RECENZIJA: Korn "TheNothing"
Respektablais mūzikas izdevums “Billboard” alternatīvā metāla supergrupas “Korn” jaunāko studijas darbu bija ierindojis rudens gaidītāko albumu skaitā, kas nav nekāds pārsteigums. Daudz dīvaināk, ka amerikāņu topā šis ripulis knapi ielīdis Top 10. Pēc skaita „The Nothing” ir jau trīspadsmitais šīs grupas studijas albums (tajā ir 13 kompozīcijas, un tas nāca klajā 13. datumā) un interesanti, ka 12 no 13 tās albumiem tikuši desmitniekā – to nespēja tikai 1994. gadā izdotais debijas ripulis. Protams, grupas ziedu laiki ir tālā pagātnē, ja precīzāk – tie beidzās ap gadsimtu miju un tā sākumu, kad topā bija “nu-metal” un “crossover”, unmodi diktēja tādi “Korn” albumi kā “Follow The Leader” (1998), “Issues” (1999) un “Untouchables” (2002).
Pret jauno albumu kritiķi attiekušies samērā labvēlīgi, lielākoties dodot tam četras zvaigznes no piecām (“NME”, “Kerrang!” u.c.). Tā nosaukums aizgūts no slavenās filmas “The NeverEnding Story”, producents - jau iepriekš ar “korniem” strādājušais Niks Raskulinecs. Pērn no narkotiku pārdozēšanas nomira grupas vokālista Džonatana Deivisa sieva Devena, kas, protams, nevarēja neatsaukties uz jaunā materiāla noskaņām. “Pagājušajā gadā izgāju cauri ellei, un man vajadzēja attīrīties no tā, ko pārdzīvoju, un ļaut klausītājam iepazīties ar manām emocijām. Nezinu, kā to izskaidrot, bet mani tas pilnībā pārņem. Ja jūs dzirdat, kā es salūztu un raudu, tad ziniet, ka tas ir pa īstam. Tā es dabūju ārā no sevis sliktās emocijas. Daži cilvēki iet pie psihiatra, bet man psihiatrs ir mana mūzika,” kādā intervijā teicis Deiviss. Tiesa, laikam jau šī iemesla dēļ ieraksts tapis krietni grūtāk (un arī ilgāk) nekā parasti, taču kāda starpība - te tas ir!
PAR. „Korn” kā jau „Korn” - kā albuma sākumā ieslēdz savu motorīgo zarnu drebinātavu, tā nenoņem kāju no gāzes pedāļa (vai roku no sviras - kā jums labāk tīk) līdz pat beigām. Nekādas iegrimšanas senilās apcerēs par kādreizējo laiku panākumiem, kārtīgs un bezkompromisa alternatīvais metāls. Labākie gabali? Hmmm... Varbūt „Idiosyncrasy”, varbūt „Final Free”, varbūt kāds cits, taču apskatnieks pirmajā vietā laikam tomēr liktu „Gravity Of Discomfort”.
PRET. It kā jau viss kārtībā, tomēr nepamet neliela vilšanās sajūta. Pārāk vienkārši, pārāk prognozējami. Ja te būtu kaut kāds „Twisted Transistor” kvalitātes gabals (par senākiem hitiem nesapņosim), bet - nav. Neviena dziesma tā īsti nepavelk.
*Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.