PERSONĪBA. Astrokomandas galvenā Māra

 
©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Pagājušajā nedēļā ar koncertu Siguldā iesākās grupas Astro’n’out jaunāko albumu popularizējošā Multitūre – visas biļetes uz to bija izpārdotas jau pusotru nedēļu iepriekš. Nav šaubu, ka arī rīt, 19. oktobrī, Alūksnē paredzētajā koncertā nebūs vietas kur ābolam, nedz adatai nokrist. Pēc astronautiem ir pieprasījums.

Astro’n’out sestais studijas albums Multivitamīnu multipaka nāca klajā oktobra sākumā, un grupa gandrīz uzreiz metās koncerttūrē. Par astronautu gaitām un ne tikai par to saruna ar grupas līderi Māru Upmani-Holšteini, kura šogad kļuvusi ne tikai par vēl vienu albumu, bet arī par vēl vienu bērnu bagātāka - nu viņa ir trīs bērnu mamma.

- Albums iznācis, pirmais tūres koncerts aizvadīts un pilnībā izpārdots, nu var ar svaigu aci paskatīties uz paveikto - kādas šobrīd ir sajūtas?

- Patiesībā man visu laiku bija bail, ka palaidīšu garām svētku sajūtu, jo bija pamatīgs darba ritenis. OK, pabeidzam šo dziesmu, tad - šo dziesmu, apstiprinām dizainu, pārlasām, vai tekstos nav kļūdu, visu saliekam kopā, apskatāmies disku - kļūdu nav. Mašīnā noklausāmies - viss skan labi, nu jāgatavojas prezentācijai. Tā - kleita ir, prezentācijai telpas ir, viss kārtībā utt. Man uznāca sajūta, ka arī albuma izdošanas svētki paies šādā «OK, albums izdots, prezentācija notikusi, nu būs koncerts» gaisotnē. Taču prezentācijas vakarā mēs tomēr pa īstam noķērām šo dzimšanas dienas noskaņu, svētki izdevās un bija šī skaistā pabeigtā darba sajūta. Uzlikām skanēt albumu, pēc tam uzgriezām to skaļāk, pie tā uzdejojām popielu un ar dažiem rupjiem vārdiem nokomentējām to, ka albums ir izdevies. Lai neizklausītos pēc paštīksmināšanās - manuprāt, prezentācijas dienā šāda sajūta ir absolūti nepieciešama: ja tev šajā dienā nešķiet, ka tavs albums ir labākais pasaulē, tad kaut kas nav kārtībā.

- Koncertos taču skanēs arī astronautu pazīstamākie hiti, ne tikai jaunās dziesmas?

- Tā kā šī tūre būs albuma prezentācijas koncerti, tad, protams, ka atrādīsim visus jaunākos singlus, taču neiztiksim arī bez vecajiem hitiem. Mēs par to esam runājuši: vai jaunā albuma prezentācijas koncertā ir jāspēlē arī vecās dziesmas?! Bet, kad pats aizej uz kādas savas mīļas grupas koncertu un viņi nenospēlē tavu vismīļāko dziesmu, tad mājās ej viegli uzvilcies un apvainojies - kāpēc es vispār tērēju naudu par biļeti, ja nenospēlēja to vienu īpašo dziesmu, ko tik ļoti gaidīju?! Protams, katram neizdabāsi, taču - būs, būs arī mūsu zelta fonds, mēs nevienam negribam nodarīt pāri! Arī pašiem pret to nav iebildumu. Labi, mēģinājumos spēlēt Daļa Rīgas negribas, bet, kad spēlē to koncertā, sajūta ir pavisam citādāka - esi laimīgs to spēlēt, un tas nekas, ka tā ir jau spēlēta tik bieži, jo tā atdzīvojas kopā ar publiku. Vēl - mums ir kolosāls gaismotājs Oskars Timbars, kurš mūsu tūrē ir atkārtoti un kuru iepriekš kā lielu meistaru nāca skatīties pat kolēģi no gaismotāju aprindām, manuprāt, tā ir lielākā atzinība viņa darbam. Mums līdzi būs arī skaņotājs Mārtiņš Porters, tāpat komandā ir iepriekšējās tūres scenogrāfs Kārlis Utināns - kāpēc gan atteikties no pārbaudītām vērtībām?! Viņi būtībā jau ir mūsu astrokomandā. Atšķirīgais būs tas, ka jau pirmais singls Dejot trakāk ieveda tādā kā diskosajūtiņā un popārta krāsās, kas izpaužas arī albuma vizuālajā noformējumā un tiks izmantots arī tūres scenogrāfijā.

- Pēc iepriekšējā albuma Urda izdošanas bija mazliet cita koncepcija - teici, ka jaunajām dziesmām ir jādod elpot pāris mēnešus, un klausītājiem jāļauj iepazīties ar jauno albumu, bet šoreiz astronauti devās tūrē praktiski uzreiz pēc diska izdošanas.

- Patiesībā tāpat vien ir, jo pirmais singls [Dejot trakāk] iznāca jau pirms gada. Pēc tam radiostacijās aizgāja Multivitamīnu multipaka, kas vispār bija paredzēta teju iekšējai lietošanai, jo spriedām, ka to spēlēs tikai Pieci.lv, bet vienalga gribējām padauzīties. Taču izrādās, ka pat mūziķi ar 16 gadu pieredzi kā mēs nespēj izkalkulēt dziesmu iespējamos panākumus, jo, piemēram, šis singls aizgāja labi, bet Agrāk - sliktāk, nekā to bijām cerējuši. Mēs bijām plānojuši albumu izdot pusgadu ātrāk, taču pieteicās mans paralēlais dzīves projektiņš - droši vien, ja man nebūtu Hanniņa, mēs būtu pieturējušies pie Urda grafika, tas ir, ļāvuši dziesmām padzīvot pusgadu un tad bliezuši tūri.

- Pēc gandrīz katra no albumiem astronauti rezumē, ka «ir noslēdzies kāds konkrēts posms», un arī tagad pieteikts «jauns virziens». Vai nebūtu laiks nostabilizēties kādā konkrētā nišā?

- Domā, ka vajadzētu iestāties brīdim, kad mēs paziņotu, ka tagad esam tādi un šādi paliksim līdz vecumdienām? Tas būtu tik bēdīgi! Nē, viss ir loģiski. Albumā Urda mēs uzdevām savus neatbildamos jautājumus, pafilozofējām par tiem un konstatējām, ka atbilžu tāpat nav, bet tagad ejam tālāk. Tas ir tikai dabīgi, jo cilvēks nepārtraukti virzās cauri pārdomām, nonākot pie nākamajām pārdomām, bet šoreiz bija sajūta, ka gribas papriecāties un padauzīties, būt šeit un tagad, jo lielā filozofija - tas ir forši, bet ilgi būt pašam tajā ir grūti un nomācoši. Dejot trakāk un arī Uzmācīga melodija tapa pirmajos mēģinājumos, kad mēs mēģinājām nelīst savā ambientā: ja kāds padzird, ka atkal aizvirzāmies kaut kādā kosmosā, tad stopējam to un atgriežamies izejas punktā, lai melodija un pašu sajūta būtu no sērijas «šeit un tagad». Kad pirmais singls labi aizgāja, tas bija kā apliecinājums, ka šī pieeja bijusi pareiza.

- Dziesmu tēmas gan nav pārāk mainījušās - jau pirms 16 gadiem tu prātoji «par iekšējām pārdomām, kas rodas, vērtējot pasauli» utt. Esi kļuvusi pieaugušāka, bet dzīves uztvere ir tāda pat - vērtēt pasauli.

- No sevis neaizbēgsi. Pašlaik dziesmu teksti ir transformējušies no «kas mēs esam, kur mēs ejam» uz daudz reālāko «kā tikt galā ar mūsdienām». Man liekas, ka tas sanācis ar foršu ironiju, jo mums it kā ir teksti par klonēšanu un multivitamīniem, bet patiesībā tie ir par izdegšanu un netikšanu galā ar ikdienas problēmām. Protams, tās ir aktuālas tēmas, kas mūs satrauc un - jā, urda. Kaut gan - mums ir arī teksts par plakano pasauli, tas tiešām ir kā albuma Urda tematikas turpinājums... Nu re, pieķēri (smejas)!

- Kā mainījies tavs darba grafiks pēc «paralēlā dzīves projektiņa», tas ir, pēc pārtapšanas no divu bērnu mammas uz trīs? Iepriekšējais albums rakstīts, pēc pārējo astronautu teiktā, «Mārai esot hormonāli mainīgā stāvoklī», kā bija tagad?

- Arī šis albums tapa hormonāli mainīgā un emocionāli lēkājošā stāvoklī (smejas). Taču man pašai ir sajūta, ka trešo bērnu esmu pieņēmusi daudz rāmāk, mierīgāk un apzinātāk. Ar pirmo bērnu vispār nav ne jausmas, kas notiks un kas jādara, ar otro liekas, ka visu jau zini, taču izrādās pavisam citādāk, savukārt ar trešo jau esi gatavs kaut kam ārkārtējam, taču, kad šis trešais ienāk tavā dzīvē, saproti - nu jā, ir grūti, bet jau māki menedžēt procesus. Turklāt man ir ļoti paveicis, jo Hanniņa tiešām ir mierīgāks bērniņš nekā pirmie divi - visticamāk, ka tas ir tā ietekmē, ka arī pati uztveru lietas daudz mierīgāk, arī gaidīju viņu mierīgāk. Viņa ir burvīga! Kad lasu citu jauno māmiņu intervijas par to, cik viņām sapņaini un lieliski iet, domāju - nu, ko var muldēt! Ar tik mazu bērniņu tikai un vienīgi laime - nereāli! Bet ar Hanniņu beidzot saprotu, ka harmonisks sākumposms tiešām ir iespējams. Šajā medus podā gadās arī pa darvas pilei, bet kopumā ar šo bērnu es patiešām beidzot protu izbaudīt jaunās māmiņas laimi. Es arī nejūtos tik piesieta, jo ar Ronju man likās, ka man režīmā 24/7 jābūt pie viņas, bet ar Hannu ir citādāk. Tiesa, tāpat bērni izkonkurē visu pārējo. Tas, ka šobrīd notiek gatavošanās tūres koncertiem un pastāv šīs izskriešanas ārpus mājas, man ļauj saglabāt vēsāku galvu un dod enerģiju, kas savukārt noder, esot ar bērniem mājās.

- Kas notiek šo turneju laikā - ar bērniem mājās sēž tavs vīrs?

- Jā, arī! Mums gan ir daudz palīgu - zvanu mammai, atbrauc vīramāte, mums ir auklīte. Es koncertus parasti vienkārši saplānoju, pat vēl nezinot, kurš būs ar bērniem, un, kad attiecīgie datumi tuvojas, tad sākas visi zvani pēc kārtas.

- Jautājums kā Māmiņu klubā: bet kā reāli notiek šī plānošana divu mūziķu ģimenē? Nedēļas sākumā sasaucat ģimenes kopsapulci, un tad noskaidrojat katrs savus radošos plānus? Ja nu koncerti sakrīt?

- Jā, mums tieši nupat par to bija saruna. Es vīram saku - bet kāpēc tu ieliki šajā datumā [koncertu], tu taču zināji, ka man šajā dienā ir tūres koncis?! Bet viņš taisnojas - jā, bet to es biju ielicis jau stipri agrāk, tad tu vēl neko nebiji kalendārā ierakstījusi (smejas)! Esam uz sienas uzkrāsojuši metrs reiz metrs, piecdesmit lielu kvadrātu, ko izmantojam kā kalendāru un kurā ar flomāsteru veida krītiņiem atzīmējam savus plānus. Ik pa trīs nedēļām notiek svinīgā kalendāra pārkrāsošana, pirms tam, protams, nofotografējot uz tā jau uzrakstīto, lai kaut kas nepiemirstas. Tiklīdz par kaut ko vienojos, tā eju pie sienas un pierakstu [kalendārā], ja esmu ārpus mājas, tad rakstu piezīmēs telefonā un pēc tam pārrakstu. Baltajā krāsā ir iezīmēti mūsu kopīgie pasākumi, zilajā - Jāņa, rozā - manējie. Dažkārt pierakstu arī viņa plānus, piemēram, ja zinu, ka viņam būs jāved kaķis pie vetārsta, ierakstu to kalendārā ar zilo krāsu.

- Jums ir novitātes arī sadzīviskā ziņā, esat pārvākušies no divistabu dzīvokļa maskačkā uz privāto māju Dārzciemā.

- Vienkārši fiziski vairs nebija, kur apgriezties. Tas bija mērķtiecīgs gājiens: izlēmām to jau tad, kad gaidīju otro bērnu. Tolaik sapņoju, ka man būs bēbis ratiņos un es tos varēšu izstumt ārā, zem ābeles, bet pati uz to visu noraudzīties pa logu. Ja ar ratiem nākas kursēt uz trešo stāvu augšā un lejā, tad ļoti sapņo par tādu ekstru, ka varētu vienkārši ratus izstumt turpat ārā. Lūk, bet esi precīzs, kad ko vēlies, jo mana vēlēšanās tiešām piepildījās, taču nevis ar dēlu, bet gan ar nākamo bērnu, jo pagāja trīs gadi, kamēr mēs saremontējām māju. Vēlējos, lai man būtu zīdainis, man šī aina bija prātā, un jau biju asarās, ka nekas mums nesanāca, laikus nepārvācāmies, un, re - vēlēšanās piepildījās! Jo es jau nebiju precizējusi, ka vēlos izstumt zem ābeles ratiņus tieši ar to bērnu, kas man tajā brīdī bija vēderā.

- Labi, ka tagad saremontējāt, ka nebiji spiesta apstāties pie cipara septiņi…

- …jo vēlēšanās būtu jāpiepilda (smejas)! Pamatīgi iespringām, uzdzinām darbiem tempu. Kad sieviete ir stāvoklī, viņa pulksteni izjūt stipri labāk nekā vīrietis, kuram vēderā nekas neaug. Beidzot esam savā mājā - jau divus mēnešus. Vēl gan pat neesam izpakojušies, liela daļa mūsu iedzīves atrodas kastēs. Kādu rītu es Jānim teicu - mēs laikam netiekam galā?! Bet viņš teica - nē, vienkārši jāmaina prāta uzstādījums, tas ir, jādomā, ka nevis netiekam galā, bet šobrīd kastes nav prioritāte. Līdz ar to var teikt, ka vēl esam pārvākšanās procesā. Protams, nevar zināt, kas notiks, kad uzsnigs pirmais sniegs, vai pa to mazo, slīpo celiņu varēs iebraukt utt. - tas viss vēl ir priekšā, taču ir ļoti forši, ka varu bērnus saģērbt un izstumt aiz durvīm, kur viņi spēlēsies mūsu mazajā dārziņā, un man nav jāsatraucas, ka viņi varētu kaut kur pazust, jo es viņus visu laiku redzu, un tas patiešām atvieglo ikdienu.

- Kā izskatās, vai tavā dārziņā būs arī kāds topošais mūziķis? Bet varbūt sportists?

- Draudzene redzēja sapnī vīziju, ka vecumdienās aizgājusi uz koncertu arēnā un prasa otrai draudzenei: «Kas tur tālumā, priekšplānā, uz skatuves dzied - tas ir Gorans?» Un otra atbild: «Tu ko, tas taču viņa dēls!». Tā nu ik pa brīdim šo vīziju paturam prātā un vērojam Ezru, kā viņš ļoti aktīvi reaģē uz mūziku un dejo tās pavadījumā. Likās, ka meitai arī patīk mūzika, bet tas bija, pirms mums bija ar ko salīdzināt, - tagad šķiet, ka meitai vairāk patīk gleznot. Protams, redzēsim, uz ko interesi rādīs trešais [bērns]. Starp citu, trešais būs norūdīts pilnīgi pret jebko, jo, ja tev tikai četru mēnešu vecumā kā bēbītim divi tādi ziloņi katru dienu skrien virsū samīļot - oi, es gribu samīļot māsu, un tas nekas, ka viņa guļ, visiem vajag viņu sabučot! -, tad viņa dzīvē tālu tiks. Bet, vai tā būs mūzika… Kādreiz aizdomājos, vai novēlētu saviem bērniem mūziķu karjeru, jo brīžos, kad neiet tik raiti, kā gribētos un kā sapņots, tad domāju, vai to vajag. Taču - ja tas ir aicinājums, tad, jā, bet speciāli viņus kaut kur vest nedomāju. Esmu noskatījusies, kā citi mūziķi savus bērnus stundām ilgi trenē, savu dzīvi pilnībā veltot viņu izaugsmei un iespējamajai karjerai. Bet, ja nu bērns beigu galā pasaka - mammu, tā nav mana izvēle, bet tavējā?! Tāpēc es labāk savus bērnus nevis mērķtiecīgi trenēju [mūzikā], bet mērķtiecīgi mācu sajust, kas viņiem pašiem patīk, lai viņi vēlāk dzīvē varētu izdarīt savu īsto un pareizo izvēli.

- Par sapņiem un vīzijām. Kad 2003. gadā populāra kļuva tava dziesma Daļa Rīgas, kādi tev bija sapņi par savu muzikālo karjeru? Gribēji kļūt par topa mākslinieci Latvijā vai varbūt uzstāties lielajos stadionos Rietumos?

- Iespējams, šie sapņi un vīzijas vienmēr bijuši pārāk neprecīzi. Protams, ka bija sapnis izsisties Eiropā, taču tas vienmēr bija tieši tik neprecīzs - nekā konkrēta, uz ko vajadzētu strādāt un tiekties, ne pilsētas, ne kluba, ne konferences, ne festivāla. Vienkārši muzicē un ceri, ka kāds tevi ieraudzīs. Droši vien tā ir visu jauno mūziķu problēma, ka sapņo pārāk nekonkrēti - vienkārši gribi būt populārs, taču tas ir pārāk abstrakti. Arī mēs sapņojām, pabraukājām pa klubiem un festivāliem arī Lietuvā un Igaunijā, mazliet arī pa dažādiem Rietumu showcase, taču tas nebija plānveidīgi, tas bija, vienkārši izmantojot katru iespēju, bet ar to nepietiek. Nebija konkrētas vīzijas. Pagrieziena punkts bija tad, kad radās iespēja braukt uz Eurosonic Noorderslag, kas ir lielākā mūzikas konference Nīderlandē - es tajā pabiju kā apmeklētāja un sasapņojos, ka gribu tajā kādreiz uzstāties. Šāda iespēja radās, taču tās bija baigās izmaksas. Un tad bija kāds pilnmēness vakars un kāda saruna busiņā, kas bija kārtīga pilnmēness saruna, kuras laikā pamatīgi saplēsāmies un sapratām, ka mums ir dažāds skatījums uz to, kurp virzāmies. Šajā vakarā sapratām arī to, ka mēs turpmāk virzīsimies kaut kur, nevis nezinot, kāpēc un ko tas mums nesīs, tādējādi vienkārši iztērējot lielu naudu, bet fokusējoties uz publiku, kas mums jau ir, kura mūs pazīst un mīl un kurai vajag sevi parādīt no labākās puses un palielināt tās pulku. Pēc šīs sarunas mēs pirmoreiz izdevām albumu tikai latviešu valodā.

- Izklausās, ka tev tomēr ir vismaz mazliet žēl šīs neizmantotās iespējas, kuras varbūt nemaz nebija…

- Jā (pieklust un aizdomājas). Protams, jaunības dienu sapņi ir jaunības dienu sapņi - to čali, kurš uz tevi astotajā klasē tā arī nepaskatījās, taču atceries visu dzīvi! Protams, žēl. Tev ir komanda, kāds uzbur kaut kādus sapņus, tiem notici, lai gan neviens neko nav solījis, un varbūt pat pats… Ai, neko… Jāatceras, ka es taču runāju ar žurnālistu (smejas).

- Pirms desmit gadiem mums bija saruna pēc Astro’n’out lielkoncerta sapņu fabrikā, toreiz bija iznācis trešais studijas albums Ģeometrija: toreiz tu teici, ka arī turpmāk «mēs būsim tie paši, tikai dažus gadus vecāki». Arī tagad domā tāpat?

- Zini, man vairs nav ne jausmas... Ik pa brīdim jūtos tā, it kā mēs dotos pa spirāli, līdz ar to esam turpat, tikai augstāk - līdzīgā stāvoklī, tikai ar jaunu materiālu un pieredzes bagātāki. No vienas puses, man gribētos arī tagad apstiprināt, ka, protams, būsim tādi paši, tikai dažus gadus vecāki. Taču no otras puses… Laikam bērni ir tik daudzas reizes mainījuši plānus, ka esi jau gatavs visam - lai nāk, kas nākdams, akceptēju to, ka dzīve mani var aizvest arī pilnīgi kaut kur citur. Ja būs piektais bērns, tad taču vairs nevarēs muzicēt… Bet - nē, es to neplānoju, un, ja man vaicāsi, vai plānoju to, lai būtu ceturtais [bērns], tad arī ne. Nesaprotu, kāpēc divu bērnu mammai nejautā, kad būs trešais, bet tagad visiem niez nagi uzprasīt, kad būs ceturtais un piektais?! Ja man jāsalīdzina šīs divas kolosālās paralēlās mīlestības - pret mūziku un bērniem, kuras abas ir manas dzīves lielākās kaislības, priekšroka tomēr ir bērniem. Ja kādā brīdī būtu jāizvēlas, mana izvēle būtu skaidra. Protams, būtu ļoti bēdīgi, ja man nāktos atteikties no mūzikas, taču nevienā brīdī par savu izvēli nešaubītos. Lai gan - kāpēc gan nevarētu turpināt muzicēt, ja ir pieci bērni?! Ņem tūrē busiņu ar aukli un brauc! Kā The Kelly Family! Skaidrs, plāns gatavs! Tātad varbūt ar laiku būs nevis astronauti, bet Astro Kids Family (smejas)!

Māra Upmane-Holšteine

  • Dzimusi gada 24. augustā, Rīgā
  • Grupas Astro’n’out vokāliste/ģitāriste. Grupa dibināta 2003. gada janvārī. Pašlaik grupā vēl muzicē Juris Kalnišs (ģitāra), Mārtiņš Elerts (ģitāra) un Toms Poišs (bass), koncertos piepalīdzēs arī Mārtiņš Opmanis (bungas)
  • Diskogrāfija: Kuš kuš (2006), Astro’Acoustic (2008), Ģeometrija (2009), Lauvas (2012), Urda (2017), Multivitamīnu multipaka (2019)
  • Koncerttūre Multitūre: oktobrī Alūksnes kultūras centrs; 27. oktobrī Liepāja, koncertzāle Lielais dzintars; 10. novembrī Jelgavas kultūras nams, 29. novembrī Rīga, koncertzāle Palladium, 1. decembrī Vidzemes koncertzāle Cēsis
  • Izglītība: Valda Zālīša pamatskola, Rīgas valsts 1. ģimnāzija (līdz devītajai klasei), Rīgas 2. vidusskola, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes komunikāciju zinātņu nodaļa
  • Ģimenes stāvoklis: vīrs Jānis Holšteins-Upmanis jeb Goran Gora, meita Ronja (5 gadi), dēls Ezra Klāvs (3 gadi), Hanna (4 mēneši).
 

Rīgas namu pārvaldnieks