Jau pavisam drīz, 23. novembrī, klubā Melnā piektdiena savu ceturtdaļgadsimta pastāvēšanas jubileju ar koncertu atzīmēs smagās mūzikas komanda Sanctimony – trešā (vai ceturtā) ilglaicīgākā grupa latvju underground apritē.
Ja pārlapo Latvijas komerciāli nepieradinātās mūzikas vēstures annāles, tad pati vecākā no joprojām aktīvajām grupām ir underground leģendas Inokentijs Mārpls, kura pastāv no 1987. gada, bet pieskaitot periodu, kurā tā darbojās ar nosaukumu Aklā zarna, - pat no 1985. gada. Nākamie šajā sarakstā ir smagā rokenrola meistari Rūsa (no 1987. gada), bet uz trešo vietu pretendē latvju death’n’roll pamatlicēji Sanctimony, kuri izveidojās 1994. gadā. Nosacīto bronzas medaļu viņiem varētu atņemt Skyforger, kas gan dibināti 1995. gadā, taču radušies uz Grindmaster Dead drupām, bet šī 1992. gadā radusies apvienība savukārt veidojusies no grupas Bez greznības. Līdz ar to debesukalēju saknes var uzmeklēt līdz pat 1989. gadam.
Lai nu paliek mierā vēsture - Sanctimony vīriem būs, ko teikt saviem klausītājiem. XXV jubilejas koncertā grupa paredzējusi spēlēt aptuveni divas stundas, izpildot gan dziesmas no savas darbības sākotnējiem death metal laikiem, gan pašreizējā perioda death’n’roll darbus, gan pavisam jaunas dziesmas. «Šāda aptuveni divu stundu ilga programma mums nav nekas jauns - praktiski visi pēdējie koncertu sērijas Death’n’Roll Member pasākumi bijuši līdzīgi, ja ne pat ilgāki. Taču šoreiz vēlējāmies spēlēt dziesmas pilnīgi no visiem albumiem, sākot no pašiem agrīnajiem mūsu ierakstiem, tāpēc izveidot programmu nebija tik vienkārši. Gājām cauri albumos iekļauto dziesmu sarakstiem, skatījāmies - o, šis te gan noteikti jānospēlē!, o, šis ir labais!, o, šis nav sen spēlēts, tas noteikti jānomauc! utt., un tā mums atlasījās vairāk nekā 30 dziesmu, no kurām gan nācās dažas svītrot,» stāsta grupas vokālists Jānis Boļšaks. «Pašlaik rakstām arī jaunu dziesmu, kuru gribam parādīt koncertā, lai cilvēki redzētu, pie kā strādājam. Ir pusgatavs materiāls četrām vai piecām jaunām dziesmām, bet pagaidām nezinām, vai tas ir sākums lielajam albumam. Ļoti gribas jau sākt spēlēt jaunās dziesmas, tāpēc apsvērām domu, varbūt nevilkt garumā un negaidīt, kamēr gatavs viss albums, bet bliezt to pa daļām - re, kur ir jaunās dziesmas, aiziet, maucam! Tad redzēs,» prāto Jānis. Nav arī atmesta doma par Sanctimony izdevumu video formātā: ir savākti dažādi videoklipi un nofilmēti koncerti, tostarp arī festivālā Zobens & Lemess albuma When The Sun Was God divdesmitgadei veltītā uzstāšanās. «Arī tam visam ir jāpieķeras, un gan jau kaut kad tas tiks izdarīts. Labi, esam noslinkojuši un pagaidām to neesam paveikuši, taču pats galvenais, ka šis materiāls ir saglabāts - būtu daudz sūdīgāk, ja tas būtu aizgājis nebūtībā,» norāda vokālists.
No Sanctimony sākotnējā sastāva joprojām ierindā ir Jānis un ģitārists Viesturs Grīnbergs, basģitāru tolaik spēlēja Rihards Skudrītis (vēlāk ilgus gadus spēlēja Skyforger rindās), bet bungas - Kārlis Jakubonis (spēlēja grupā līdz pat 2007. gadam). «Ja atminamies paša pirmā koncerta sastāvu, tad biju es, Vieča, Kaža un Rihards, bet dziedāja Joriks no grupas Dies Irae. Kā viņam īstais vārds? Neatceros, gan jau Juris,» smejas Boļšaks. «Pirmais koncerts notika kādā Purvciema skolā, spēlēja vēl vairākas grupas. Lai gan zāle bija visai patukša, tajā bija sapulcējušies visi tā laika Veldzes kolorītākie purni. Atceros, kā mēs pēc tam ar ģitārām cauri visam Purvciemam lavījāmies kaut kur nosvinēt pirmo koncertu - tolaik tas nemaz nebija tik vienkārši, ātri vien varēja dabūt pa galvu. Pie skolas jau koncerta laikā sāka pulcēties attiecīgais kontingents, kuri gribēja savā stilā noskaidrot, kas notiek skolā un kas tajā par matainiem dzīvniekiem savākušies... Starp citu, es biju taustiņnieks, tieši tā sāku savu darbošanos grupā, taču tikai uz vienu koncertu. Drīz pēkšņi uzzīmējās vēl viena koncertēšanas iespēja, par ko ziņa tika saņemta nedēļas vidū, bet jāspēlē bija jau tās pašas nedēļas beigās - pretī sporta namam Daugava bija mistiska ķīniešu ēstuve Huanhe, es pat nesaprotu, kāpēc tur notika koncerti. Joriks uz to netika, tāpēc dziedāju es. Kāpēc tieši es? Jo mēs tolaik spēlējām dažādas kaverversijas, bet es praktiski visam repertuāram zināju tekstus.»
Pateicoties Jāņa Joņeva romānam Jelgava 94, pašlaik 1994. gads tiek teju vai glorificēts - tapusi izrāde un filma, neskaitāmi cilvēki diskutē par to, kā bija toreiz, kā tas atspoguļots filmā, un atminas savu smagās mūzikas cienītāju jaunību. «Patiesībā viss tolaik bija absolūti vienkārši - klausies smago mūziku un meklē domubiedrus. Protams, aliņš un tusiņi - arī tas bija svarīgi, taču galvenais bija pavisam kas cits. Tajā laikā nebija iespēju aiziet uz veikalu, nopirkt sev interesējošo disku vai to nokačāt internetā, šie ieraksti gāja no rokas rokā. Piemēram, tā sauktā birža Mežciemā - svētdienās braukt uz to bija kā doties uz baznīcu, uz to taču brauca pat no Igaunijas, bet mēs uz viņu gorku, Tallinas centrā esošo kalnu. Arī T krekli, uzšuves un cita atribūtika - tolaik tos varēja dabūt tikai tur, biržā. Kā tagad atceros uz rakstāmmašīnas sadrukātos sarakstiņus, kuri karājās pie koka - izvēlies ierakstu, samaksā un nākamajā nedēļā brauc pakaļ savai kasetei! Visi tā darīja, es arī.» Tolaik nebija pieejams gandrīz nekas no smagās mūzikas, tagad viss, kad bija labāk? «Grūti spriest, kā pašlaik jaunieši vispār jūt mūziku un to, kas ir tai apkārt. Piemēram, man tolaik biržā ierakstītā kasete bija Notikums - paņem to, sēdies trolejbusā un steidzies uz mājām klausīties, tas bija svēts brīdis! Šī kasete pēc tam tika spēlēta, līdz nesāka čīkstēt vai magnetofons neierāva lenti. Tāpat ar koncertiem - vienalga, kas spēlē, uz to vienkārši ir jāiet, nemaz nerunājot par tiem gadījumiem, kad atbrauca kāda Rietumu smagā grupa. Šobrīd viss ir pie-
ejams, Spotify vai cits interneta serviss - vari redzēt un dzirdēt, ko vien vēlies, un klausīties, kad vien vēlies. Ir koncertu pārpilnība, katru nedēļu vari uz kādu doties, nav jāgaida pusgads līdz nākamajam lielajam koncertam. Bet vai tā ir labāk, nezinu. Negribas gan izklausīties pēc veca veča, kas sūdzas, cik agrāk bija labi, jo šim laikam ir lielas priekšrocības - ir savs kaifs no tā, ka vari visu dabūt, vari arī tikt pie instrumentiem, ja vien ir piķis, ir muzikālā brīvība.»
Nav gan tā, ka Jānis mūzikā būtu nonācis no nekurienes - viņš mācījies Rīgas 6. vidusskolas klasē ar mūzikas novirzienu. «Pirmajā klasē dodoties, jau vecāki nevienam īpaši neprasa, kur gribi mācīties... Laikam vecākiem šķita, ka manī ir kāds talants, tāpēc nolēma mani virzīt mūzikas jomā, bet tā jau šķiet daudziem. Taču esmu tikai pateicīgs vecākiem par šādu izvēli. Gan no maniem klases, gan skolas biedriem ir daudzi, kuri devās pēc tam mācīties akadēmisko novirzienu un pašlaik pat spēlē valsts simfoniskajā orķestrī. Starp citu, klasi zemāk mācījās Jānis Žilde (grupas Satellites LV līderis - aut.), ar kuru savulaik pat kopā uzspēlējām - tas vēl bija pirms manas karjeras smagajā mūzikā, tie bija tādi skolas projektiņi,» atminas Sanctimony vokālists. Arī viņš darbojies nopietnajā mūzikā - dziedājis vīru korī Gaudeamus, ar kuru iegūtas arī pirmās vietas un Grand Prix dažādos konkursos. «Mācoties skolā, dziedāju korī līdz pat devītajai klasei. Pēc skolas beigām kordziedāšanā bija pauze, taču ģimenes draugs dziedāja Gaudeamus, viņš saka - o, vecīt, mums vajag koristus, negribi atnākt?! No sākuma atteicos, bet vēlāk mani pielauza, un es aizgāju. Sāku dziedāt 1994. gadā - tad pat, kad aizsākās Sanctimony. Pašlaik esmu sešus vai septiņus gadus iepauzējis - vairs nevarēju visus savus darbus apvienot ar dziedāšanu korī un netiku uz mēģinājumiem, taču nevienu brīdi neesmu pat iedomājies, ka būtu to pametis, vienkārši esmu paņēmis kaut ko līdzīgu akadēmiskajam atvaļinājumam. Man koris patīk, kaut kad tajā atgriezīšos.»
Starp citu, reiz Jāņa kolēģi no kora ieradās uz Sanctimony koncertu klubā Melnā piektdiena - smokingos un baltos kreklos. «Mums toreiz bija kora koncerts, taču tajā pašā dienā bija jāuzstājas arī Sanctimony. Es teicu - sorry, veči, es netieku, bet pēc kora koncerta, laipni lūgti, nāciet uz Melno piektdienu! Spēlējam, un pēkšņi es no skatuves skatos - jā, ir Gaudeamus, ir atnākuši! Kāds bija paspējis pārģērbties, kāds atnāca uzreiz no koncerta - smokingā un baltā kreklā. Džeki pēc tam bija sajūsmā par tur valdošo atmosfēru un stāstīja, ka iesākumā esot bažījušies, kā nu būs, ka visi uz viņiem skatīsies utt. Viens esot smokingā stāvējis maliņā, pienācis kāds matainais ar aliņu rokā un teicis: «Skatos, tu te pirmo reizi?» «Jā,» šis atbild, «pirmoreiz.» Džeks: «Labais, ejam, uzsaukšu tev aliņu!» Man liekas, ka šis stāsts perfekti raksturo metālistu koncertos esošo atmosfēru: visi ir draudzīgi, un nevienam nerūp, vai esi ģērbies smokingā, ādas jakā, vakarkleitā vai kaut treniņtērpā, šeit nāk klausīties mūziku, iedzert aliņu un izklaidēties. Šādos koncertos nenonāk garāmejot - ja esi klubā, tātad kaut kāda iemesla dēļ esi atnācis, tātad tev tur ir bijis jābūt un tātad esi savējais.»
Arī ārpus mūzikas Sanctimony ir kā liela ģimene - kopā ar sievām un bērniem svin dzimšanas dienas un atzīmē arī citus svētkus. Bundziniekam Jēkabam vienīgajam mūzika ir maizes darbs - viņš iesaistījies Naura Brikmaņa projektā Dziļi violets, piespēlē arī Luī Fontēna grupai un studē Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļā -, pārējiem tas ir hobijs. Savos pamatdarbos viņi ir nopietni un birojos sastopami vīri.
Attieksme pret metālistiem sen mainījusies - neviens vairs nedomā, ka viņi dedzina baznīcas un pusdienās ēd bērnus, neviens vairs arī nebrīnās par jauniešiem ar gariem matiem. Smagās mūzikas izpildītāji ieņēmuši savu konkrētu vietu latvju mūzikas nišā, un pirmām kārtām tas noticis, pateicoties Skyforger, kuri pērn Lāčplēša dienai veltītajā koncertā pulcēja pilnu VEF Kultūras pils vestibilu, bet nupat, 10. novembrī, Arēnā Rīga uzstājās koncertuzvedumā Laika vārti kopā ar grupu Pērkons, Rīgas Doma zēnu kori, Mārtiņu Braunu, Zigfrīdu Muktupāvelu, Daumantu Kalniņu un citiem. «Tas, ko viņi dara, ir super!» kolēģus slavē Jānis. «Viņi savu klausītāju lokā savākuši ārkārtīgi daudz cilvēku, kuri iepriekš nav bijuši nekādā saistībā ar smago mūziku, bet tagad zina, kas tas ir, un kāds varbūt šai mūzikai pievērsies arī pastiprinātāk, neaprobežojoties tikai ar viena koncerta apmeklēšanu un vienas grupas iepazīšanu. Un arī otrs aspekts - daudzi metālisti šīs grupas iespaidā ir sākuši interesēties par latviešu tautas vēsturi un folkmūziku. Skyforger darbošanās daudzos ir raisījusi interesi par latvietību un tautiskumu.»
Starp citu, darbības sākotnējā posmā arī Sanctimony dziesmās bija iepīti folkmūzikas motīvi - albumā When The Sun Was God pat iekļautas divas uz tautasdziesmām bāzētas melodijas, taču vēlāk grupa nolēmusi iet savu ceļu. Taču valsts svētkus un tautiskās tradīcijas mūziķi tur godā, tostarp arī Lāčplēša dienu. «Izteiktas ģimeniskās tradīcijas mums šajā datumā nav, taču katru gadu cenšamies aiziet un nolikt svecīti pie Rīgas pils mūriem. Man ir meita, un bērniem tas ir ļoti svarīgi. Kad atdzima valsts svētku svinēšana un svecīšu likšana pie pils tradīcijas - es gan tolaik vairs nebiju bērns, drīzāk tīnis -, man spilgti ir palicis atmiņā, kā cilvēki gāja pie pils, pulcējās ģimenes un draugi, aizdedzināja svecītes utt. Ceru, ka šādas pat atmiņas būs arī manai meitai. Arī caur to audzinām bērnos patriotismu,» uzskata Jānis Boļšaks.
***
• Dzimis 1977. gada 4. septembrī Rīgā
• Grupas Sanctimony vokālists. Grupa izveidota 1994. gadā. Tās sastāvā vēl šobrīd ietilpst ģitāristi Viesturs Grīnbergs un Jānis Aizkalns, basģitārists Deniss Denisenko un bundzinieks Jēkabs Zemzaris
• Diskogrāfija: When The Sun Was God (1996 MP, pārizdots 2016 CD), Eternal Suffering (1999, pārizdots 2019), Lirix (2000 EP, pirmoreiz izdots 2019), Devil And Men (2005), Hell In Stereo (2007), Perfection (2011 EP), Unholy Five (2016)
• Izglītība: Rīgas 6. vidusskola, pabeidzis Rīgas Poligrāfijas arodskolu, pēc izglītības grāmatu restaurators. «Neesmu gan nevienu dienu strādājis šajā profesijā, taču vispār man šī lieta patīk. Ja vajadzētu, domāju, ka es arī tagad varētu kādu grāmatu pārsiet»
• Lai gan smagās mūzikas fani daudziem asociējas kā alus dzērāji un citu dziru lietotāji, jau 17 gadu nelieto alkoholu. «Savulaik pēc koncertiem tiešām valdīja nenormāla bohēma, taču savu laiku esmu attusējis, nedzeru, un viss. Starp citu, smagās mūzikas tusiņos nedzert ir pavisam vienkārši un atmest ļoti viegli, jo neviens tev ar alkoholu virsū nemācas: ja pasaki, ka nedzer, tātad tam ir iemesls, un neviens tev neuzbāžas ar liekiem jautājumiem. Džekiņiem, kuru ikdiena paiet mikrorajonu daudzstāvenēs, tas nav tik vienkārši, tad ir gandrīz vai jāpārvācas dzīvot kaut kur citur, jo tā ir rajona dzīve, šādi ir rajona noteikumi»
• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Inga un meita Jana (10)
• Hobiji: «Man patīk sportiskās aktivitātes. Nopietni gan ar to nenodarbojos, taču ziemā patīk pabraukāties ar snovbordu, vasarā - ar skeita dēli. Šajā ziņā joprojām jūtos kā tīnis: varu uzvilkt Morbid Angel kreklu un saplēstas džinsenes un ar skeitu pabraukāt pa pilsētu»
