Inita Āboliņa. Ar akordeonu sirdī un uz tās

 
UZ SKATUVES. Kaut kur lasīts, ka Inita Āboliņa savaldzinātu publiku arī tad, ja tikai sēdētu uz skatuves un saulaini smaidītu. Visticamāk, ka tā tiešām arī būtu, taču viņa spēj savaldzināt arī ar savu virtuozo akordeona spēli ©Elīna SPROĢE

Šo trešdien, 9. oktobrī, VEF Kultūras pilī notiks ansambļa Lauku muzikanti jubilejas albuma prezentācijas koncerts, kurā uz skatuves tā sastāvā kāps arī vienmēr smaidīgā akordeoniste Inita Āboliņa. Lai gan daudziem viņa asociējas tieši ar darbību šajā ansamblī, patiesībā Inita ir daudzu un dažādu projektu dalībniece, kuras pamatdarbs ir opera.

Lauku muzikantu sastāvs nav mainījies jau pēdējos divdesmit gadus, un līdzās ansambļa līderim Normundam Ķietim otra redzamākā tā dalībniece nenoliedzami ir akordeoniste Inita Āboliņa. «Atšķirībā no akadēmiskās mūzikas, kur ir ļoti stingri noteikumi un tradīcijas, spēlēšana grupā pieļauj lielākas improvizācijas iespējas - mēs aranžējam dziesmas un tās ierakstām, balstoties uz savas radošās brīvības kritērijiem,» savu izvēli spēlēšanai ansamblī skaidro Inita. Koncerta pirmajā daļā skanēs jaunajā albumā Soli pa solim iekļautais repertuārs, bet otrajā - Lauku muzikantu populārākās melodijas.

Operā pie notīm

Akordeonistes Initas Āboliņas pamatdarba vieta ir Latvijas Nacionālā opera un balets, kur viņas pārziņā ir nošu bibliotēka. «Nošu piegādes un sagatavošanas daļā,» precizē mūziķe. «Mēs sagatavojam notis izrādēm - orķestrim, diriģentiem, koncertmeistariem. Tas ir organizatorisks darbs. Tostarp meklēt un pasūtīt notis internetā, noskaidrot, kura ir labākā un mums atbilstošākā izdevniecība. Reizēm nākas arī labot nošu pierakstu, kad, piemēram, [diriģents] pasaka: «Man liekas, ka mežragam piektajā ciparā ir kļūda, jo viņš spēlē pavisam citu noti nekā vajadzētu!» Tad man jāatrod, kur varētu būt tā kļūda.» Protams, operas cilvēki nodarbina Initu arī pēc profesijas, proti, ja nepieciešama akordeoniste, tālu nav jāmeklē. «Ar akordeonu man šajā sezonā ir vairāki koncerti. Piemēram, pagājušajā nedēļā tas bija balets Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas, taču tajā spēlēju elektroniku. Savukārt 22. novembrī būs koncerts Tenoru trio. Arrivederci Roma - šī programma operas repertuārā ir jau otro sezonu. Tās ir itāliešu operu ārijas interesantos aranžējumos - arī kā džezs un salsa. Tur gan es spēlēju akordeonu.»

Inita ir pieprasīta studijas akordeoniste, kas sadarbojusies ar virkni mūziķu, kā arī iesaistījusies vairākos projektos. Piemēram, uzstājusies kopā ar ģitāristu Kasparu Zemīti. «Viņam bija jubilejas tūre kopā ar orķestri, un šīs tūres repertuārā Kaspars ielika arī to darbu, kuru pirms tam bijām pirmatskaņojuši Latvijā - tas bija Pjacollas Dubultkoncerts ģitārai, bandeonam un stīgu orķestrim. Sākotnēji mūsu priekšstati par tango atšķīrās un šķita, ka vienam nāksies piekāpties un lauzt savu domāšanu. Taču tā nebija! Vienkārši likām visu kopā kā ir, nezaudējot sevi, un sanāca ļoti interesanti,» gaiši smaidot, stāsta Inita. Par vienu no interesantākajiem projektiem mūziķe sauc operā notikušo Ilonas Bageles tango izrādi Cantando y amando, par ko 2013. gadā tika saņemta Lielā Mūzikas balva kategorijā Gada uzvedums. Vai tas ir Initas augstākais profesionālais sasniegums? «Varbūt,» pēc ilgāka pārdomu brīža atzīst akordeoniste. Viņai gan ir arī divas soloprogrammas - Zelta akordeons (1998) un Zelta akordeons 2 (2002), no kurām otrā tika nominēta Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvai instrumentālās mūzikas kategorijā, turklāt netiek izslēgta iespēja iespēlēt kādu soloalbumu atkal. «Es toreiz kaut kādas savas ambīcijas apmierināju un vairs nebija lielas intereses radīt kaut ko vēl. Gribēju sev pierādīt, ka es to varu izdarīt, ka man sanāks, un man arī sanāca - ir pagājis diezgan ilgs laiks, taču šos albumus joprojām var klausīties ar interesi. Man gan nepatīk stāstīt par nenotikušiem plāniem, taču pilnīgi iespējams, ka būs vēl viens [soloalbums]. Tikai pilnīgi citāds,» prāto Inita.

No Zīlāniem līdz akadēmijai

Inita ir augusi pie Jēkabpils esošajā Zīlānu ciematā, kur radināta pie visiem lauku darbiem. «Tā ir ārkārtīgi skaista lauku vieta. Iedomājies: Jēkabpils ir liela pilsēta ar Daugavu vidū - gandrīz kā Rīgā! -, bet kur Jēkabpils robežas beidzas, sākas ciemats, kurā es dzīvoju,» bērnības dienu ainavas uzbur mūziķe. «Mums bija gan ābeļdārzs, gan kartupeļu lauki, gan pļavas, arī govis, cūkas, vistas. Bērnību atceros kā lielu brīvību visos šajos lauku plašumos.»

Savukārt muzikālā ziņā topošā akordeoniste spītīgi vēlējusies izskoloties par ģitāristi. Kad viņai bijis desmit gadu, skolā izveidots mūzikas pulciņš, uz kuru braukājis arī kāds skolotājs, kas mācījis spēlēt ģitāru. Taču Initu viņš izbrāķējis, jo meitenei esot bijuši pārāk īsi pirksti… «Tas skolotājs patiesībā bija akordeonists - viņš mazliet prata ģitāru un elementārā līmenī to varēja arī mācīt. Tā kā viņš mani izbrāķēja ģitāras spēlei, viņš mani pieņēma mācībām uz akordeonu un jau pēc pāris mēnešiem maniem vecākiem teica: «Lūdzu, šo meiteni - ātri, tūliņ pat un steidzami! - vediet uz mūzikas skolu!» Vecāki pat nebrauca līdzi uz iestājeksāmeniem, es tur aizbraucu, nodziedāju Ritas Trences dziesmu par mīlestību - komisija plati smaidīja - un mani uzņēma,» atminas Inita. Taču arī mūzikas skolā nav bijis lemts piepildīties sapnim par ģitāras spēli. «Jēkabpils mūzikas skolā tolaik nebija un, kas zīmīgi, vēl arī šobaltdien joprojām nav ģitāras klases!» smaida Inita. Nācies izvēlēties starp akordeonu un… fagotu. Izvēle kritusi par labu pirmajam. Akordeona spēlēšana padevusies, gūtas arī godalgas dažādos konkursos, un 15 gadus vecajai meitenei piedāvāts mācīties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. «Nezinu, ko tolaik domāja vecāki, bet es viņu vietā 15 gadus vecu meiteni nelaistu vienu pašu uz Rīgu,» atzīst Inita. «Taču ir svarīgi, kādā vidē un kompānijā nokļūsti, bet mediņos vide bija ļoti laba. Jā, tā bija mākslinieciska un mazliet traka, un tomēr… Mums bija ļoti daudz jāmācās. Pat bija noteikts, ka nedrīkst dienā ņemt vairāk par 11 stundām, jo bija vidusskolas mācību priekšmeti, individuālās stundas klavierēs, akordeonā, kompozīcijā utt. Iedomājies, cikos beidzas 11 stundas?! Bet vēl taču kādas sešas stundas jāspēlē un vēl jāmācās! Līdz ar to mums lielām muļķībām nemaz neatlika laika, taču tā vide bija superīga, jo tepat līdzās centrā taču apgrozījās mediņi, rozentāļi un lietišķie - izaugu patiesi mākslinieciskā vidē.»

Pēc mediņiem Initai piedāvāts doties mācīties uz Gņesina mūzikas augstskolu Maskavā, bet - tie būtu pieci gadi klātienē, turklāt Maskavā… «Kad izstāstīju par šo braucienu tētim, viņš uztaisīja tādu seju, ka varēju tikai atviegloti nopūsties, jo toreiz nevēlējos pamest Latviju uz pieciem gadiem. Tagad to, protams, nožēloju. Mēģināju iestāties pakāpi mazliet zemākā augstskolā Sanktpēterburgā neklātienē, taču mani un kādu igaunieti tur nez kāpēc neuzņēma,» atminas akordeoniste. Latvijas Valsts konservatorijā tolaik nebija akordeona klases, un Inita nolēmusi iestāties Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. «Gribēju labāk iemācīties vācu valodu, turklāt ātri un kvalitatīvi, bet labākā vieta, kur to izdarīt, protams, bija Latvijas Universitāte. Mans plāns bija pavisam vienkāršs: pamācīties kādu pusgadu un tad izstāties. Biju ļoti pārsteigta, ka mani uzņēma budžeta grupā - kā priekšpēdējo pirms svītras, bet tas vienalga manam ego likās kā medusmaize, jo man skolā, lai gan biju teicamniece, vienmēr teica - vai, tai meitenei gan ar tām valodām smagi, nabaga bērniņš...» smaidot stāsta Inita. «Iestājos universitātē, pamācījos pusgadu un, kā jau to biju nolēmusi, stājos ārā. Bet uzradās kāda pasniedzēja, kas teica - jūs nedrīkstat [izstāties], jūs esat tik talantīga! Tas nospēlēja, es paliku un godam universitāti arī pabeidzu. Tā nu esmu diplomēts vācu valodas tulks, kas nestrādā savā profesijā, taču man šī valoda ļoti noder. Arī operā.»

Starp citu, Inita tik un tā pabeigusi arī Latvijas Mūzikas akadēmiju - kad bija izveidota akordeona spēles nodaļa. «Jau biju pabeigusi universitāti, augstākā izglītība bija, taču uz ielas satiku savu skolotāju, kurš teica - klau, pēc divām nedēļām iestājeksāmeni, saņemies un nāc! Saņēmos, aizgāju, iestājos un pabeidzu. Tie bija smagi četri gadi, jo viss sakrita reizē - opera, koncerti, mācības. Bet man tas ļoti nāca par labu, jo veidoja pavisam citādu, dziļāku izpratni par mūziku.»

Pašai tuvākais - tango

Akordeons būtībā ir unikāls instruments, kuru izmanto visdažādākajos žanros, no klasiskās mūzikas līdz metālam (daugavpiliešu grupas Varang Nord piemērs). «Latvijā agrāk teju vai katrā mājā bija akordeons, cilvēki muzicēja, dziedāja, spēlēja. Es no sirds priecājos par ikvienu, kurš spēlē akordeonu, vienalga, vai šis cilvēks ir profesionālis vai amatieris. Man šķiet, ka akordeona skaņa ir īpaša - katram pazīstama, nedaudz sentimentāla, tā aizskar smalkākās dvēseles stīgas. Akordeons ir jauns instruments, un agrāk nebija repertuāra, kas rakstīts tam speciāli, bet tagad ir. Daudzi mūsdienu komponisti raksta mūziku akordeonam - arī es esmu spēlējusi, piemēram, Kārļa Lāča, Artura Maskata, Jāņa Lūsēna darbus, arī pirmatskaņojumos.»

Kādi žanri vislabāk piestāv akordeonam? «Uz akordeona var ļoti labi spēlēt [Johana Sebastiana] Baha mūziku, arī ērģeļmūzikas pārlikumus - šie instrumenti pēc savas būtības ir līdzīgi, arī skanējumā. Akordeonu tiešām izmanto daudzos un dažādos žanros. Piemēram, franču mūzika vispār nav iedomājama bez akordeona. Arī tango bez akordeonam radniecīgā bandaneona. Vēl - Balkānu mūzika, arī tautas mūzika. Pēdējos gados akordeonu ļoti bieži izmanto arī džezā - nesen Latvijā koncertēja [Rišārs] Galjāno, brīnišķīgs koncerts! Domāju, ka jebkurš žanrs iegūtu savdabīgāku krāsu un kļūtu tikai oriģinālāks, ja tajā skanētu akordeons,» savu instrumentu aizstāv Inita. Viņai pašai tuvākais ir Argentīnas tango. «Tas ir žanrs, ko es saprotu un kas zināmā mērā ir mana specialitāte. Lai varētu labi spēlēt tango, ir vajadzīga dzīves pieredze. Lielākoties visi domā, ka tango ir kaislību mūzika, bet patiesībā, ja paklausās argentīniešu mūziku, tā ir dziļa un smeldzīga, ar daudz sāpēm. Un, ja gribi nospēlēt lielas sāpes, tad tev tās kaut kad pašam ir jāpārdzīvo, bet 18 gadu vecumā cilvēks, paldies Dievam, vēl nezina, kas tas ir. Tas prasa zināmu dzīves pieredzi un izpratni par lietām. Ar jaunības prieku un degsmi to nevar nospēlēt. Bet man ļoti patīk tango!»

Akordeonam gan ir viens liels mīnuss - svars. Paši smagākie instrumenti sver ap 16 kilogramiem, bet vidēji tie sver ap 10-13 kilogramiem. Uz Neatkarīgās apskatnieka joku, ka Initai laikam ar Ķengaraga huligāniem tikt galā nebūtu nekādu problēmu, sievišķīgā akordeoniste atjoko, ka reiz kāda masiere viņai vaicājusi, vai viņa nodarbojoties ar airēšanu... «Pirms trīs gadiem nomira tētis - viņš bija sporta skolotājs un slavens treneris. Kad es viņa bijušajā skolā rīkoju piemiņas koncertu, tad teicu, ka man ir smagatlētikas trenera meitas cienīgs instruments,» atminas Inita. Svars un spēlēšana sēdus stāvoklī var negatīvi ietekmēt muguru, ko nenoliedz arī mūziķe: «Jau bērnībā iemāca pareizi lietot darbarīkus, ar kuriem vēlāk strādāsi - tam ir domāti mūzikas skolotāji. Iemāca pareizi sēdēt, kā turēt rokas utt., lai vēlāk tas neatsauktos [uz veselību], taču, ja šo instrumentu spēlē visu dzīvi un katru dienu, slodze mugurai vienalga ir liela.» Varbūt tomēr toreiz mūzikas skolā vajadzēja izvēlēties fagotu? «Nē!» apņēmīgi saka Inita. «Akordeons tomēr ir tuvāk pie sirds. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.»