Ģirts Rozentāls. Vai vienkārši Ozols

 
©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Jau pavisam drīz, 6. jūlijā, Siguldas pilsdrupu estrādē notiks repera Ozola (īstajā vārdā Ģirts Rozentāls) 40 gadu jubilejas koncerts. Tas plānots kā viņa daiļrades retrospekcija, ar dzīvo pavadījumu un virkni viesmākslinieku. «Ceru, ka šis būs īpašs vakars, ar īpašu noskaņojumu,» saka Ģirts.

Kad 90. gadu vidū latvju zemi satricināja pirmā hiphopa grupa Fact, tās redzamākais pārstāvis bija nevis vadošais vokālists Gustavs Butelis (jeb Gustavo, tagad Arsturalsmirus), bet gan basģitārists Ģirts Rozentāls jeb Ozols ar savu krāšņo izskatu un dažādiem šai kultūrai piederīgiem atribūtiem. Vēlāk viņš uzsāka savu solokarjeru, un šī gadsimta sākums būtībā pagāja Ozola zīmē: albumiem Cieņa un mīlestība (2001) un arī Augstāk, tālāk, stiprāk (2002) bija kulta statuss, šķita, ka reps tūlīt, tūlīt popularitātē teju vai pārspēs šlāgeri, bet pašu Ozolu zināja gan veci, gan jauni. O.Z.O.L.S. - jāpabrīnās, ka šo dziesmu neiekļāva dziesmu svētku repertuārā. Vai arī varbūt iekļāva? Lai kā nu tur būtu, pēc ļoti straujās augšupejas iesākās strauja lejupslīde, taču ne jau Ģirta dēļ - reps vairs nebija tik populārs, turklāt klausītājiem nu bija daudz melodiskākais Gustavo. Savukārt Ozols biežāk bija manāms dažādās ielas/hiphopa apģērba biznesa aktivitātēs, kurās viņš ir joprojām - ļoti interesantu lietu veikals Brīvības ielā, pašam savu merchandise veikals Tallinas kvartālā. Taču pirms četriem gadiem Ozols atgriezās mūzikā ir ļoti spēcīgu disku Atpakaļ nākotnē, kam sekoja kopdarbs ar duetu Tehnikums, bet pērn vēl viens paša albums Neona pilsēta. Ozols ir atpakaļ un uz pilnu klapi, jo viņš citādi nemaz nemāk. Arī 40. dzimšanas dienas svinības (īstais datums Ģirtam gan ir 21. jūlijs) ar koncertu visai apjomīgajā Siguldas pilsdrupu estrādē - varēja taču arī kaut kur pieticīgākos apstākļos?! Bet Ozols iet uz pilnu banku. Kā vienmēr.

- Atminos 90. gadus un grupu Fact - jauni hiphoperi, Ozols ar savu bulterjeru un metāla zobiem priekšplānā, bet tagad izrādās, ka Ģirtam Rozentāla kungam ir jau 40 gadu?! Kāda pašam sajūta?

- Zini, baigi normāli! Manas pēdējās muzikālās relīzes ir bijušas ļoti enerģiskas, esam maukuši uz pilnu klapi. Enerģija pāri visam, un par pārējo īpaši pat neaizdomājies. Vienkārši apzinies, ka laiks iet, un šis ir ļoti labs brīdis, ko es izbaudu. Nu jā, protams, apzinies, ka kaut kad viss sākas un kaut kad viss beigsies (smejas).

- Bet kā tu izjūti šos gadus? Piemēram, mani aizvien biežāk skaistas meitenes uzrunā uz jūs…

- (Smejas.) Man ir iznākušas tādas dziesmas, kuras klausās padsmitgadīgi džeki un meitenes, kuri varbūt nemaz nav dzirdējuši to, kas notika 2000. gadā. Viņiem es joprojām esmu reperis Ozols - vienalga, cik man gadu! Bet par uzrunas formu - manuprāt, ir tikai pareizi, ja nepazīstamu cilvēku uzrunā uz jūs. Neformālā gaisotnē ir citādi.

- Starp citu, pašam nav apnicis būt Ozolam, negribi būt Ģirts Rozentāls?

- Ikdienā es to tā īpaši neizjūtu. Esmu līdz ausīm iestidzis savās lietās, to īsto mūziķa dzīvi nemaz tā neizdzīvoju. Labi, aizeju uz kafejnīcu, kāds varbūt sasveicinās, bet tā ir ikdienas lieta. Esmu vienkārši Ģirts, kas dara savas lietas, nekad ar zvaigžņu slimībām vai tādiem drudžiem - es vismaz tā ceru! - neesmu slimojis, man šis ir tikai tēls. Uzstāšanās un viss, kas ar to ir saistīts, ir tikai vēl viena no tām lietām, ar ko nodarbojos. Es nejūtos tā, ka man pēkšņi būtu jājūtas neadekvātam no tā, ka cilvēki mani pazīst. Tas ir tikai viens no procesiem, kas kādreiz beigsies. Nekas taču nav mūžīgs!

- Savulaik tevi pazina vēl vairāk, tostarp ar dažādiem konfliktiem Doma laukumā utt. Vai ir kaut kas tāds no tiem laikiem, ko tagad tu gribētu mainīt, kas nebija vajadzīgs?

- Mani vienmēr ir interesējis tas, kas būtu noticis, ja mēs tolaik nebūtu izjukuši kā grupa Fact, kāda būtu mūsu dzīve? Manuprāt, tā būtu bijusi kardināli citāda. Esmu ik pa laikam aizdomājies, kā būtu, ja būtu, ja mēs visas šīs muzikālās lietas būtu turpinājuši darīt kolektīvi. Droši vien būtu pavisam cits iznākums. Kā būtu? (Smejas.) Es taču vairs neesmu mazs bērns, lai tā sapņotu! Jā, tā tolaik bija zināmā mērā revolūcija, jo tikko bija atvērts priekškars un mūsos visos strāvoja šīs rietumnieciskās influences.

- Kurš tolaik vispār bija faktu izveides ierosinātājs? Tu, Gustavo, Čižiks?

- Pat grūti tā pateikt. Mūs tolaik visus saistīja ekstremālie sporta veidi: redzējām, ka arī pasaulē notiek analogas lietas, tas ir, cilvēki ikdienā brauc ar sniega dēļiem vai skeitbordu, bet tajā pašā laikā uzstājas arī uz skatuves un rada mūziku. Mūs visus tas ļoti interesēja. Arī man tolaik gribējās veidot kādu grupu, bet kurš toreiz bija tas īstais iniciators - pat grūti pateikt, visiem kaut kas iekšā kņudēja. Par basģitāru - es to iepriekš jau biju sācis mēģināt trinkšķināt, paprovēšu, ja nu sanāk! Par vokālistu? Man iepriekš vienmēr trūka pārliecības par sevi, vai es varu darīt kaut ko šajā jomā. Kamēr nebiju sācis sololietas, vienmēr stostījos - ko nu es, vai man sanāks, man vienmēr patika būt vienam no komandas vai otrā plāna spēlētājam. Kolektīvi maucam, kolektīvi kliedzam mikrofonos! Man bija kaut kādas iekšējas bailes, vajadzēja tikt pāri tādai kā barjerai. Prezentējot savu pirmo singlu Neko 2005, tikai tajā brīdī apzinājos, ka - viss, esmu viens, man vairs nav blakus ne Gustavs, ne kāds cits, jātiek ar visu galā pašam! Tā man bija laba pārbaude.

- Ņemot vērā visu, ko tu šobrīd dari gan uzņēmējdarbībā, gan mūzikā, tas nozīmē tikai to, ka tev tolaik vienkārši vajadzēja graut barjeras un lauzt krastus!

- Jā, tā laikam bija. Man vajadzēja uzsist pašam sev uz pleca un gūt pārliecību. Kamēr pastāvēja grupa, man tās īsti nebija - nezināju, uz ko es esmu spējīgs, ko es varu, ko es nevaru. Kad notika šis lūzuma punkts, es beidzot atklāju kaut kādus jaunus apvāršņus, uz ko šis cilvēks, tas ir, es, esmu spējīgs. Pavērās jaunas durvis, kuru piedāvātajās iespējās vajadzēja orientēties. Vai salūzt.

- Vienubrīd tu uzlēci nebijušos slavas augstumos, bet vēl pirms dažiem gadiem par tevi bija relatīvi maz dzirdams. Kā tu varētu raksturot šo savu mierīgo laiku?

- Man jau nebija tā ka citiem - dziesmas radiostacijās vairs neaiziet, pats krīti mentālā depresijā utt. Es gandrīz apzināti atgāju nost no šīm lietām - nu, neaiziet singls, nav apkārt arī īstās komandas, kas par to?! Paralēli notika evolūcija citās frontēs, jo aizvien vairāk nodarbojos ar apģērbu biznesu. Kaut kā tas gāja roku rokā, jo arī šajos veikalos taču parādījās hiphopa galvas, līdz ar to nekur pazudis nebiju. Jau kad 2009. gadā izdevu albumu Neatkarība, tas būtībā bija vērsts uz to, ka negribu izdot [radiostacijām vajadzīgus] singlus, bet to, ko gribu izdot. Amerikā ir līdzīgi - nopelni naudu citur un izdod tādu mūziku, kādu vēlies, lai nav jādomā par komerciālajām lietām. Līdz tam gan arī bija liela pauze, jo 2003. gadā tika izdots albums Dūzis, kad es biju uzkāpis ļoti augstu šajā kalnā, un bija jautājums, vai šī relīze aizies vai neaizies. Neaizgāja, un sāku ripot no kalna lejā. Taču man tas nav sāpīgs moments, jo paralēli visu laiku notika kaut kas cits - nebija tā, ka atnāc mājās, viss, štelles nenotiek, draudzene pametusi, nav ko ēst utt. Mēģināju sevi pieteikt citādi, un samērā organiski tas arī notika. Vienubrīd gan hiphopa komūna mani bija kā ar nazi nogriezusi, taču soli pa solim es tomēr tajā atgriezos.

- Nešķiet, ka tu ļoti lauzies tajā atpakaļ - vienubrīd šķita, ka tev apģērbu bizness ir svarīgāks. Kā tu vispār tajā nonāci?

- Man tas sanāca kaut kā spontāni. Izveidojām zīmolu O’79, taču pēc kāda pusotra gada sapratu, ka šādā formātā to turpināt būs grūti. Pārtraucām arī sadarbību ar apģērbu ražotāju, iestājās pauze. Taču tolaik Latvija stājās Eiropas Savienībā. Pie manis atbrauca cilvēki no nopietnas firmas un piedāvāja tirgot viņu zīmola preces - viņi gribēja paplašināt darbību ES tirgū, redzēja, ka man ir pieredze šajā jomā. Aizbraucu pēc tam pie viņiem, pēc tam izveidojām šeit streetshop, un tā nu manā darbībā sākās jauna fāze.

- Kur tev vispār tam visam ir laiks un uzņēmība?! Mūziķi lielākoties ir radošas personības, kas ar finansiāliem jautājumiem nedraudzējas.

- (Smejas.) Jā, es tiešām esmu pamatīgi izbesījies no grāmatvedības lietām, taču, par laimi, nav nācies tajās būt pārāk dziļi. Radošam cilvēkam tiešām tajā nevajadzētu iedziļināties, taču es nevaru atļauties algot kaut kādus papildspēkus, kas tiktu ar to galā. Bet vispār šī uzņēmējdarbības enerģija laikam man nākusi no manas mammas, viņa arī darbojas veikalu biznesā, viņa ir kā analogs man. Vai otrādi (smejas).

- Un tā nu mēs pamazām beidzot esam nonākuši līdz šīs sarunas galvenajam tematam - tavam jubilejas koncertam Siguldā. Kāpēc tur, kāpēc vispār?

- Mans pirmais jubilejas koncerts bija 2016. gadā - divdesmit gadi uz skatuves, jo es sāku darboties ar grupu Fact 1996. gadā. Sarīkojām to koncertzālē Palladium, kas bija kā pirmā lielā pieredze masu pasākumu organizēšanā. Pirms tam gan arī bija pieredze koncertu rīkošanā, taču iepriekš tā nekad nebija vērsta uz sevi, tas ir, piedalījos citu nozīmīgu hiphopa mākslinieku pasākumu organizēšanā. Toreiz tā bija iespēja pamēģināt - šajos laikos jau ierasts atzīmēt dažādus zīmīgus ciparus. Uz jubilejas koncerta rīkošanu es gan skatījos baigi skeptiski: pēc albuma Neona pilsēta izdošanas man bija doma, ka varbūt varētu doties tikai dažu koncertu tūrē, bet gribējās citādu pieredzi. Bet tā nu sagadījās, ka šajā pavasarī man iekrita iespēja piedalīties lielajā Republikas tūrē kopā ar Ansi, Edavārdiem un Viņu - manuprāt, cilvēkiem tā bija fantastiska iespēja redzēt uz vienas skatuves tik lielu hiphopa notikumu. Sapratu, ka Neona pilsētas vilciens līdz ar to pašu ir aizgājis, tātad nepieciešams domāt kaut ko citu. Kaut kur galvā jau iepriekš virmoja doma par savas jubilejas atzīmēšanu, to dara arī citi mākslinieki, un tā nu tas viss beidzot ir realizējies! Ir vasara, ir zīmīgs cipars, būtu grēks to neatzīmēt! Man arī pašam gribējās spert solīti uz priekšu, lai gan tas, protams, ir superrisks: 2016. gadā izdomā kaut ko vienu, 2017. gadā jau gribi to pareizināt ar divi, 2018. gadā šo iepriekšējo apjomu jau gribi sareizināt vēl vismaz ar divi, bet šobrīd manas ambīcijas bija vēl lielākas. Taču šobrīd, sēžot te ar tevi divas nedēļas pirms koncerta, jau varu teikt, ka par 99% viss izdosies tā, kā ieplānots. Būs daudz viesmākslinieku, būs arī tā saucamie slepenie mākslinieki, būs arī kāda īpaši leģendāra latviešu grupa no 80. gadiem, būs vēl daudz kas cits, bet - tad jau redzēsiet!

- Un kā cilvēki? Pērk biļetes? Ir gatavi tikties ar četrdesmit gadus veco Ozolu?

- Pērk, pērk, tieši tā, veco zēn (aizgūtnēm smejas)! Lai cik tas labi vai slikti tev neizklausītos (smejas)!

- Esmu redzējis, kā uz skatuves izskatās septiņdesmitgadīgi rokeri, piemēram, Miks Džegers, bet ko dara septiņdesmitgadīgi reperi? Es gribēju teikt - ko darīs Ģirts Rozentāls?

- Es nezinu, ko dara septiņdesmitgadīgi rokeri, bet četrdesmitgadīgi reperi uz skatuves lec augstāk par padsmitniekiem (smejas)! Laiks rādīs, ko es darīšu tad, viss jau atkarīgs no veselības (smejas)! Ja mugura sāp un locītavu saites vairs netur, un tu vairs nevari lēkt, tad vari vienīgi nelēkt! Bet, ja man būs iespēja septiņdesmit gados uz skatuves lēkt tikpat augstu, cik es to varu šobrīd, tad es to noteikti darīšu!