RECENZIJA: Abbath "Outstrider"

Pērn aprīlī grupa “Abbath” uzstājās klubā “Melnā piektdiena”, tādejādi pilnīgi noteikti vairojot savu pielūdzēju pulku latvju zemē un arī interesi par savu topošo un nupat klajā nākušo otro studijas albumu. Ja mazliet no vēstures, tad par vieniem no blekmetāla pamatlicējiem un arī šī žanra līderiem tiek uzskatīta norvēģu grupa “Immortal”, kas tika izveidota 90. gadu sākumā, un fanu sirdis iekaroja ar saviem pirmajiem trim studijas albumiem “Diabolical Fullmoon Mysticism” (1992), “Pure Holocaust” (1993) un “Battles In The North” (1995). Ilgus gadus šīs norvēģu grupas vokālists un ģitārists bija tieši Olve Eikemo jeb Abbath Doom Occulta.

2015. gadā viņš “Immortal” rindas atstāja un izveidoja pats savu blici “Abbath”. Ar īpaši garu CV šī grupa palepoties nevar, toties mūziķi tajā gan mainīti bieži - no sākotnējā sastāva tajā palicis vien pats Abbath un soloģitārists Ole Andrē Farstāds jeb Raud (viņš gan arī uz īsu brīdi bija no grupas pamucis), bet abi pārējie ir relatīvi nesen iesaukti rekrūši. Par “Outstrider” it kā nekas liels nav vēstāms - izdots leiblā “Season Of The Mist”, deviņas kompozīcijas, tostarp “Bathory” dziesmas “Pace Till Death” kaverversija, kas gan ir tikai šī ripuļa limitētajā versijā. Taču ir dažas atzīmējamas lietas. Pirmā - “Kerrang!” šim darbam iedevis četras zvaigznes no piecām. Otrā - Amerikas topā šis albums bija uzlidojis līdz 43. vietai, kas “black metal” spēlējošai grupai, turklāt vēl no Norvēģijas, ir ļoti labs sasniegums.

PAR. Lai gan “Abbath” mauc tipisku norvēģu blekmetālu, šai grupai ir divas no pārējiem atšķirīgas iezīmes - vairākos gabalos ieskanošais ģitāru solo, kas drīzāk piestāvētu “hard & heavy” popularizējošām brigādēm, kā arī īpatnējie vokālie iestarpinājumi, kas atgādina kaut ko no Altaja kalnu reģionā piekoptās rīkles dziedāšanas tradīcijām, bet ko nelabvēļi interneta atsauksmēs apsmaida par maušanu. “Abbath” elki acīmredzami ir grupa “Bathory”, un šajā ziņā uzskatāmākais (un labākais) piemērs ir dziesma “The Artifx”, kas pēc savas noskaņas aizdomīgi līdzinās šīs komandas blekmetāla himnai “Enter The Eternal Fire”. Noteikti izcelšanas vērta ir arī “Hecate” - kareivīgs gabals, ko varētu minēt kā pašu raksturojošāko no “Abbath” darbiem. Vēl - “Land Of Khem” ar bombardējošo ritmu un biežajām tā maiņām. Rezumējot - ir labi. Pat ļoti labi.

PRET. Kaut kā pārāk lēnu šis skaņu materiāls aiziet līdz smadzenēm - ja to noklausās vismaz četras reizes, tad tas pielec, bet citādi var arī aiziet garām nepamanīts un nenoklausīts.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.