RECENZIJA: Slipknot "We Are Not Your Kind"

Krāšņā, maskotā un daudzgalvainā amerikāņu ņūmetāla apvienība, kas skaitliski sasniedz pat okteta apmērus, “Slipknot” ar jaunu studijas ripuli cienītājus pēdējoreiz bija aplaimojusi pirms pieciem gadiem (“5: The Gray Chapter”), tāpēc nekāds pārsteigums, ka pēc smagās un enerģiskās mūzikas nocietušies fani grupas sesto studijnieku iedabūjuši topu pirmajā ailē abpus okeānam.

Tiesa, ja atskaita debijas albumu “Slipknot” (1999), ap pirmo trijnieku grozījušies arī visi pārējie aijoviešu darbi, kas ir vairāk nekā pārsteidzoši, jo tik smaga mūzika komerciālajos rādītājos atzīmējas reti. Sākot strādāt pie jaunā albuma, ģitārists Džims Rūts un perkusionists Šons Kreiens pat prātoja par konceptuālu darbu dubultalbuma formātā, taču beigu galā tas aprobežojās ar 14 skaņdarbiem (trīs gan ir interlūdijas) kopumā vairāk nekā stundas garumā - ideju esot bijis simtiem un pēdējā atlasē nācies izdarīt izvēli no 27 gabaliem. Stilistiski tas pats “Slipknot”, taču eksperimentālāks, teksti - nikni un albuma nosaukumam atbilstoši. No novitātēm - šis ir pirmais albums, kura ierakstā nav piedalījies perkusionists Kriss Fens - viņš tika no grupas padzīts šā gada martā, bet pēc tam iesniedza prasību tiesā pret “Slipknot”, jo neesot saņēmis naudu no pārdotās atribūtikas un koncertiem. Protams, ka pārējiem par to bija radikāli citādāks viedoklis, savukārt to, kas ieņēmis Fena vietu, viņi vēl nav precizējuši - pagaidām šis mūziķis tiek pieteikts kā “cilvēks-tortilja” (aptuveni tulkojot skatuves vārdu Tortilla Face). Interesants ir kritiķu vērtējums - lielākā daļa albumam devuši visas piecas zvaigznes, taču metālmūzikas korifejs “Metal Hammer” sāju seju iešķiebis četrinieku. Dažiem šķitis, ka “Slipknot” neko īpašu nav darījuši, tikai vēl vairāk uzsvēruši savas stiprās puses, kas kalpojis par iemeslu nelielai nepatikai - diezgan dīvains spriedums…

PAR. Šis ir viens no labākajiem albumiem “Slipknot” vēsturē, bet varbūt pat pats labākais. Iesākuši ar intro „Insert Coin” amerikāņi uzreiz ķeras ragainajam pie ragiem - „Unsainted” ir kārtīgs spēriens, kas iztēlē rosina to, cik uzvelkošu atmosfēru tas radīs koncertos. Šim gabalam seko gana niknā „Birth Of The Cruel”, kas bagātināta ar dažādām basa un ģitāru „fīčām”, tā piešķirot dziesmai lielu devu melodiskuma - nav jau nekāds metālkors! Pēc tam interlūdija, tad ar atmiņā paliekošu piedziedājumu un kārtīgu zarnu drebinātavu bungu izpildījumā apveltītā “Nero Forte”, bet tad - pati galvenā šī albuma pērle „Critical Darling”, kuras ievads gan atgādina „Korn” dziesmu „Twisted Transistor”: „motorīga” ritma sekcija, melodisks piedziedājums un Korija Teilora vokāls - šis gabals „noraus jumtu” jebkurā arēnā un stadionā! Šādu uzskaiti, ātrā solī pārstaigājot pār visu “We Are Not Your Kind” iekļauto materiālu, varētu mierīgi turpināt, jo praktiski katrā dziesmā ir, aiz kā ausij aizķerties - smagi un enerģiski, taču tajā pašā laikā melodiski un atmiņā paliekoši. Šajā ziņā piemērs ir kaut vai dziesma „Red Flag”, kas iesākumā tiek blociņā atzīmēta kā ierindas gabals, taču jau uz tās beigu pusi vērtējumu nākas mainīt un likt tai piecas zvaigznes no piecām. Noslēgums ir tieši tāds, kādai vajadzētu būt „Slipknot” albuma beigu daļai - ar grupai piemītošo tipisko zvetēšanu kā ar tvaika āmuru dziesmā „Solway Firth”. Arī visam albumam - piecas zvaigznes no piecām.

PRET. Daudz semplu un skreču, praktiski nemaz iespaidīgu ģitārsolo, dažnedažādi eksperimentālie līkloči - tas faniem varētu arī nepatikt. Mulsina dziesma „My Pain”, kas ir atmosfērisks skaņu apkopojums, ko īsti nevarētu dēvēt par metālbalādi, un kas ilgst vairāk nekā sešas minūtes - tās vēstījums īsti nenolasās, taču pašu mūziķu skaidrojumu par to nekur neizdevās uziet. Starp citu, dziesmu garums vidēji ir ap piecām minūtēm, kas ne vienmēr attaisnojas. Taču bēdīgākā ziņa: „Slipknot” anonsētajā nākamā gada Eiropas tūres grafikā Baltijas valstis nav iekļautas, tuvākie koncerti plānoti Oslo, Stokholmā un Helsinkos.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.