Šo piektdien, 4. oktobrī, koncertzālē Hanzas Perons notiks grupas Pienvedēja piedzīvojumi koncerts, kam būs divi nopietni iemesli – jaunā albuma Nelaiks klajā nākšana un grupas ceturtdaļgadsimta pastāvēšanas jubilejas svinības.
Lai gan par godu savām lielākām un mazākām jubilejām latvju mūziķi mēdz rīkot pāri par desmit koncertu garas tūres pa dažādiem klubiem un koncertzālēm, sabiliešu grupas tūrīte būs gaužām īsa - Rīgas koncertam vēl sekos tikai viesošanās Valmieras koncertzālē (11. oktobrī) un Liepājas kultūras namā Wiktorija (19. oktobrī). «Laba daudz nevajag,» smaida pienvedēju līderis Māris Žigats.
Nelaiks - vai tas domāts globālā, valstiskā vai vienkārši «paraugoties pa logu un ieraugot, kas notiek ārā» līmenī? «Tas, kas notiek pasaulē,» aši noskalda Māris Žigats. «Ka mums nav laika absolūti nekam - ne sev, ne tuviniekiem. Esam kļuvuši par sistēmas vergiem. Mēs ļoti maz laika atvēlam pat tuviniekiem, mēs esam nopērušies dažādos skrējienos un darbos. Lielākoties par to šajā albumā runājam - kas mēs katrs esam uz šīs zemītes, ko mēs šeit vispār darām kā personības. Parasti daudzi min kādu īpašo misiju. Muļķības! Mēs šeit esam pavisam cita iemesla dēļ.» Interesanti, ka starp albumā iekļautajām desmit dziesmām te vietu raduši arī trīs gabali, kas tapuši tālajā 1994. gadā, tātad - pirms 25 gadiem. «Šīs trīs dziesmas ir no mūsu agrīnajiem demoierakstiem, un tādu mums ir vēl pietiekami daudz - pilnīgi iespējams, ka kādreiz un kaut kad ierakstīsim tās visas. Šīs trīs dziesmas mums šķita gan stilistiski, gan tekstuāli ļoti iederīgas šim albumam, tāpēc arī tās tajā iekļāvām. Esam atgriezušies pie saknēm, pie tā, ar ko sākām pirms 25 gadiem. Starp citu, arī albumā Rīga ir gatava mēs taču ievilkām Gumijas līmi - mēdzam izmantot dziesmas, kas iepriekš nav izdotas,» skaidro Māris.
Plānots, ka koncertā izskanēs repertuārs uz divām stundām - katram gadam būs veltīta pa vienai dziesmai (vēl divas nāks bonusā), sākot no Gumijas līmes līdz pat jaunajā albumā iekļautajam materiālam. Kāpēc tūrē plānoti tikai trīs koncerti? «Šie koncerti būs tehnoloģiski pietiekami sarežģīti, lai varētu jaunās dziesmas, kurās skan arī daudz elektronikas, aiznest līdz klausītājiem iespējami tuvāk to oriģinālajam skanējumam. Lai kādam nebūtu vilšanās, ka koncertā viņš dzird kaut ko pavisam citu, nekā pirms tam dzirdējis albumā. Izmantosim daudz vairāk elektronikas un citu tehnoloģisku lietu, kuru sagatavošana prasa gan vairāk laika, gan arī naudas, turklāt mums Latvijā nav daudz lielu koncertvietu, kas būtu piemērotas šāda veida mūzikai, ko spēlējam mēs. Protams, popmūziķiem ir citādāk - viņi var īrēt arī arēnas…» Jāpiebilst, ka pienvedēji it kā dozē uzstāšanos skaitu - lai klausītājiem neapniktu, bet lai viņus arī nepiemirstu. «Jā, mēs savā starpā sen esam nosprieduši, ka komfortabli jūtamies tikai tad, ja strādājam kopā ar tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā jūtamies komfortabli. Tāpat taču ir arī dzīvē. Mēs baudām savu dzīvi un mūziku, darot to tā, kā mums patīk. Tāpat ir arī ar ierakstiem. Mums nav nekādu līgumu, mums nav nevienam jāatskaitās, mēs paši izdodam savus ierakstus, par savu naudu apmaksājam studijas, līdz ar to varam rakstīt kur, ar ko, kā un cik ilgi vien gribam. Šīs ir lietas, kas mūs dara brīvus, un tas atsaucas arī uz mūsu mūziku. Tas ļauj mūsu radošajam garam būt vieglam, ļauj tam elpot un lidot, tas netiek iesprostots, un neviens tam neliek būt tādam, kāds tas nevēlas būt.»
Pienvedēja piedzīvojumu stāsts jau ir vispārzināms - gan Māris Žigats, gan brāļi Aldis un Pēteris Lunde ir sabilieši, dzīvojuši gandrīz kaimiņos. «Mēs joprojām esam kaimiņi! Mūsu mammas viena no otras dzīvo, kā mēdz teikt, ābola metiena attālumā - es no sava dārza līdz Alda sētai mierīgi varētu aizmest ābolu,» smejas Māris. «Tādā mazpilsētā kā Sabile kaimiņi jau nesatiekas ar kaut kādiem īpašiem paņēmieniem vai īpašos pasākumos - viņi vienkārši piedzimst un visu laiku dzīvo kopā. Visi kopā tur sētā spēlējāmies un dauzījāmies, bet mūsu radošā sadarbība sākās kādā 1993. gadā, kad ar Aldi gājām kultūras namā kaut ko uzspēlēt. Es gan jau pirms tam biju kopā ar citiem džekiem spēlējis un pat kopā ar Kasparu Rolšteinu ierakstījies studijā - mums bija grupa Pavisam nezināma laboratorija, strādājām kopā ar Ingu Baušķenieku, filmējām videoklipus utt., mums pat bija ierakstīti kādi trīs albumi. Līdz ar to man šis mūziķu lauciņš jau bija daudzmaz pazīstams,» atminas Māris. Starp citu, visai trijotnei nav gājuši secen arī muzikālās izglītības prieki, proti, Aldis beidzis Kandavas bērnu mūzikas skolu kā diplomēts pianists, Māris - trompetists, un tikai Pēteris kādas divas reizes stājies, bet šo skolu tā arī nav pabeidzis - mācījies klarneti un klavieres.
Grupas nosaukuma izvēle nav nemaz tik neparasta, kā tas varētu šķist. «Tolaik nebija modē latīnisko metālgrupu nosaukumi, kas izklausās pēc slimībām - mēs trāpījām tajā laikā, kad šādiem nosaukumiem vajadzēja pretoties,» ironizē Māris. «Mūsu gadījumā pie vainas bija 90. gadu slavenās grupas, kas centās izdomāt iespējami dīvainākus nosaukumus, piemēram, Smashing Pumpkins, Pearl Jam un citas. Apzinājāmies, ka arī gribam kaut ko neparastu. Idejas bija vairākas, variantu arī bija daudz, cits par citu trakāks, taču šobrīd es tos vairs neatceros. Palikām pie pienvedēju versijas, kas šķita visjautrākā un mums tajā brīdī atbilstošākā. Un ne mirkli to neesam nožēlojuši.» Savukārt pirmais koncerts dīvainā kārtā bijis nevis Sabilē, bet Liepājas klubā u.t.t. «Liepājas mākslas skolai šajā klubā notika kāds pasākums, bet mums šajā skolā mācījās draugs. Mēs bijām ierakstījuši kasetē kādas divas dziesmiņas, kā uz skatuves Sabiles kultūras namā trokšņojam, - viņš bija šo kasetīti parādījis saviem kolēģiem. Tie bija teikuši - eu, lai šie džeki brauc uzspēlēt! Aizbraucām, nospēlējām kādas divas vai trīs dziesmas. Es gan biju tik ļoti satraucies, ka īsti pat neatceros, cik mēs tās dziesmas nospēlējām…»
Patiesībā pienvedējus var dēvēt par latvju pagrīdnieku celmlaužiem - tādā ziņā, ka tieši viņiem pirmajiem izdevās ielauzties komercradio ēterā un parakstīt līgumu ar lielo ierakstu flagmani Mikrofona ieraksti. Pirmais izrāviens notika ar dziesmu Jel!, ko dīdžejs Artis Volfs sācis spēlēt Radio SWH ēterā, lai gan tā nav bijusi pirmā profesionāli ierakstītā dziesma - studijā pie Tāļa Timrota ierakstītas arī Debesīs mani sauc, Pienvedēja piedzīvojumi un vēl pāris. Pēc tam pienvedēji ar Alda un Pēča brālēnu labvēlību esot nonākuši Aigara Grāvera studijā, kur angļa Lena Deivisa aizgādā tapa kasete Cilvēks ar trepēm. Tā arī viss sākās un turpinās vēl joprojām. «Tas bija labs un interesants laiks,» aizdomājas Māris. «Taču nevar teikt, ka tagad tas būtu neinteresants. Katram laikam ir sava burvība un šarms. Izbaudām katru no šiem gadiem, kas mums ticis dots. Esmu ļoti pateicīgs liktenim, ka ir bijuši šie 25 gadi [grupā], nenožēloju nevienu sekundi, nevienu izdarīto darbu, arī nevienu pastrādāto muļķību. Mums vienmēr ir bijis skaidrs pamatojums un argumentācija, kāpēc mēs kaut ko darām vai arī tieši otrādi - nedarām. Grupas iekšējā gaisotne vienmēr ir bijusi sakārtota un pamatota, mēs vienmēr esam zinājuši, kas ir kas. Un, ja neesam zinājuši, vienkārši esam dauzījušies un ālējušies, un ļāvušies, līdz beigu galā no tā kaut kas labs arī sanāk. Piemēram, tieši tā ir tapusi dziesma Pienvedēja piedzīvojumi - vienkārši dauzoties.»
Grupas Pienvedēja piedzīvojumi vēl viens fenomens ir tas, ka viņi visus šos 25 gadus spēlējuši nemainīgā sastāvā (uz brīdi kā pilntiesīgs grupas dalībnieks uz skatuves gan kāpa arī sabiliešu ilggadējais skaņotājs Tālis Timrots) - cik grupu nav aizgājis pa skuju taku, jo saplēšas pat brāļi (piemēram, Oasis)! «Šie cilvēki, kas mēdz sastrīdēties grupās, visticamāk, mēdz to darīt arī ģimenēs - ar savām māsām un brāļiem, radiniekiem vai kolēģiem. Ir tādi cilvēki, kuriem gluži vai asinīs ir visu laiku ar kādu saplēsties. Mēs tādi neesam. Mēs ļoti labi saprotam, kas mēs viens otram esam, mēs viens otru ļoti cienām. Šī savstarpējā cieņa ir pati svarīgākā. Mums nekad nav radušās ambīcijas par to, ka kāds grupā kaut ko dara labāk vai sliktāk: katrs darām to, ko mākam, un nepārmetam otram to, ko viņš nemāk. Baigā māksla otram kaut ko pārmest! Paņem un izdari, nevis plāties, ka esi baigais vecis, bet pārējie neko neprot darīt! Parasti tur arī sākas problēmas,» skaidro Māris Žigats. «Bez tam - abi brāļi savā starpā neplēšas, jo viņi taču ir brāļi, savukārt es esmu kā trešais brālis, turklāt, tā kā man pašam ir divi brāļi, tad mēs visi labi saprotam, kā ir sadzīvot brāļu kolektīvā.»
***
Pienvedēja piedzīvojumi
Grupa dibināta 1994. gadā Sabilē.
Sastāvs: Māris Žigats (vokāls, bass), Aldis Lunde (ģitāra), Pēteris Lunde (bungas, balss).
Diskogrāfija: Gumijas līme (1995, demo), Cilvēks ar trepēm (1996), Mazā meža zivs (1997), 4 gadu jubilejas albums (1998), PP4 (2002), Pienvedēja piedzīvojumi. 1994-2004 (2004), Rīga ir gatava (2007), Tā mēs dzīvojam (2014), Nelaiks (2019).
***
Nelaiks
Sabiliešu grupas Pienvedēja piedzīvojumi astotais studijas albums ir stilistiski krietni (nu labi, varbūt tikai nedaudz) atšķirīgāks par tā septiņiem priekštečiem - tajā parādās arī elektronika. Šoreiz dziesmu producēšanu uzņēmies grupas bundzinieks Pēteris Lunde, kas arī izskaidro šī albuma atšķirīgo skanējumu, turklāt Pēteris arī pats sēdējis pie programmēšanas, iedziedājis divas albumā iekļautās dziesmas un veidojis albuma grafisko dizainu. «Esmu ļoti priecīgs par gala iznākumu, jo šoreiz vairāk nekā citreiz izmantojām elektroniku dziesmu skanējumos, kas piešķīris mūsu mūzikai maigu un patīkamu agresivitāti. Dzīvajā izpildījumā dziesmas skan ļoti spēcīgi - tas tikai pierāda, ka esam izvēlējušies īsto producēšanas virzienu,» priecājas arī grupas vokālists Māris Žigats. Albumu ierakstījis un miksējis Gatis Zaķis, taču ļoti daudz darba paveikts arī pie paša Pētera viņa mājās Siguldā. Kopumā desmit dziesmas, no kurām trīs gan ir atrastas senos pierakstos - Vienīgā doma, Pacelties un arī Nelaiks sacerētas jau 1994. gadā, nu beidzot sagaidījušas savu īsto brīdī tapt iemūžinātas oficiālā ierakstā.
Šķiet, šis ir labākais albums pienvedēju karjerā (subjektīvi ar to vienā plauktā gribētos likt 1997. gadā izdoto Mazo meža zivi) - moderns, mūsdienīgs un novatorisks, taču tajā pašā laikā tas saglabā pienvedēju īpašo skanējumu. Ir gan mūzika, kurai piesiet ausi, gan teksti, kas liek domāt un aizdomāties. Jau pirmās trīs dziesmas nogāž no kātiem un aizplēš jumtam šīferi: elektronizēti enerģiskā Viss kārtībā (eh, kas par vārdiem…), jancīgā un satelītiem vai agrīnajai Jumpravai vairāk piestāvošā Ejam mājās (un atkal - teksts!) un postgrandža plosošā Es gaidu (dzīvajā šis gabals skanēs vēl labāk, ģitārists Aldis Lunde varēs izvērsties pēc pilnas programmas!). Šādu uzskaiti varētu turpināt: smeldzīgā Notici, trauksmainā Steigā, elektroniski psihedēliski hipnotiskā Apsegties, pofig-roka stilā ieturētā Pacelties, 90. gadu vidu grandžu atgādinošo (ak, pareizi, tā jau no tiem gadiem arī ir…) Nelaiks utt. No albumā iekļautā skaņu materiāla vienu gabalu gan vajadzētu svītrot - Virs galvas, kas drīzāk varētu iederēties kādā citā PP ripulī (kaut vai tajā, kurā bija ļenganā Tu un es).
Papētot albumu, pārsteigumu rada tas, ka nav dziesmu saraksta - kā tad tā?! Izrādās, ka ir gan, tikai tas apslēpts sekojošā vēstījumā: «Viss kārtībā, ejam mājās, es gaidu. Notici! Vienīgā doma - steigā apsegties, virs galvas pacelties. /Nelaiks/.» Nu, nu, būtu paši pamēģinājuši atminēt šādu rēbusu, atradušies te spēles Vai esi gudrāks par piektklasnieku autori… Bet tas tā, jokojot. Elektronika šajā albumā ir nevis kā nodeva modei, bet tikai bagātina pienvedēju skanējumu, un te nu lielākās uzslavas pienākas IT guru Pēterim Lundem. Interesanti, ka arī no pienvedēju kaismīgākajiem faniem vismaz pagaidām dzirdētas tikai labas atsauksmes. Piecas balles par albumu un papildu plusiņš par drosmi.
