RECENZIJA: Amon Amarth “Berserker”

Zviedru melodiskā “death metal” kvintets “Amon Amarth” pastāv no 1992. gada. Šajā laikā pagūts izdot 11 studijas albumus, no kuriem paši veiksmīgākie ir tieši abi pēdējie – “Jomsviking” (2016) un šā gada maijā klajā nākušais “Berserker”, kuri dzimtās zemes topā ierindojās piektajā vietā, savukārt Vācijā, Austrijā un Šveicē iekārtojās pat Top 3. Dziesmas ir par mitoloģiskām un vēsturiskām vikingu tēmām, bet stilistiski “Amon Amarth” (kaut kādā elfu valodā šis nosaukums nozīmējot “liktenīgais kalns”) tomēr neiekļaujas “viking metal” rāmjos: sākotnēji tā skanēja pat diezgan norvēģiski blekmetāliski, taču pēdējos albumos strauji kļuvusi melodiskāka.

Jāpiebilst, ka šis ir pirmais albums ar Joki Valgrēnu aiz sitamo instrumentu krāvuma - viņš šajā amatā ir nomainījis Fredriku Andersonu, taču bundzinieku maiņas šajā blicē nav retums, tās notiek jau trešo (vai ceturto) reizi.

PAR. Droši vien “Amon Amarth” faniem šis albums patiks - tas ir gana melodisks, taču tajā pašā laikā gana nikns. Klausāmais orgāns ir diezgan dīvaini iekārtots, turklāt katram citādāk, tāpēc grūti definēt, kāpēc ausīs iekrīt tā vai cita dziesma: šajā konkrētajā gadījumā apskatnieks aizķērās aiz dziesmas Nr.6, kas saucas “Raven’s Flight” - ar kaut ko tā izceļas uz vispārējā fona un iespiežas atmiņā, laikam jau ar interesantajiem ģitāru rifiem. Kā nākamo šajā uzteicamo gabalu sakarā jāmin melodiskā “death metal” paraugstunda dziesmā “The Berserker At Stamford Bridge”, bet goda pjedestāla trešais pakāpiens tiks trauksmainajai “Into The Dark”, kas noslēdz šo albumu. Pat “koka medaļa” paliks nepasniegta, par goda diplomiem nerunājot.

PRET. Baisa vienveidība. Albums sāk manāmi garlaikot jau pie kādas ceturtās dziesmas, arī teksti ir bez jebkādas izdomas: štancēti pēc vienota parauga, slavinot vikingu varonību un to niknās kaujas “bla, bla, bla”, it kā tas nebūtu jau līdz apnikumam atklausīts pašu “Amon Amarth” darbos un citu vikingmetālistu daiļradē. Arī muzikālā ziņā no kreativitātes te nav ne smakas, skalda vienu un to pašu. “Amon Amarth” iet pa skuju taku, protams, būs prieks kļūdīties.