RECENZIJA: Cacophonics "Fast Food Is 4 Slow People"

 
©Publicitātes foto

Beidzot ar lielo albumu klajā nākusi pašmāju poppanka apvienība “Cacophonics”, līdz šim tās kontā rēgojās tikai minialbumi - “Punkology” (2006), “Singles 2007/08” (2008) un “Thank You For Adding Us” (2011). Šīs grupas pirmsākumi meklējami 2002. gadā Cēsīs, un šajā laikā nospēlēti aptuveni 250 koncerti, viesojoties abās pārējās Baltijas valstīs, Slovākijā, Ungārijā, Polijā un Krievijā.

Kas attiecas uz jauno albumu, tajā iekļautas desmit dziesmas, kas radušās dažādos laikos un ko sarakstījuši dažādi grupas dalībnieki. “Lai gan albuma tapšana ilga četrus gadus, tam ir arī sava gaišā puse: pateicoties dažādiem notikumiem un lietām, kas paralēli šajā laikā mūs ietekmējušas, dziesmas iznākušas atšķirīgas. Esam albumā iekļāvuši mazliet no visiem stiliem, kādus klausāmies - ir gan “ska” un “punk” garā ieturēti gabali, gan arī “post grunge”, alternatīvā roka un elektroniskās mūzikas elementi,” stāsta grupas vokālists Ingus Sala. “Lielākais prieks ir par to, ka daudz no tām lietām, kuru realizācijai agrāk meklējām cilvēkus no malas, šoreiz esam izdarījuši pašu spēkiem. Piemēram, visu albumu samiksēja mūsu bundzinieks Valērijs Černejs, bet videomateriālus samontēja basists Aivars Daugavietis. Atšķirībā no iepriekšējiem ierakstiem, šajā albumā esam visnotaļ daudz izmantojuši arī taustiņus un elektronikas efektus. Pirmo reizi arī kādā no mūsu ierakstiem būs dzirdama sievietes balss - sakām lielu paldies dziedātājai Guntai Menģelei, kas piedalījās dziesmas “Message In My Bottle Is A Suicide Note” ierakstā. Savukārt albuma nosaukumu izdomājām ļoti vienkārši - par spīti tam, ka it kā iegūstam laiku uz “fast food” ēšanas rēķina, albumu tik un tā rakstījām lēni, tāpēc arī nosaucām to par “Fast Food Is 4 Slow People”.”

PAR. Skan diezgan rietumnieciski un kvalitatīvi - tikpat labi šis varētu būt kāds “Blink-182” vai “Green Day” vīru brīvdienās radīts projekts, ar kuru paspēlēties ārpus savu grupu rāmjiem. Piemēram, dziesma “Time” - ja varētu iestāstīt kādai Rietumu radiostacijai, ka tā ir minēto divu grupu jaunākais singls, tā to pagrābtu bez domāšanas un drillētu savos viļņos uz nebēdu. Labākie gabali pilnīgi negaidīti atrodas albuma noslēdzošajā daļā - tie ir spriganais “Life Is Too Short” un intriģējošais “When Hell Seems To Be A Nice Place To Hang Out In”. Taču praktiski jebkura dziesma var ar kaut ko pārsteigt, un te labākie piemēri ir “Message In My Bottle Is A Suicide Note” un “Splinters”, kas sākotnēji šķiet visai bezcerīgas, taču tās glābj meistarīgie ģitārsolo. Ir vēl vairākas dziesmas, kuras ar kaut ko spēj aizķert, piemēram, “The Noble And Great”, “Holidays”, “Growing Up Sucks Big Time” u.c.

PRET. Ja pat katru dziesmu rakstītu pilnīgi cits grupas dalībnieks un katrs savā laikā, turklāt labroči to darītu ar kreiso roku, bet kreiļi - ar labo kāju, nekas nemainītos - tik un tā dziesmas būtu vienveidīgas, jo tāds ir poppanks. Nav nekā iebilstama, taču diezgan rūpīgi jāpiedomā, lai atrastu kaut ko izcelšanas vērtu. “Cacophonics” var labi iedomāties skanam kādā brīvdabas festivālā ap sešiem vakarā, kad apmeklētāji nedaudz sagurušām sejām piesēž uz beņķīša, lai notiesātu šašlika porciju un iedzert alu, fonā klausoties kaut ko labu un uz nerviem nekrītošu. “Hedlaineru” statusam šī grupa nederēs.

 

Abonē