PERSONĪBA. Dziedošais ugunsdzēsējs - "Līvu" Buks

 
SVINĪBAS. Šonedēļ grupa Līvi Latvijas 1. rokkafejnīcā atzīmē sava jaunā studijas albuma Pluss mīnuss klajā nākšanu. Protams, klāt būs arī Buks – rokmūzika viņam piestāv! ©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Šodien, 17. maijā, savus profesionālos svētkus atzīmē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD) strādājošie – ir Ugunsdzēsēju diena. Šī dienesta apritē netrūkst varonīgu vīru, taču ir kāds, kurš papildus savu pienākumu pildīšanai kāpj arī uz skatuves – tas ir grupas Līvi vokālists Jānis Buķelis.

Savulaik TV šovā OKartes skatuve iepazītais dziedošais ugunsdzēsējs Jānis Buķelis jeb Buks ikdienā ir VUGD Kurzemes reģiona brigādes Kuldīgas daļas vada komandiera vietnieks, taču pie viena arī supergrupas Līvi vokālists. Abās viņa iemīļotajās nodarbēs akurāt šodien tiek atzīmēti lieli notikumi - Ugunsdzēsēju dienā nāk klajā arī Līvu jaunais studijas albums! Neatkarīgās apskatnieks ar Buku gan tikās maija sākumā, valsts svētkos, jo pēc tam viņš ar ģimeni devās uz Romu atpūsties.

- Vai Ugunsdzēsēju dienas ietvaros notiek arī kādas svinības?

- Notiek, notiek! Ugunsdzēsējiem tā ir svētku diena, un, ja tajā neiekrīt dežūra, salasāmies kopā ar kolēģiem un draugiem un kaut kur atzīmējam. Vismaz es to vienmēr atzīmēju kā darba jeb profesionālos svētkus. Šogad man (skatās kalendārā) - hei, hei, sanāk brīvs! Nu, tad gan jau pažarnieki kaut kur savāksies kopā! Es parasti smejos, ka varētu atzīmēt līdzīgi kā krievu desantnieki, kuri savos svētkos kāpj strūklakās un kaut ko lauž. Mēs varētu 17. maijā sacensties, kurš ilgāk var noturēt saujā kvēlojošas ogles vai nokaitētu dzelzi, taisīt tetovējumus utt. Lai mūs kārtīgi pamana! (Smejas.)

- Cik gadu jau strādā par ugunsdzēsēju?

- Deviņpadsmit. Atminos, ka reiz stāvēju uz ielas un redzēju, kā ugunsdzēsēji brauc dzēst kādu māju. Pie sevis vēl nodomāju, ka es arī tā varētu. Meklēju darbu, Kuldīgā parādījās vakance, aizgāju, pieteicos un - bladāc, kļuvu par ugunsdzēsēju! Labi, labi, tik vienkārši jau nebija: nācās kārtot fiziskos testus, obligāto veselības pārbaudi un iziet kursus, bet visu izdarīju, kā nākas. Skriešana gan man nekad nav patikusi un joprojām nepatīk, kross man vispār ir kā zobu sāpes, bet pieveicu arī to. Patiesībā ir ļoti stingra atlase, mūsdienās daudz jauniešu to neiztur - gan fizisko testu, gan veselības pārbaudi. Ja īsumā, tad par ugunsdzēsēju var kļūt divos veidos: mācīties skolā - Saldū ir tehnikums, Rīgā ir koledža - vai arī vienkārši pieteikties darbam dienestā. Būs jāiziet veselības pārbaudes un jānokārto fiziskie normatīvi, un pēc tam nosūtīs uz trīs mēnešus ilgiem kursiem Rīgā, Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. No tā neviens nevar izmukt, tam visam ir jāiziet cauri. Tur no puišeļiem pataisa vīrus! (Smejas.)

- Kad sāki strādāt, vēl biji jauns un traks. Vai ar laiku neieslēdzas tāds kā pašsaglabāšanās instinkts - sāc vairāk domāt par mājās palikušo ģimeni, vairs negribas tā riskēt utt.?

- Protams, šajā profesijā vienmēr pastāv risks, ar to ir jārēķinās, bet, ja ir bail, tad šo darbu nevar veikt. Patiesībā - nav nemaz laika baidīties. Mēs visi esam profesionāļi, zinām, kas kuram kurā brīdī ir jādara. Nenotiek kā filmās - jaka vaļā, ķiveres nav, griež tik iekšā liesmās kā varonis! Mēs ugunsgrēkos dodamies pēc visiem noteikumiem, piedomājot par savu drošību, cik vien tas vispār ir iespējams, taču ir lietas, kuras nevari paredzēt. Piemēram, reiz no trešā stāva izkritu uz otro, jo izrādījās, ka degošajā ēkā griesti ir tikai simboliski. Pārvietojos pa stāvu uzmanīgi, pat četrrāpus, bet vienalga izlidoju cauri, ka nebija ko redzēt! Bija tikai dūmi un putekļi, nevarēja saprast, kā no turienes izkļūt. Pārvietojoties sadūmotā vidē, nekad nevari paredzēt, kas tevi tur sagaida. Neredzi, kas apkārt, kas virs vai zem tevis. Visādi var gadīties. Man liekas, ka pašsaglabāšanās instinkts gan man ieslēdzās tikai tuvu pie 30 gadiem, pirms tam biju tāds kā krievu teicienā - bezšabašnijs (neprātīgs): gāju, kur jāiet, līdu, kur jālien, un baigi par to visu nepārdzīvoju.

- Kad lasa ikdienas VUGD operatīvās ziņas, šķiet, ka ugunsdzēsēji to vien dara, kā dodas gūstīt čūskas virtuvēs un ceļ kaķus no kokiem…

- Vai, čūskas man ļoti nepatīk (noskurinās)… Jā, kaķus esmu arī pats cēlis [no kokiem] - vēl pavisam nesen nācās ar to nodarboties. Ir glābti ziemā Ventā ielūzuši suņi un citi kustoņi, visādi ir gājis. Bet, kā jau tas VUGD nosaukumā minēts, mēs esam ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Tā nu dzēšam un arī glābjam - strādājam arī pie autoavāriju seku likvidācijas, ziemā - uz ledus, vasarā - pie ūdenstilpnēm utt. Tas viss ietilpst mūsu darba pienākumos. Ieskaitot kaķīšus un čūskas! Man gan tikai divreiz ir nācies braukt ķert čūsku - es pat nezinu, vai glābām cilvēkus no čūskas, vai čūsku no tiem cilvēkiem. (Smejas.) Skatāmies viens uz otru: ej tu, nē, - ej tu! Tā taču jāņem rokās, kā citādi to čūsku sagūstīsi?! Labi, ka vienam kolēģim nebija iebildumu pret čūskām, viņš labprāt to uzņēmās. Es viņu piesedzu no mugurpuses - stāvēju pie durvīm un tās turēju, lai tā čūska neizmūk. (Smejas.)

- Pastāsti par ugunsdzēsēju ikdienu.

- Mums viss ir sakārtots un noorganizēts pēc plāna - viss rit precīzi pēc notīm, kā mūzikā! No rīta pieņemam dežūru, pēc tam ir sagatavošanās nodarbībām - sakaru pārbaude, tehnikas apkope u.tml. Nodarbības ir gan teorētiskās, gan praktiskās. Ir arī saimnieciskie darbi - jāsatin šļūtenes, jāsakopj teritorija. Protams, ja ir izsaukums, nodarbības atceļas. Tāpat ir ar pusdienlaiku, nebūs tā - ai, lai tas kaķis tur pasēž kokā vai nams svilst tālāk, mēs paēdīsim! Brīvajā laikā vai sestdienās un svētdienās, protams, var veltīt laiku arī sev - arī es dažkārt tajā pamācos kādas dziesmas vai ko citu. Vienu diennakti strādā, trīs brīvas - kolosāls darba grafiks! Varu darbu apvienot ar mūziku, kas šajā darbā man ir viens no lielākajiem plusiem.

- Pašlaik gan brīvā laika droši vien tikpat kā nav, kūla taču svilst visos latvju zemes nostūros…

- Jā, pavasaris ir kūlas dedzināšanas sezona un brīžiem nepagūsti pat paēst - ir bijuši izsaukumi, kad jāķer katliņš un, braucot uz kūlas ugunsgrēka dzēšanu, mašīnā vēl var fiksi ieņukāt savus makaronus. Par sadegušiem putniem nezinu, neesmu redzējis, taču sadeg daudz čūsku, arī citi rāpuļi. Gadās arī kāds palielāks zvēriņš, piemēram, stirniņa. Bet par to kūlu… Ir ārkārtīgi daudz viedokļu, un domas dalās. Manuprāt, ja kūlu dedzina, tikko sniegs nokusis, agrā pavasarī, varbūt tam arī ir kāda jēga, bet pēc tam, kad dzīvība jau pamodusies un pērnajā zālienā čum un mudž no visādām radībām, dedzināt zāli nav prāta darbs. Mūsu dienestam tā ir arī milzīga līdzekļu šķērdēšana, jo mēs nevaram teikt - lai deg. Mums ir jābrauc! Un tikai tāpēc, ka kādam sev vien zināmu iemeslu dēļ ienācis prātā dedzināt kūlu! Turklāt par šiem mūsu braucieniem naudu taču tērējat jūs, nodokļu maksātāji, tostarp arī pats dedzinātājs. Pilnīgs stulbums.

- Šonedēļ lielas lietas notiek arī tavā otrajā darba frontē - pēc ilgāka pārtraukuma nāk klajā grupas Līvi albums ar jaunām dziesmām - Pluss mīnuss. Vai esi gatavs tam, ka cilvēki atkal piesiesies, ka šie Līvi nav īstie Līvi un citām lietām?

- Protams, piesiesies! Un labi vien ir, ka tā, jo tas nozīmē, ka cilvēkiem nav vienalga. Ja ir viedoklis, tātad klausās un interesējas, un tas ir ļoti labi. Lai ņemas, lai kritizē un izsaka savus viedokļus, tas mums tikai palīdz virzīties tālāk un attīstīties. Ja par albumu, tad tas ir ļoti interesants - citādāks, nekā līdz šim ierastie Līvi, kaut vai tāpēc vien, ka tur ir mans dziedājums, arī mūzika ir mazliet pamainījusies. Albumā iekļautās dziesmas tiešām ir amplitūdā no plus līdz mīnus, no mīlestības līdz ellei, tur ir ļoti plaša emociju gamma un arī mūzikas spektrs. Jau šobrīd Līvu kalendārā ierakstīti vairāki koncerti, bet līdz ar jaunā albuma iznākšanu, domāju, nāks klāt vēl kādi, varbūt būs arī kāda tūrīte.

- Nav mazliet sirreāla sajūta: Līvi tev savulaik bija elku statusā, bet tagad tu ar viņiem ne tikai kāp uz vienas skatuves, bet esi pašā šīs supergrupas redzamākajā lomā - pie mikrofona?!

- Protams, tas ir kaut kas nereāls! To es vienmēr esmu teicis un vienmēr arī teikšu - sapņi piepildās! Ir noticis tas, par ko es kādreiz sapņoju un uz ko varēju tikai klusībā cerēt - wow, es arī gribētu kādreiz uzbliezt kā Līvi! Un lūdzu, te ir! Tā kā uzmanieties no savām vēlmēm, tās var piepildīties! (Smejas.)Tā patiešām ir kapitāla sajūta, tas ir vienkārši kolosāli, esmu to daudzreiz teicis arī Ainaram [Virgam]. No manas puses visai šai lietai ir simtprocentīga atdeve!

- Ikdienā tev sanāk pamatīga braukāšana: no Skrundas līdz Rīgai ir 150 kilometri, uz darbu Kuldīgā - 36 kilometri, koncerti malu malās. Jādzīvo mašīnā?

- Ļoti daudz laika tiešām sanāk pavadīt mašīnā - garie pārbraucieni, negulētās naktis. Ir pagrūti, bet man taču ir kārtīgs pažarnieka rūdījums! OK, jautā tieši - vai man nepārcelties uz Rīgu? Nē, jo man Skrundā baigi patīk. Skrunda atrodas ļoti labā vieta, starp Rīgu un Liepāju, te tāpat ir arī cilvēku kustība, notiek dažādi pasākumi. Man, protams, patīk Rīgā, bet drīzāk atpūsties, nevis dzīvot. Rīgā ir teātri, klubi, bāri, krogi utt. Savukārt Skrundā ir miers un klusums, un tieši tas man tur patīk. Mierīgi dzīvojies savā mājiņā - pa pirmo!

- Atminos, ka savulaik redzēju kādā žurnālā tevis paša darinātās kāpnes - tad jau laikam tev rokas aug no pareizās vietas, vari pats savā mājā visu salabot un sataisīt?

- Par to, vai aug no pareizās vietas, jāspriež citiem. (Smejas.) Jā, kāpnes - tas ir mans lielais gara darbs un lepnums. Protams, ikviens galdnieks, kurš ienāktu manā mājā un ieraudzītu šīs kāpnes, nodomātu - ak, kungs, ko tas te ir sataisījis?! Bet kopā tās turas, un es ar to ļoti lepojos. Pats ar savām rokām to visu sataisīju, līdz ar to te arī ir atbilde, no kuras vietas aug rokas, - laikam tomēr no pareizās. Es ļoti daudz ko varu izdarīt pats, taču esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka labāk visu uzticēt darīt meistaram. Es māku dziedāt, tāpēc labāk dziedāšu, ja tu māki naglot taburetes, tad dari to. Ja man vajadzēs tabureti, es pasaukšu tevi, ja tev vajadzēs uzdziedāt, tu pasauksi mani. Bet latvietim jau vienmēr iekšā ir - es pats, pats, pats! Pats būšu celtnieks, galdnieks un vēl dziedātājs! Tā tas neiet cauri. Taču vienkāršākas lietas mājās, protams, varu apdarīt, nav uzreiz jāmeklē palīdzība.

- Tavai meitai jau ir 20 gadu, puikam - 14, tātad tev drīz var spīdēt vectētiņa statuss?!

- Kas to lai zina, tas vairs nav manā varā, to es nevaru ietekmēt! (Smejas.) Es neesmu stingrais papucis, kas sit dūri galdā, es ļauju cilvēkiem augt un attīstīties. Nekad necenšos kaut ko uzspiest vai ierobežot. Vectētiņš - tas būtu super! Man vispār patīk bērni - gan savi, gan sveši. Bērniem pieder nākotne, lai viņi aug griezdamies un lai viņu kļūst vairāk! Kas gan cits mums vecumdienās palīdzēs, ja ne bērni, mazbērni un mazmazbērni?! Tā kā - lai tik dod virsū!

- Redzēju tevi Latvijas motociklistu sezonas atklāšanas pasākumā Rīgā. Vai ikdienā braukā ar motociklu? Savulaik tev bija čopers.

- Ir joprojām [čopers]. Es gan nopirku jaunu - Kawasaki Vulcan, 800 kubi. Ja man nav nekādas smagas lietas vedamas vai daudz mantu, tad vasarās es ļoti labprāt braucu uz Rīgu ar moci: uzreiz atkrīt visādi korķi, stāvvietu problēmas utt. Ar mocīti ir daudz vieglāk un vienkāršāk. Un patīkamāk! Mēs dodamies kopīgos izbraucienos arī ar sievu - pagaidām gan katrs ar savu [motociklu], bet veco mocīti es pārdošu. Kur mēs braucam? Uz priekšu! (Smejas.) Man vienmēr paticis šis jautājums par brauciena mērķi - es to nezinu, braucam, kur acis rāda. Uzkāp uz moča un brauc! Tieši šī brīvības sajūta rada lielāko kaifu: brauc un nedomā, uz kurieni - Kuldīgu vai Liepāju, varbūt Saldu vai Rīgu.

- Vai esi no orgānu donoriem vai mierīgajiem purkšķinātājiem?

- Es esmu no tiem spīdīgajiem gliemežiem. (Smejas.) Ja mocim ir jauda, tad tomēr gribas uzdot gāzi, taču es to vienmēr daru saprāta robežās. Neesmu no tiem, kas velk pa šoseju uz 200 km/h, un iesākumā pamani tikai krāsu vai sadzirdi skaņu, bet tikai pēc tam ieraugi pašu moci. Braucu ar atļauto maksimālo [ātrumu], uzsveru - ar atļauto maksimālo!

- Klau, bet ugunsdzēsēju un Līvu svinību nedēļa tev būs pavisam noslogota - pilnā sparā taču ies arī pasaules čempionāts hokejā…

- Jāāāāāā, hokejs!!! Vecīt, hoķis - tas ir super! Gaidu čempionātu ar lielu nepacietību, esmu ļoti liels hokeja fans. Ne tikai izlases līmenī, skatos arī Dinamo spēles, tāpat paskatos citas KHL spēles, arī NHL. Man patīk gan skatīties, gan pašam uzspēlēt - diemžēl pēdējā laikā ļoti, ļoti reti sanāk. Reizēm pievienojos kādai amatieru komandai uzspēlēt treniņos. Arī Kurzemes reģiona ugunsdzēsējiem ir komanda, esmu bijis uz treniņiem un pat uzspēlējis. Hokejs - jā, tas man ir, kā mēdz teikt, krūtīs! Prognozes par Latvijas izlases sekmēm? Man baigi nepatīk aizrauties ar prognozēm, bet es vienmēr mūsējiem prognozēju medaļu. Vismaz bronzu. Veči, mēs to varam un, galvenais, esam arī to pelnījuši! Galvenais uzdevums, protams, sākotnēji ir tikt astotniekā. Bet iespējams ir pilnīgi viss! Ja es varu dziedāt Līvos un strādāt par ugunsdzēsēju, tad Latvijas hokeja izlase var iekļūt labāko pasaules komandu četriniekā! (Smejas.)

Jānis Buķelis

  • Dzimis gada 12. septembrī Kuldīgā
  • VUGD Kurzemes reģiona brigādes Kuldīgas daļas vada komandiera vietnieks, virsniekvietnieks
  • Grupas Līvi dalībnieks. Tās sastāvs: Jānis Buķelis (vokāls), Ainars Virga (ģitāra), Guntars Mucenieks (taustiņi), Henrijs Mucenieks (ģitāra), Edgars Silacērps (bass), Aleksejs Balinskis (saksofons) un Ilvars Manfelds (bungas). Līvu jaunākā albuma Pluss mīnuss publiskā prezentācija notiks 20. maijā Liepājas koncertzālē Lielais dzintars, kurā izskanēs Ainara Virgas 55 gadu jubilejas papildkoncerts
  • Dzīvo Skrundā. «Dzīvoju Skrundā, bet strādāju Kuldīgā. Cilvēkiem bieži jūk, prasa - nu, kā tad jums tur Skrundā, deg vai nedeg?! Jāatbild, ka es nemaz īsti nezinu, jo strādāju Kuldīgā
  • Izglītība: Skrundas vidusskola; Liepājas universitāte, neklātienē iegūts pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības diploms sabiedrisko attiecību specialitātē; Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledža, vadības zinību kursi
  • Ģimenes stāvoklis: sieva Dace, meita Arta Anna (20), dēls Jānis Gustavs (14)
  • Hobiji: motocikli, hokejs. «Patīk arī makšķerēšana - tieši tagad sākas sezona. Man patīk pamētāt vizuli. Sēdēt uz ledus - to gan ne!»