Valdis Bērzvads. Simtprocentīgs metālists
Šīs nedēļas nogalē, 7. un 8. jūnijā, Bauskas pilskalna estrādē notiks piektais mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivāls Zobens un lemess. Tā rīkotājs – smagās mūzikas aprindās labi pazīstamais Valdis Bērzvads.
Bauskas izvēle attaisnojusies
Etniskās mūzikas un seno amatu festivāls Zobens un lemess pirmajos gados tika rīkots gleznainajā Viesītes novada Lonē, bet pērn pārcēlās uz ne mazāk ainavisko vietu Mūsas un Mēmeles satekā - Bausku. Vai šāda pārcelšanās attaisnojās? «Noteikti attaisnojās, jo Bauska ir daudz vieglāk sasniedzama - gan no Rīgas, gan lietuviešu viedokļa raugoties,» norāda festivāla rīkotājs Valdis Bērzvads. «Piemēram, rīdzinieki, kas negrib braukt uz festivālu ar savu auto, var iesēsties autobusā, trīs eiro par biļeti, un pēc stundas esi Bauskā. Jā, daži atteicās braukt uz festivālu, jo tagad tas tiekot rīkots pilsētā, kas ir komerciāli utt., bet, piemēram, es festivāla dienās pat neizgāju no teritorijas pie upju satekas, līdz ar to pilsētu nemaz nejutu - redzēju tikai aizaugušus upes krastus un Bauskas siluetu, līdz ar to es tās klātbūtni nejutu. Protams, es arī esmu neskartas dabas un putnu dziesmu cienītājs, bet, ja neizej no festivāla teritorijas, esi sakoptā parkā ar lauku vides elementiem vai otrādi, taču tajā pašā laikā ir iespējas 300 metru attālumā aiziet pasēdēt uz balta poda, kas nav mazsvarīgi, tāpat pastāv arī veikalu sniegtās iespējas. Tas ir ērtāk.»
Iepriekš Bauska asociējusies tikai ar kantrimūzikas festivālu norisi, bet folkmetāls - tas ir pavisam kaut kas cits. Taču vietējie ar sabraukušajiem viesiem un to radīto mūziku esot bijuši apmierināti. «Nedaudz bažījos par to, ka varētu būt kādi incidenti, jo pirms tam tika skandēti pantiņi «par laimīgu, lai sevi sauc, kas brauc no Bauskas nepiekauts», bet tās izrādījās muļķības, jo viss bija lieliski. Pēc tam runāju arī ar vietējās pašvaldības un policijas pārstāvjiem, un, pēc viņu stāstītā, vienīgais incidents, kas bija noticis tajā nedēļas nogalē, kad notika festivāls, bija kautiņš spēļu zālē, bet arī tad pašu vietējo starpā. Liels paldies Bauskai par iespēju šajā pilsētā rīkot pasākumu, un šķiet, ka viņi ar to ir apmierināti un gaida mūs arī turpmāk.»
Bez Skyforger, bet ar vāciešiem
Festivāla Zobens un lemess pirmsākumi meklējami vēl šī gadsimta sākumā, kad 2001., 2002. un 2003. gadā notika festivāls Baltijas saule - arī pie tā rīkošanas stūres bija Valdis (kopā ar Daini Staltu). Turklāt tepat kaimiņos Lietuvā jau divdesmit gadus notiek identiskas ievirzes festivāls Kilkim Žaibu, kuru katru gadu apmeklē pāris tūkstoši cilvēku - daudzi arī no Latvijas. Kā norādīja Valdis, šāda veida festivāli pilda arī izglītojošo funkciju: «Piemēram, grupa Skyforger savulaik pamatīgi mainīja daudzu dzīvi un interešu loku. Arī es biju parasts Vecrīgas metālists, kurš citām lietām nepievērsa lielu uzmanību, ja neskaita mūziku. Skyforger pirmie albumi Semigalls’ Warchants un Kauja pie Saules izraisīja dziļu interesi par latvietību, par latviešu kultūru un folkloru. Klausoties šo mūziku, daudz lasīju par šīm lietām, bet jebkuru kultūru izzināšana attīsta un padara cilvēku labāku. Domāju, ļoti daudziem Latvijas smagās mūzikas cienītājiem ir līdzīgi.»
Šoreiz festivāla programmā gan Skyforger nav (viņi uzstājās pērn), taču ir virkne citu labu grupu ar leģendārajiem Corvus Corax priekšgalā. Pirms trīsdesmit gadiem izveidotā Berlīnes neo-medieval stilā spēlējošā grupa septiņu dalībnieku sastāvā «apvieno seno mūziku ar mūsdienu fantāzijas elementiem, eksperimentējot ar dažādām skaņām un autentiskajiem instrumentiem.» Corvus Corax uzstāsies sestdien. Pirmajā dienā galveno lomās būs norvēģu Einherjer un Melechesh no Izraēlas (tās mūziķi gan jau gadiem dzīvo Amsterdamā), vēl uzstāsies lietuviešu Pekla, kā arī pašmāju brigādes Velnezers, Preternatural un Druun. Savukārt sestdien bez jau minētajiem vāciešiem spēlēs arī Promočiu Giesmes, Gyvata un Marga Muzika (visas no Lietuvas), Condescension (Igaunija), Ēnu kaleidoskops, Green Novice, Catalepsia un Frailty (Latvija), Månegarm (Zviedrija). Paralēli notiekošajam uz lielās skatuves darbosies arī Senais ciems, kurā interesenti varēs gan vērot baltu karavīru viduslaiku cīņu paraugdemonstrējumus, gan arī paši līdzdarboties agrāko laiku amatu meistarklasēs un dzīvās arheoloģijas eksperimentos, kā arī sacensties dažādās viduslaiku spēlēs. «Šogad tiks ieviesta atsevišķa telšu pilsētiņas zona ģimenēm ar bērniem, kas būs tuvāk koncertu vietai, praktiski uzreiz aiz skatuves. Redz, iepriekš nebiju ņēmis vērā, ka tagad maziem bērniem ir rācijas, proti, vecākiem kabatā kaut kas sāk pīkstēt, ja bērns pamodies, un, ja gulēt iešanas telts ir pārāk tālu, rācija vairs to nesasniedz. Tagad taču viss ir moderni, bērni ir digitalizēti!» smaida Valdis. «Vēl - būs cits izvietojums Senajam ciemam, lai tas būtu pārskatāmāks un pieejamāks. Un, protams, galvenā novitāte būs pašas grupas.»
Dzīvi mainīja Dio
Pašlaik Valda Bērzvada kontā ir jau aptuveni 350 koncerti, lielākoties ar smagās mūzikas ievirzi, taču ne vienmēr viņš klausījies metālu. «Bērnībā man bija briesmīgs un aizvēsturisks lenšu magnetofons ar dermatīna polsteriem, ar kuru, kā jau visi bērni, klausījos Ricchi e Poveri, Boney M un tamlīdzīgas grupas, savukārt senči klausījās plates - Raimondu Paulu, itāļu estrādi. Kad sāku patstāvīgāk nodarboties ar ierakstiem, es biju diezgan radikāls mūzikas cienītājs - atmetu visus ārzemju štruntus un patriotiski izdomāju, ka klausīšos tikai latviešu mūziku. Ilgi un dikti nevarēju saprast, kas man patīk labāk - Pērkons vai Jumprava, jo patika abi. Bet vispār man patika tās dziesmas, kurās bija nopietna un pat drūma noskaņa, un, ja vēl ieskanējās [ģitāras] džin džin, tad bija pavisam labi. Protams, kad pēc tam sāka jēlā balsī dziedāt princese, princesīt, tur vairs nekāda džin džin daļa nelīdzēja,» smejoties atminas Valdis. Kardinālākās pārmaiņas notikušas 1984. gadā, kad viņam bija 14 gadu. «Klasesbiedram bija kaimiņš - jūrnieks, kas veda dažādas plates. Reiz mani paaicināja paklausīties kaut kādus brīnumus - atceros, ka skanēja tāda grupa Styx, tai bija drūma noskaņa, man patika. Bet tad viņš man teica - paga, es tev tūlīt uzlikšu riktīgo! - un uzlika Dio albumu The Last In Line… Ar to pašu brīdi mana pasaule sagriezās kājām gaisā, tas bija - wow, tik spilgts pārdzīvojums, adrenalīns cēlās un galvā klauvēja pulss! Sapratu, ka man ir atklāta pilnīgi jauna pasaule. Man nebija nekādu šaubu, ka turpmāk klausīšos tikai metālu, un to es daru joprojām.»
Atbilstoši muzikālās gaumes maiņai notikušas pārmaiņas arī dzīvesveidā - metālmūzika tolaik bija viena no protesta formām.
«Protams, taisīju visādus sūdus - es taču biju metālists, man vajadzēja protestēt pret visu un jebko! Audzēju matus, veidoju puspanku frizūras, kuras skolā katru septembri sistemātiski grieza nost, pret ko es dumpojos. 72. vidusskolā Ķengaragā mums klases audzinātāja bija īsta krievene - Feja Kirilovna, problēmas bija arī ar zavučiem un vojenruku. Tā nu, astoto klasi beidzot, man tika izsniegts briesmīgs raksturojums, ka esmu «morāli nenoturīgs» un «psihiski nestabils»,» smejas Valdis. 80. gadu vidū gan tika jau rīkotas brīvdomīgās Mākslas dienas, notika festivāls Roks par neatkarību, sākās panku kustība utt. - parādījās brīvības alkas arī mūzikā. «16 - 17 gadu vecumā sāku vazāties pa Vecrīgu - Ķengaragā metālistu nebija gandrīz nemaz, bet tā sauktās Veldzes apkaimē biedru, kurus interesē šāda veida mūzika, bija pārpārēm. Komjaunatnes komiteja jauniešu organizācijām Vecrīgā bija iedalījusi pagrabus, kur notika dažādi pasākumi - bija Kabata, vēl bija tāds Caurvējš uz Jēkaba ielas, pie Arsenāla. Uz šiem pagrabiem piestaigāja arī čaļi no Rūsas, Nulles cikla, Moral Free un citi interesanti cilvēki, sapazinos un aizvien vairāk ieperinājos metālmūzikas cienītāju aprindās.»
1988./1989. gadā Valdis strādājis Valsts filharmonijā par skaņu operatoru čigānu ansamblim Ame Roma. «Man bija pašam savs kambarītis, pusotra metra reiz pusotra metra, kur glabājās manā pārziņā nodotā aparatūra - tumbas, pults, statīvi, mikrofoni utt. Ar Rūsas un Moral Free čaļiem reizēm stiepām šo aparatūru līdz 10. tramvaja pieturai pie strēlniekiem un vedām to uz Arkādijas parku, kur kinoteātrī vairākām grupām bija mēģinājumu telpas - tur notika gan nelegālie koncerti, gan tika veikti pagrīdes ieraksti, gan vienkāršas iedzeršanas mūzikas pavadījumā. Pēc tam tāpat ar tramvaju šo aparatūru stiepām atpakaļ, brīnos, bet mani ne reizes nepieķēra! Nekas arī netika pazaudēts, un nekāda skāde aparatūrai arī netika nodarīta. Tie bija interesanti laiki, toreiz nebija pieejams nekas no tā, kas ir pieejams tagad, tāpēc bija daudz interesantāk meklēt iespējas kaut ko paveikt.»
No filharmonijas līdz Huskvarn
Tā nu arī sākās ceļš līdz koncertu organizēšanai. «Tā kā biju filharmonijā skaņu operators, mani draugi nez kāpēc iedomājās, ka varu apskaņot ne tikai akustisko čigānu mūziku, bet arī metālu. Kādu brīdi mēģināju to darīt, bet man ļoti nepatika būt skaņu operatoram, jo tieši viņš parasti tiek vainots pie sliktā skanējuma - tas nekas, ka čaļi vienkārši nemāk spēlēt, bet vokālists aizmirsis tekstu un pie mikrofona plāta muti - ja neskan, vainīgs skaņotājs! Taču reiz mani uzaicināja apskaņot koncertu Huskvarn - tas bija megapakāpiens [karjerā], tolaik tā bija kulta grupa. Turklāt tās vokālists Urbix kā viens no nedaudzajiem tolaik organizēja koncertus. Pieslēdzos palīgos un tā nu vairākus gadus skatījos, kā tas tiek darīts, sapazinos ar pareizajiem un vajadzīgajiem cilvēkiem, izpētīju koncertu rīkošanas virtuvi. Kad Huskvarn dzīvē iestājās panīkums, sāku organizēt koncertus pats. Mans pirmais patstāvīgi rīkotais koncerts bija 1997. gada 14. februārī: Rīgas vagonu rūpnīcas kultūras namā, saucās Ārprātīgais Valentīns. Uzstājās vairāk nekā desmit grupas, sākot no metālistiem līdz pat Inokentijam Mārplam, no kurām gan visas nenospēlēja, jo līdz pasākuma noslēgumam trijos vai četros naktī jau paspēja piedzerties - tajā laikā bija tā pieņemts.»
Pašlaik Valdis ir līdzīpašnieks klubam Melnā piektdiena, kur lielākoties arī notiek viņa rīkotie smagās mūzikas koncerti. Tiesa, 90. gadu anarhija tajos vairs nevalda - it kā labi, taču mazliet… žēl. «Man liekas, ka tolaik cilvēki metālmūzikai un ar to saistītajam dzīvesveidam, šai subkultūrai, pievērsās nopietnāk, par visiem 100%. Viņi šajā lietā bija ar sirdi un dvēseli, ar visu pārliecību. Tagadējā paaudze klausās metālu, daži pat to spēlē, bet tam līdzi nenāk šāds dzīvesveids un pārliecība. Mūsu laikos ļoti svarīgi bija arī izskatīties pēc tā, kas esi, tagad tas absolūti nav svarīgi - cilvēks var ikdienā staigāt uzvalkā vai zilā džemperītī, ar saķemmētiem matiem, bet nedēļas nogalē uzvilkt kādu hipstermetāla kreklu un aiziet patirināties smagās mūzikas koncertā. Cilvēki šo lietu uztver kā hobiju vai laika kavēkli,» prāto Valdis. Bet varbūt tā arī vajag? «Jā, varbūt - šajos apstākļos, kad viss ir viegli un vienkārši. Tolaik tā bija protesta forma, dzīvesveids un attieksmes izrādīšana. Šobrīd taču pa lielam viss ir labi, nevar pat salīdzināt ar 80. gadu beigām, kad tiešām viss bija slikti. Neatceros, kurš no politiķiem bija teicis, ka latviešu tauta šobrīd dzīvo labāk nekā jebkad. Es tam absolūti piekrītu! Acīmredzot daudziem ir kaut kāda vate galvā, ja viņi neatceras to, kas bija, un negrib pieņemt to, ko viņiem stāsta cilvēki, kas to atceras, kas piedzīvojuši Padomju Savienības laikus. Tas taču ir nesalīdzināmi!»
Pašam Valdim metālmūzika nav protesta forma, bet dzīvesveids. Kāpēc? «Es vienkārši ļoti mīlu šo mūziku!» atbild koncertu organizators. «Esmu pastāvīgs un konservatīvs cilvēks. Būtu jānotiek kaut kam ļoti radikālam, lai es mainītu savus priekšstatus par dzīvi un savus uzskatus. Neviena cita mūzika neliek manai sirdij sisties straujāk, neviena cita mūzika nespēj mani paņemt pa īstam!»