APRITĒ: "Musiqq" 10 gadu radošā darbība

 
©Publicitātes foto

Šo sestdien, 27. aprīlī, ar lielkoncertu Arēnā Rīga savas radošās darbības desmitgadi atzīmēs grupa Musiqq – Marats Ogļezņevs un Emīls Balceris. «Lūk, tādi mēs čaļi, normāli čaļi» – pēc sarunas ar abiem no prāta nekādi neiziet šīs Musiqq dziesmas rindas.

- Mani kaut kā nepārsteidz, ka Musiqq var sarīkot lielkoncertu Arēnā Rīga, bet tas, ka grupai ir jau desmit gadu, gan. Kā pašiem liekas?

Marats: - Desmit gadi patiešām nav sajūtami, varbūt velkam uz kādu piecīti. Ja no grupas viedokļa, desmit gadi varētu traktēties kā pilngadību jau sasniegusi grupa, izaugusi no tīņu vecuma.

Emīls: - It kā tas ir daudz, taču tajā pašā laikā maz. Daudz no tā aspekta, ja padomā, ka dziesma Abrakadabra bijusi jau pirms desmit gadiem, līdz ar to mūsdienu jaunā paaudze to varbūt nemaz nezina. Un tad saproti, ka - jā, kaut kāds laiciņš ir pagājis, kaut kāds periods noslēdzies. Un uz tā fona sajūties mazliet vecs (smejas). No otras puses - desmit gadi ir tikai tāds labs ieskrējiens.

- Pirmais lielkoncerts jums bija pēc uzvaras Eirovīzijas nacionālajā atlasē 2011. gadā, taču toreiz tas notika apjomu ziņā krietni vien pieticīgākajā Sapņu fabrikā. Vai nebija risks, censties aizpildīt tik plašas telpas kā Arēnu Rīga?

M., E.: - Starp citu, tas bija pirmais lielais mūsu solokoncerts ar dzīvo sastāvu. Priekš tiem laikiem tas mums tiešām bija lielkoncerts, taču laiki mainās, auditorijas aug, mainās arī uzskati [par kvalitatīvu koncertu] - gan mums, gan klausītājiem. Protams, ka bija [risks]! Iesākumā diezgan ilgi spriedām, vai to darīt, jo Latvijā nav bijis daudz mākslinieku, kas spētu piepildīt arēnu: dažiem sanāk ļoti labi, dažiem - ne pārāk. Sākumā bija, ko palauzīt galvu, taču sapratām - kad tad, ja ne tagad, uz desmit gadiem! Šobrīd viss jau ir kārtībā - koncerts ir gandrīz izpārdots, līdz ar to risks ir attaisnojies.

- Jums iznāk arī jauns studijas albums - koncertu pievilkāt tam vai tomēr grupas desmit gadu pastāvēšanai?

M., E.: - Desmitgadei! Mums viss ir saistīts ar to - albums saucas Desmit, tajā ir desmit dziesmas, beidzot parādījušies arī merchandise (Maratam galvā ir cepurīte ar skaitli 10 - aut.). Kā grupas dziesmā No 10 - 10, laikam pareģojām to jau laikus.

- Pastāstiet par koncertu, tajā būs dzīvais sastāvs?

E.: - Lielākoties cenšamies visur spēlēt ar dzīvo sastāvu, taču ir vietas, kur tas vienkārši fiziski nav iespējams - neesam pārgājuši tikai uz lielformāta koncertiem, ir gan korporatīvie pasākumi, gan pat kāzas. Šoreiz arēnā uz skatuves būsim 11 cilvēku sastāvs - arī bungas, ģitāra, bass, klavieres, saksofons, perkusijas, trīs bekvokāla dāmas, plus būs ciemos arī pāris viesi. Un ekrāns uz 150 kvadrātmetriem - būs diezgan iespaidīgi! Mūsu doma bija uztaisīt koncertu, lai patiktu pašiem, šoreiz mazāk domājot par finanšu lietām. Mums doma bija iesākumā iet uz maksimumu un tikai tad, ja redzētu, ka programma ievirzās mīnusos, sākt kaut ko noīsināt. Šajos laikos ar skaistu dziedāšanu vien cauri netiksi, koncertos nepieciešamas arī dažādas papildu lietas klausītāju piesaistei. Latiņa ir uzstādīta augstu, jo jebkurā lielajā koncertā Arēna Rīga cilvēki taču redz, kā organizatori ir piestrādājuši pie pasākuma rīkošanas.

- Kā šo desmit gadu griezumā mainījusies grupas dzīve no tehnoloģiskā viedokļa? Šis jautājums vairāk attiecas uz Maratu kā grupas smadzenēm.

M.: - Nu, par tām smadzenēm - kad mēs sākām darboties, es vienkārši biju daudz pieredzējušāks, bet tagad arī Emīls visam slēdzas klāt, tikai viņš ne tik daudz atbild par mūziku un dziesmu vārdiem, kā par organizēšanu. Piemēram, šo arēnas pasākumu lielākoties noorganizējis Emīls. Manā darbā nekas nav mainījies - joprojām viens dators, viens mikrofons. Esam pat virzījušies uz priekšu šajā lietā: ja agrāk visus vokālus gājām pārrakstīt studijā, tad tagad pat to darām mājās (smejas). Instrumenti paliek aizvien labāki, no tehnoloģiskā viedokļa darboties kļuvis vēl vienkāršāk - vari visu mūziku taisīt mājas apstākļos.

- No tevis stāstītā jāsaprot, ka mūziku radīt ir vēl vienkāršāk nekā pankūku uzcept - viens dators, viens mikrofons, sēdi mājās un tik kaut ko taisi…

M.: - Kaut kādu mūziku uzrakstīt tiešām var jebkurš, bet tādu, kuru gribētu klausīties arī vēl kāds cits, - tur bišķiņ ir jāparok, tur tik vienkārši nevarēs (smejas). Cik daudz laika vajag, lai uzrakstītu jebkādu dziesmu? Ja pilnīgi vienalga kādu un vārdos pietiek ar «māja-kāja», tad ar stundu vajadzētu pietikt (smejas).

- Savukārt Emīls uzradās no konkursu un talantu šovu dzīlēm…

E.: - Esmu daudz kur līdis - Koru karos, Latvijas Zelta talantā un citur. Gandrīz visur, kur vien varēja piedalīties, es to arī darīju, līdz mani kādā LTV raidījumā pamanīja Marats.

- Šis jau ir leģendārs stāsts par to, kā viņš, ejot uz virtuvi cept karstmaizi, tevi netīšām pamanīja raidījumā SeMS un aizrakstīja uz draugiem, piedāvājot sadarboties… Ja šī netīšā ieraudzīšana toreiz nebūtu notikusi, kā būtu tagad?

M.: - Es ar kādu 90 procentu varbūtību pieļauju, ka tādā gadījumā ar mūziku šobrīd vairs nenodarbotos. Repčiks vien - ar to būtu par maz. Kad parādījās Emīls, uzreiz varēja rakstīt melodijas, varēja izpausties krietni vien plašāk, šis projekts varēja attīstīties. Ar manu balsi vien tas nebūtu iespējams, diez vai kādam tas būtu vajadzīgs.

E.: - Es droši vien tāpat dziedātu, tikai jautājums, kur, ko un kādā stilā. Kas zina, varbūt būtu ballīšu mūziķis. Tolaik man vēl bija ļoti maz gadu, man dziedāšana bija nevis darbs, bet hobijs, tātad droši vien arī tālāk būtu to attīstījis tikai hobija līmenī. Vai šis hobijs būtu attīstījies profesionālā ziņā - grūti spriest.

- Par Maratu skaidrs - viņš tevī saskatīja talantu un potenciālu. Bet kāpēc tu piekriti šādai iespējamajai sadarbībai?! Nepazīstams čalis tev atsūta draugos kaut kādus demo ierakstus, piedāvā sadarboties…

E.: - Nu, bet kas man, jaunam čalim?! Dziedāt gribēju, atsūta gatavus un krutus gabalus, piedāvā nodziedāt. Kāpēc ne?! Starp citu, paldies maniem vecākiem, ka viņi mani tādu padsmitnieku vispār palaida uz šāda veida tikšanos - braukt uz kaut kādu dzīvokli Purvciemā ar piedāvājumu kaut ko iedziedāt, no malas tas droši vien liktos stipri aizdomīgi (smejas)! Taču, ja nebūtu pamēģinājis, nekas arī nesanāktu. Kaut kāda abrakadabra tam visam apakšā tomēr ir, jo lietas notiek tā, kā tām ir paredzēts notikt. Arī šoreiz.

- Marats vienmēr strādājis ļoti mērķtiecīgi, bet kas Musiqq gadījumā tik veiksmīgi sakrita, ka šis projekts ir tik ļoti veiksmīgs?

M.: - Kaut kādā ziņā sakrita apstākļi, kaut kādā ziņā paveicās. Mūsu gadījumā veiksme ir tā, ka varam visu izdarīt paši: es varu pats sarakstīt mūziku un vārdus, varu arī samontēt klipus, savukārt Emīlam ir talants dziedāt un… labs izskats (abi smejas)! Līdz ar to ir salicies tā, ka visu varam izdarīt mājas apstākļos, nav nepieciešami nekādi papildspēki. Ja proti dziedāt, bet nav mūzikas un klipu, nepieciešams meklēt palīdzību no malas, kas uzreiz dārgi maksā.

E.: - Ja tev ir laba balss, ar to vien nepietiek, jo ir vajadzīga arī laba dziesma. Ja tās nav vai arī dziesma ir, bet tā nevienam nepatīk, nevienam neinteresē, cik tu esi labs kā dziedātājs. Mēs paši darām visu, tostarp arī paši sēžam pie stūres, braucot uz koncertiem. Šajā jomā nekas šo desmit gadu laikā nav mainījies.

- Mainījies ir tas, ka pa šiem desmit gadiem esat kļuvuši krietni pieaugušāki, turklāt abiem ir ģimenes - sievas, dēli. Tātad nu vairs nevar tik vienkārši abrakadabrot apkārt, ģimene taču uzliek papildu pienākumus!

M., E.: - Bet mēs nekad neesam bijuši baigie bohēmisti vai rokenrola čaļi - tas mums nekad nav padevies! Mums ļoti patīk tas, ko mēs darām, taču mēs to darām ar apzinīgumu un tādu kā darba sajūtu. Mums nav nekādu afterpārtiju, mēs nekur neiesprūstam un pēc ballītes nepazūdam kaut kur Latgales galā uz trīs dienām. Līdz ar to - nekas nav mainījies, tikai agrāk celies un mazāk guli (smejas)! Protams, klāt nākuši papildu pienākumi, no kuriem lielākais ir bērns. Teorētiski šos pienākumus varētu atstāt arī tikai mammu ziņā, bet - neies cauri (smejas)! Visi, kam ir bērni, zina, ka pienākumu pietiek. Tajā pašā laikā milzīgi komplimenti mūsu sievām, kuras akceptē mūsu nodarbošanos, nekad nav bijis nekādu aizliegumu, un viņas mūs visā atbalsta un palīdz.

- Savulaik jums bija nedēļas, kurās bija pat pa septiņiem koncertiem, kā ir šobrīd?

M., E.: - Tā mēs vairs nebraukājam, šajā ziņā esam mazliet izlepuši un lielākoties braucam tikai uz tādām vietām, uz kurām paši vēlamies, nevis mums tas jādara. Mūsu tehniskās prasības ir augušas, vairs nebraucam uz klubiem, kur nav iespējams uzlikt bungas, bez ģitārista arī nebraucam. Mazos klubiņos tas nav iespējams. Līdz ar to sastāvs ir lielāks - lai pašiem patīkamāk un arī cilvēkiem baudījums lielāks. Uz letes vai galda vairs nedziedam, pirmsākumos mēs bijām gatavi uzstāties jebkur, jo tas bija tāds - wow! Esam noteikuši savu kvalitātes latiņu.

- Kad jūs klausās, tad šķiet, ka jums visa dzīve paiet kā pašu dziesmās - «no desmit desmit», «lūk, tādi mēs čaļi»… Nu, tiešām - vienkārši čaļi!

M., E.: - Kaut kādā ziņā tā arī ir. Starp citu, jaunajā albumā ir dziesma Tētis var visu - to var pievilkt nākamajām tēmām (smejas).

- Ko jūs darāt ārpus mūzikas? Ir kādi hobiji?

M.: - Man laikam nekā īpaša nav - piekārtoju iedzīvi, pietiek rūpju arī ar bērnu, jo viņš vēl maziņš. Strādāju, rakstu mūziku, pa retam aizbraucu atpūsties un pavadu laiku ar ģimeni. Man mūzika ir gan darbs, gan hobijs, man nemaz neprasās meklēt kaut ko vēl. Man pat mašīnas neinteresē, tās interesē, redz, kur, Emīlu!

E.: - Jā, tās mani interesē gan! Pirmā mašīna man bija nopirkta jau divas nedēļas vēl pirms tiesību nolikšanas, lai tā kalpotu kā stimuls ātrāk tās nokārtot! Man patīk gan braukt ar mašīnām, gan tās restaurēt. Kopā ar draugu esam restaurējuši BMW e30, tā saukto huļiganku - paši visu izdarījām, ilgu laiku strādājām. Makšķerēt? Vai, to gan nav sen sanācis darīt! Mans brālis ir īsts makšķernieks, mums pie mājas pašiem ir dīķis ar tajā salaistajām zivīm, bet man vēl nav makšķeres. Beidzot man ir stimuls to iegādāties, lai var tikt pie kādas karpas (smejas)!

- Savulaik abi bijāt liepājnieki, Marats nu jau gadiem dzīvo Purvciemā, bet tu, Emīl, esi...?

E.: - ...jau kā gadu esmu pārcēlies atpakaļ uz Liepāju. Kādus piecus vai sešus gadus arī biju rīdzinieks, bet nu esmu atgriezies. Protams, tas no mūzikas viedokļa ir grūtāk, jo tagad es dažkārt pat trīs reizes nedēļā braucu no Liepājas uz Rīgu, bet tā es sev dabūju daudz lielāku mieru, arī tādu kā lielāku brīvības sajūtu. Es Rīgā dažkārt jutos kā saspiests. Mēs it kā esam publikas cilvēki, taču man nemaz nepatīk stāvēt pūļa vidū, man labāk patīk miers. Liepājā viss ir daudz zaļāks, tur viss ir daudz tuvāk utt. - ir ļoti daudz plusu, kas atsver šos ikdienas braukāšanas mīnusus. Jā, Liepājā ir mazāk socializēšanās iespēju, bet citādāk Liepāja iedod visu, ko vien vēlies. It īpaši vasarā.

M.: - Starp citu, arī es pēc pusgada atkal būšu liepājnieks. Lēnā garā, jau trešo vai ceturto gadu, lēnām čubinu savu mājiņu. To varēja pabeigt jau stipri ātrāk, bet nu - kā ir, tā ir. Ceru, ka jau uz Ziemassvētkiem atkal būšu liepājnieks. Man liekas, ka jebkuru cilvēku sauc atpakaļ uz dzimto pilsētu.

- Jaunā albuma tituldziesma ir Biļete tikai uz priekšu. Cik tālu uz priekšu, uz cik gadiem?

M., E.: - Tā ir tikai uz priekšu, tai nav galapunkta un termiņa. Kamēr kustam uz priekšu, un labi kustam uz priekšu, tikmēr viss ir ļoti labi! Vai arī 2029. gadā uz Musiqq divdesmitgadi kāpsim uz skatuves un dziedāsim Abrakadabru? Lai cik tas izklausītos smieklīgi, tā tas droši vien arī būs, jo arī lielie mākslinieki ar ilgu stāžu netiek vaļā no savām pirmajām dziesmām, kuras klausītājiem ir labi zināmas.

Marats Ogļezņevs

  • Dzimis 1983. gada 28. jūnijā Liepājā.
  • Izglītība: Liepājas Raiņa 6. vidusskola. «Pēc tam pārcēlos uz Rīgu, lai Latvijas Universitātē studētu programmētājos. Izstājos otrajā gadā, jo diez ko nevarēju pavilkt augstākās matemātikas. Tur bija analītiskā ģeometrija un kaut kāda vēl zinātne, ko es vispār tikai norakstīju no tāfeles - nekad tā dzīvē neesmu darījis, jo stundās vienmēr domāju līdzi, bet tur nevarēju. Pēc tam pabeidzu Latvijas Biznesa koledžu, pat īsti neatceros, kādu grādu es tur dabūju - kaut ko uzņēmējdarbībā.»
  • Muzikālo karjeru iesācis 1998. gadā kā hiphopa dueta Device dalībnieks(kopā ar Russell jeb Ruslanu Kuksinoviču). Kopā ar to izdoti trīs studijas albumi: Better Days/Labākas dienas (2002), 18 Touchez (2003), 2 Hot 4 LV (2006).
  • Ģimenes stāvoklis: sieva Ieva, dēls Milians (2 gadi).

Emīls Balceris

  • Dzimis 1992. gada 7. jūlijā Liepājā.
  • Izglītība: Grobiņas ģimnāzija, Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas skola, Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskola RISEBA, audiovizuālā mediju mākslas specialitāte. «Pabeidzu. Pēc profesijas skaitos kino producents. Es gan šo producēšanu vairāk attiecinu uz mūsu darbībām».
  • Ģimenes stāvoklis: sieva Ieva, dēls Ernests (tūlīt būs 8 mēneši).

Grupa Musiqq

  • Grupa izveidota 2009. gadā, tās pirmais singls bija Klimata kontrole.
  • Popularitāti grupa ieguva jau ar savu otro singlu Abrakadabra, kas uzvarēja dziesmu aptaujā Muzikālā banka, ka arī neskaitāmas citas balvas un nominācijas.
  • Par grupas nosaukumu: «Patiesībā tas ir domāts kā Music, vienkārši - mūzika. Ja ieraksti interneta meklētājā google vārdiņu music, izlec vesels bars ar grupām, ja ieraksti musiq - arī tādi projekti ir, bet, ja ar diviem q, parādāmies tikai mēs. Kad bijām ierakstījuši dziesmu Šī ir tikai mūzika, piezvanīja Guntars Račs un teica, ka vajadzīgs grupas nosaukums - viņš šo singlu sūtot tālāk. Nosaukumā arī gribējām vienkārši mūziku. Pirmā doma ir labākā, tāpēc pielikām divus burtiņus q, un viss - kas tur ko daudz domāt!»
  • gadā ar dziesmu Angel In Disguise piedalījās Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā, kas notika Diseldorfā.
  • Diskogrāfija: Šī ir tikai mūzika (2010), Vēl viena mūzika (2014), Silta sirds (2015), 10 (2019).