RECENZIJA: Opeth "In Cauda Venenum"

Šogad zviedru kvintets “Opeth” var svinēt savas pastāvēšanas 30 gadu jubileju – pieredzes šai brigādei netrūkst. Mūsdienu kontekstā ar smaidu var lasīt tās sākotnējos pieteikumus par muzicēšanu progresīvā “death” un pat “black metal” stilos, jo šobrīd zviedri pārliecinoši evolucionējuši progresīvā roka virzienā. Kādam tas patīk, kādam – ne pārāk.

“Opeth” diskogrāfijā ir nu jau 13 studijas albumi, no kuriem kā labākie laikam gan vērtējami “Heritage” (2011) un “Pale Communion” (2014), taču itin labi panākumi bija arī zviedru iepriekšējam ripulim “Sorceress” (2016), kas pat ieņēma pirmo vietu vācu topā.

Jaunajā albumā ir desmit kompozīcijas, taču vairāk nekā stundas garumā, kas nav pārsteigums, jo vidēji dziesmas ilgst 6 - 7 minūtes. “In Cauda Venenum” tulkojumā no latīņu valodas ir “saindētā aste”, taču vispār šīs frāzes skaidrojums esot kā “nepatīkams pārsteigums aizmugurē” vai kaut kā tamlīdzīgi - dažādi informācijas avoti to skaidro un tulko atšķirīgi. “Mūzika nav domāta tam, lai mīņātos vienā vietā vai tajā paliktu pavisam,” uzskata “Opeth” līderis Mikaels Ēkerfelds, un to viņš demonstrē arī šajā albumā. Jāpiebilst, ka albumam ir divas versijas - angļu un zviedru valodās.

PAR. “Kolosāli episks šedevrs - “Opeth” ir pārspējuši paši sevi!” uz CD pielipināta izdevuma “Rock Hard” itāļu versijas sajūsma. “Progresīvās metālmūzikas mākslas augstākā forma,” sīrupu lej arī “Metal Hammer” vācu versija. “Šedevrs, kas paliks atmiņā gadsimtiem,” cenšas neatpalikt “Legacy” utt. Rietumu mūzikas kritiķi vispār par šo darbu izteikušies un rakstījuši ļoti atzinīgi, piemēram, pat respektablais “NME” tam piešķīris četras zvaigznes no piecām. Tas nav bez pamata: monumentāli skaņdarbi ar iespaidīgiem Fredrika Ēkesona ģitāras treļļiem un Joakima Svalberga meistarklasi pie taustiņiem, kā arī nevainojamu Ēkerfelda vokālu. Ja par stilistisko ievirzi, tad tā svārstās amplitūdā no “ELP” un “Yes” līdz pat “Dream Theater”. Kādu kompozīciju īpaši izcelt grūti (varbūt “Dignity”), albums jāklausās kā vienots veselums, sākot no instrumentāli episkās “Garden Of Earthly Delights” līdz pat vērienīgajai “All Things Will Pass” pašā tā noslēgumā.

PRET. Albums paliekot interesantāks ar katru tā noklausīšanās reizi, tikai nepieciešama rūpīga iedziļināšanās šajā mūzikā - nu, var jau būt… Brīžiem viss šis skaņu jūklis ar haotiskajām taustiņinstrumentu partijām kļūst emocionāli un pat fiziski nogurdinošs (piemērs - “Charlatan”), un nerada vēlmi tajā ne rūpīgi iedziļināties, ne pat klausīties to virspusēji. Smagākas mūzikas piekritēji šo ripuli līdz galam noklausīsies ar milzu mokām vai arī nenoklausīsies vispār. Albums mūzikas gardēžiem un/vai tiem, kuri mūzikā grib izlikties gudrāki, nekā ir patiesībā. Apskatnieks izlikties nemēģinās, “Opeth” albums šķiet garlaicīgs kā sēdēšana sabojātā liftā.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.