RECENZIJA: Pelni "Nospiedumi"

 
©Publicitātes foto

Pavisam jauna grupa no Jēkabpils, kas savu darbību uzsāka tikai 2018. gada aprīlī, taču jau pamanījusies izdot albumu un izcēlusies ar aktīvu darbību mediju lauciņā. “Pelnu” galvenais PR trumpis – tā ir vienīgā grupa, kas izpilda dziesmas tikai ar dzejnieka Jāņa Rokpeļņa tekstiem. Sastāvs: Anna Sēruma (vokāls, ģitāra), Alise Kļaviņa (vokāls, basģitāra) un Jānis Miķēns (bungas).

“Nospiedumi ir kā zīmes, piemiņa par to, ko mūsos ir atstājis laiks, piedzīvotais un pārdzīvotais, cilvēki, satikšanās, šķiršanās, zaudētais un atkal iegūtais. Nospiedumi pārklājas un šķērso viens otru, savijas, veidojot paliekošus rakstus. Reizēm tikko jaušams pieskāriens var ieaugt par svarīgu līniju mūsu dzīvē. Bet reizēm tās ir dziļas rētas, kas, laikam ejot, izceļas virspusē. Nospiedumi veido mūs par to, kas mēs esam,” par jauno albumu stāsta grupa.

Viens no tās galvenajiem mērķiem ir Rokpeļņa dzejas popularizēšana, tāpēc kompozīcijās īpaša nozīme un uzmanība vērsta lirikai, katrai dziesmai radot atbilstošu noskaņu. Senākais albumā iekļautais dzejolis “Migla” (1970) ir no Rokpeļņa pirmā dzejas krājuma “Zvaigzne, putna ēna un citi”, taču albumā ietverta arī dzeja, kas lasāma Rokpeļņa jaunākajā dzejas krājuma “Tīmeklītis”. Albumā iekļautas divpadsmit kompozīcijas, tas ierakstīts, miksēts un māsterēts Jēkabpilī. To producējusi Anna Sēruma, kura ir arī mūzikas autore. “Albuma skanējums veidots, iedvesmojoties no 90. gadu alternatīvās rokmūzikas. Smagnējība un pamatīgums, skarbums, lakonisms un vienlaikus lirisms, vienkāršība un intimitāte ir albumu raksturojoši elementi,” tas no pašas grupas pārdomu dzīlēm.

PAR. Grupas pamuļķīgais nosaukums ilgu laiku atbiedēja no tās daiļrades pārbaudes, taču - lieki. Kā debijas darbs tikai pusotru gadu vecai (jaunai) grupai “Nospiedumi” ir ļoti labs pieteikums ar vairākām dziesmām, kuras gribas klausīties vēl un vēl. Pirmām kārtām tas attiecas uz ausīs momentā iekrītošo “Labāk būt vienam” un visai nopietno “zāģi” “Vienīgais iekurs”, taču ir vismaz vēl pāris gabali, kuriem pievērst uzmanību - “Debess rudzi” un “Lietus pils”. Bargās kundzes vokāls un “grunge” ģitāras, noskaņas, kas svārstās amplitūdā no agrīnajiem “Skumju akmeņiem” līdz Sietlas vilnim - ir labi. Taču pāri visam, protams, ir Rokpeļņa dzeja - kas to būtu domājis, ka tā tik labi klājas virsū rokmūzikai!

PRET. Skanējums ir ārkārtīgi primitīvs un neprofesionāls, un tas liek ārā pa visām vīlēm, turklāt arī rada vienveidības sajūtu un ātri sagarlaiko - “Pelni” sasteiguši debijas albuma izdošanu, jo te jūtami ir aptrūcies laba materiāla, pietiktu arī ar EP. Dažas patukšas dziesmas, bet visgarākais šī albuma gabals “Migla” (teju sešas minūtes) vispār ir garām kasei. Nekas, tas ir tikai sākums.

 

Abonē