RECENZIJA: The Bad Tones "Is It Good Enough?"

Pašmāju “dabas un blūza iedvesmots psihedēliskā roka kvartets no Rīgas, ko raksturo sapņainas ģitāras un viļņainas balsis” (tā viņi sevi piesaka paši) “The Bad Tones” izdevuši debijas albumu ar 13 dziesmām – ducis kompozīciju ir angliski un tikai viena latviski (tiesa, arī plati noslēdzošā “Elevator Music” drīzāk ir latviski).

Sastāvs, pietuvināti saglabājot pašu mūziķu oriģinālo pieteikumu: pie taustiņiem, ģitāras un dzied - Edvards Broders, aiz bungām un atbalsta vokāls - Kalvis Sležis, ģitāra, taustiņi un vokāls - Rūdolfs Ozols, bass un viļņainākais vokāls - Alberts Levics. Šie puiši manīti dažādās grupās arī pirms “The Bad Tones”, iepriekš šī blice saucās “The Pink Elephant”, bet šobrīd viņus vieno studijas Nīderlandē, Hāgā.

Nav brīnums, ka arī albums ierakstīts “Gheijn Studio” Hāgā, to producējis Jaspers Rass, kurš ar grupu strādājis jau pie iepriekšējā EP “Bad Tunes”, kas tika izdots 2018. gada augustā. Albumā “Is It Good Enough?” esot “ietverts viss, ko grupas dalībnieki ir sapņojuši, jutuši un izdzīvojuši pēdējo divu gadu laikā: katra dziesma ir kā mozaīkas gabaliņš no lielāka mākslas darba, kurā ir konkrētas emocijas un noskaņa, kas klausītāju ievelk dziļāk kompozīcijas kodolā.” Jāpiebilst, ka šī albuma izdošanas jeb prezentācijas koncerts notiks 12. augustā Torņakalna privātās vidusskolas pagalmā, taču vispār “The Bad Tones” klātienē var dzirdēt arī krietni ātrāk - jau šo sestdien, 27. jūlijā, festivālā “Positivus”, kur viņi ap pulksten 18 uzstāsies uz “Piena svētku” skatuves.

PAR. Individuāli “The Bad Tones” ir lieli meistari - gan ģitāru, gan taustiņu, gan visa pārējā ziņā. Ja vēlaties paklausīties kaut ko patiešām skaistu, tad ieteicamākais skaņdarbs ir “Winter’s Tale”. Vēl - “I Thought”, ar pretenzijām uz blūzroku, kā arī stilīgi interesantā “Moon Song”. Starp citu, ja šai grupai visas dziesmas būtu tādas kā “Saullēkts” (bet tādas tās nav), tad viņus par iesildītājiem uz savu koncertu droši vien uzaicinātu “Instrumenti”. Elitārākas mūzikas piekritējiem gan tāpat patiks viss albums.

PRET. Atsauces uz psihedēlisko roku gan te ir visai nevietā - roks un psihedēlija te stāvējusi tikai tuvumā, piemēram, brīžos, kad kaut ko no sevis izmoka pūšamo instrumentu meistars (starp citu, labs!), kā arī tādās kompozīcijās kā “Coffee” un astoņu minūšu garajā “She’s Leaving”, turklāt pēdējo ar tās spiedzīgajiem ģitāru solo pilnīgi droši varēja atstāt mājās, tas ir, ārpus albuma borta. Bet kopumā - tādi modernizēti bītli, kuri brīžiem nošķebina ar savu pareizību, “puķu bērnu” laikmeta apgarotību un pat salkanumu.