RECENZIJA: Lana Del Ray “NFR”

 
©Publicitātes foto

Lai izpelnītos sev jau ierasto cenzoru uzlīmīti uz CD vāciņa, amerikāņu dziedātāja Lana del Reja (īstajā vārdā Elizabete Vūlridža Grānta) šoreiz nelika viņiem pat klausīties visu savu sesto studijas albumu – droši vien pietika jau ar tā pilno nosaukumu, kas ir “Norman Fucking Rockwell”.

Jāatgādina, ka pirmoreiz šī dziedātāja tika pamanīta ar 2010. gadā izdoto debijas albumu un tā hitu „Video Games”, bet turpmāk vispār viss gājis kā pa sviestu - Lanas albumi bijuši Top 3 abpus okeānam. Savā slavas zenītā 2013. gada jūnijā viņa uzstājās arī „Arēnā Rīgā”, un koncertā šo uzstāšanos daudzi joprojām atminas ar ļoti patīkamām emocijām. Starp citu, Lana ir varen ražena dziesmu radītāja: iepriekšējais albums “Lust For Life” tika izdots 2017. gada jūnijā, nupat augustā klausītājiem ticis jauns ripulis ar vairāk nekā stundu skaņu materiāla, bet dziedātāja jau pieteikusi nākamo, kas nākšot klajā nākamgad un saukšoties “White Hot Forever”.

Kas attiecas uz aktuālāko albumu, tad to producējis “Grammy” balvas laureāts Džeks Antonofs, ieraksts noticis pie viņa mājās Ņujorkā un arī dažādās studijās Losandželosā, sākot no 2017. gada beigām līdz pat šim pavasarim. Antonofs gan vairāk zināms kā popmūzikas producents - viņš sadarbojies ar Teilori Sviftu un viņai līdzīgajiem, taču Lana del Reja uzsvērusi, ka pie šī producenta mūziķi lielākoties vēršas viņa “citādākās pieejas popmūzikai” dēļ. Laikam taisnība. Kritiķi par šo ripuli bijuši stāvā sajūsmā, šķiet, tikai izdevums “Rolling Stone” atļāvies noskaust tam pusi no zvaigznītes, pārējie albumam dāsni atbēruši visas piecas zvaigznes, bet “Metacritic” rangā “NFR” savācis 86 punktus no 100. Jā, bet kas tad ir albuma nosaukumā minētais Normans Rokvels? Amerikāņu mākslinieks un ilustrators.

PAR. Lanas del Rejas albums bija viens no gaidītākajiem šā gada ierakstiem, un “NFR!” nav šīs cerības pievīlis. Dziedātājas veiksmes modelis - sapņainas drīmpopa melodijas ar nesteidzīgiem “bītiem” un indīpopa piesitienu - joprojām strādā, turklāt šajā darbā Lana del Reja ir vēl vairāk dažādojusi savu skanējumu. Piemēram, “Venice Bitch”, kas, šķiet, ir pati efektīgākā jaunā albuma dziesma, jau ir ar psihedēliskā roka iezīmēm. Dažādu interesantu lietu gan te ir pārpārēm, kaut vai sapņainā tituldziesma, kā ar mīkstām kaķa ķepiņām ieskaņotā “Fuck It Love You” (jau pēc tās nosaukuma vien skaidrs, ka ar maigumu tai maz sakara…) ar vēl vairākām tās līdziniecēm, majestātiskā “The Next Best American Record”, tad vēl grupas “Sublime” dziesmas “Doin’ Time” kaverversija utt., u.t.jpr. Protams, vēl arī teksti - tie ir īpaša stāsta vērti.

PRET. Lana del Reja gluži vai hipnotiski ievelk savās sapņainajās melodijās, taču ne vienmēr ir vēlme tajās būt. It īpaši tāpēc, ka ne jau visas 14 kompozīcijas vērtējamas ar milzu plus zīmi. Ja, protams, tām tā īpaši piesienas.

 

Abonē