APRITĒ: Ansamblis "Ducele". No mūzikas biznesā un atpakaļ
Šo trešdien, 6. martā, VEF Kultūras pilī notiks tā sauktās ekoloģiskās mūzikas grupas Ducele koncerts, kurā tiks atrādīts tās otrais albums.
Muzikālie svingeri
Pagājušajā nedēļā plašākai auditorijai prezentētais Duceles otrais albums ar lielu izdomu tā nosaukuma izvēlē nav apveltīts - Tā viš i... 2. «Albuma rakstīšanas laikā tā nosaukums bija Kā i, tā i. Atteicāmies no tā, jo tas izklausās pēc tādas kā deguna nokāršanas, kas latviešiem tik raksturīga. Gribējām turpināt tēmu, kas bija pirmajā albumā, tāpēc arī palikām pie Tā viš i… 2. Laiki mainās, bet labais un ļaunais vienmēr ir līdzās. Ir jāmāk paraudāt un dzīvot tālāk, ir jāmāk pasmieties pašiem par sevi dažādās situācijās,» stāsta ansambļa līderis, vokālists un ģitārists Arnis Veisbārdis. Pēc Rīgas savas pavasara tūres ietvaros Ducele vēl uzstāsies Madonā (8. martā), Kuldīgā (15. martā), Kalnu kultūras namā (16. martā) un Alūksnē (24. martā). «Dziedāsim, spēlēsim un runāsimies no visas sirds, tā kā mēs mākam un attiecīgajā mirklī jūtam. Neviens koncerts nekad nav sanācis precīzi tāds pats kā iepriekšējais,» tā Arnis.
Ducele izveidota 2016. gada augustā (šobrīd grupa puspajokam oficiāli atzīmē savu 25 mēnešu kopā būšanu), tās sastāvā bez Arņa Veisbārža ir vēl trīs augstākās raudzes mūziķi - Andris Alviķis (balss, kontrabass, perkusijas, bungas), Artūrs Uškāns (balss, akordeons, kokle, dūdas, stabules, vargāns, mutes ermoņikas) un Mārcis Kalniņš (bandžo, buzuki, ģitāra, balss). Viņi sevi piesaka kā «pop/folk/hipster/svinger-roka ekoloģiskās mūzikas orķestri». «Mēs ilgi domājām žanrisko apzīmējumu, kur lai sevi iedala. Reiz mūsu albumu studijas variantā meita parādīja kādai paziņai, un viņa teica: «Klau, bet tavs tēvs spēlē tādu pop-folk-hipster-roku!». Kāpēc vēl tie svingeri klāt? Jo moderni ir atzīties visās vājībās. Atzīstamies, ka mums to patīk darīt kopā! Spēlēt. Un mainīties ar instrumentiem.»
Iesācis vannasistabā
Neskatoties uz diezgan īpatnējo Duceles imidžu un šlāgerisko mūziku, šīs grupas dalībnieki ir ļoti nopietni un profesionāli mūziķi, kas savā jomā ne vienu vien pudu sāls iztukšojuši - it īpaši jau Arnis Veisbārdis. Pirmoreiz viņš ģitāru paņēmis rokā pusaudža gados. «Tas bija kāds 1978. gads, man bija 16 gadu, kad man vecaistēvs uzdāvināja akustisko ģitāru - pirms tam biju peldētājs un volejbolists. Savukārt ģitāra, kā jau zināms, ir pamats, ar ko var sāk patikt meitenēm,» joko Arnis. Tolaik viņš klausījies tādas grupas kā Led Zeppelin, Deep Purple, Jethro Tull, Fleetwood Mac, Thin Lizzy, Sweet un Nazareth, protams, arī bītlus un Rolling Stones - viegli nojaust, kurā muzikālajā virzienā vēlējās stūrēt jaunais censonis. «Ar ierakstiem bija pašvaki, bet kaut kā tos tomēr dabūjām. Ārzemju mūzika tolaik jauniešiem bija kā aizliegtais auglis, līdz ar to visi pēc tās alka. Nekādu ģitāras skolu nebija, tā nu ieslēdzos vannasistabā, jo tēvs nevarēja izturēt manu strinkšķināšanu, un sāku to visu kopēt - kā pirmos mācījos Queen akordus. Taču domāju, ka šāds pats vai līdzīgs stāsts ir visiem tā laika iesācējiem.»
Pirmā grupa izveidota, Arnim vēl mācoties 39. vidusskolā (tagad - Rīgas Juglas vidusskola) - no tagad pazīstamākiem mūziķiem tajā spēlējis arī Juris Čuhnovs, tagad Norītis, kurš šobrīd spēlē grupā Linga. «Mūsu ansamblī Akvalaizers spēlēja arī tāds Māris Līcis, kura mamma bija partijas sekretāre cepumu fabrikā 17. jūnijs. Viņai bija pazīšanās ar Raimondu Paulu: viņa nespēja izturēt, ka spēlējam pagrabos un citās šaubīgās vietās, tad nu sarunāja Paula kunga rekomendācijas un uz vienu vasaru tikām spēlēt kolhozā Jumprava. Mūs tur ievēroja kāds Lielvārdes producents - tikām spēlēt Lielvārdes kultūras namā. Diezgan labi nostartējām dažādās skatēs - tarifikācijā pat ieguvām tiesības spēlēt pa kādu ceturto daļu Latvijas, taču gan basģitārists, gan bundzinieks tika iesaukti armijā.»
Zvaigznītes rūdījums
Plašākas muzikālās gaitas sākušās ar iesaistīšanos karavīru ansamblī Zvaigznīte, kurā Arnim nācies arī dziedāt. «Pirms manis tur bija Nauris Puntulis, kuram pēc pusgada dienesta armijā veiksmīgi piedzima dvīņi, tāpēc viņu demobilizēja. Sastāvam steidzami vajadzēja solistu, un tā nu es kaut kā tur ietrāpījos - mani ieteica Juris Bodnieks un Pēteris Šiliņš no grupas Melnie kentauri, kuri tolaik spēlēja Zvaigznītē, bet vēlāk - Vaidavā. Starp citu, tur bija tāds viltīgs moments, ka es varēju nokļūt arī dienestā Afganistānā, taču tas jau ir atsevišķs stāsts… Tā bija pirmā riktīgā skola ar pieciem sešiem koncertiem nedēļā, turklāt papildus tam bija dienēšana pēc pilnas programmas, strādājot celtnieku bataljonā armijnieku piešķirtajā profesijā,» atminas Arnis. 1984. gadā Zvaigznīte sasniedza savu augstāko punktu - ieņēma pirmo vietu festivālā Liepājas dzintars ar Uģa Prauliņa veidoto strēlnieku dziesmu ciklu. Starp citu, tolaik karavīru ansamblī dienēja arī Andris Alviķis.
Pēc demobilizācijas Veisbārdis kādu laiku strādājis par… signalizācijas meistaru. «Vēlāk mani uzaicināja grupa Vārme - pie Kuldīgas bija tāds kolhozs, kurā savulaik priekšsēdētājs bija Ilmārs Pilenieks, viņš tagad ir liels zemju īpašnieks un lauksaimnieks, ļoti inteliģents cilvēks. Vārmē bija grupa, kurā spēlēja arī Muravejs (Aleksandrs Sircovs), Tālis Strenga, Ēriks Riņķis, Igors Eunapū, arī Ilmārs Vējiņš, kurš arī savulaik dziedāja Zvaigznītē. Mainījās sastāvs, man bija tas gods uzspēlēt kopā arī ar leģendāro Vanadziņa kungu. Taču Pileniekam laikam apnika mūsu nepārtrauktā uzdzīve un ņemšanās pa kolhoza ārēm, tāpēc ansamblis tika izformēts,» atminas Arnis. «Tas bija kāds 1986. gads, zvana Uģis Prauliņš - mēs ar Andri Alviķi gribam taisīt grupu! Uzaicināja mani, vēl arī Aldi Strazdiņu (tagad grupa Sestā jūdze - aut.). Kinostudijā sarunājām telpas un tā nu četratā sākām. Kā grupa Vecās mājas.» Grupa spēlēja progresīvo roku, caur tās dzirnām gāja neskaitāmi zvaigžņoti mūziķi, taču skaidrs, ka ar šādu stilu klausītājiem diez ko mīļš nevarēja kļūt. «Tauta tajā laikā mūs nesaprata,» atzīst Arnis. «Liepājas roku - Līvus un Credo vēl, jā, bet mūsu mūziku ar lauztajiem ritmiem un sarežģītajām Jethro Tull intonācijām - nē. Tā nu paralēli izveidojām arī folka sastāvu - tikai ar akustiskajiem instrumentiem spēlējām Zvaigznītes dziesmas, vēl kaudzi jaunu dziesmu pienesa Uģis, kaut ko radījām arī mēs. Pirmajā koncertu daļā spēlējām folka programmu, un ar to mēs savācām pilnas zāles, bet otrajā daļā lauku tantes piebeidzām ar roka programmu. Nu labi, tik traki jau nebija,» joko mūziķis. Sadarbība ar Vecajām mājām beigusies 1991. gadā.
No mūzikas biznesā
Jau grupas Vecās mājas laikos Arnis aizvien vairāk sācis nodarboties ar menedžmenta lietām, kurām turpmākajos gados pievērsta aizvien lielāka uzmanība. Iesākumā - Lādezers un ODIS (te kā kompanjons pieslēdzies tagadējais tirdzniecības centra Origo vadītājs Aleksandrs Ņemirovskis), pēc tam kopā ar dāņiem izveidots sadarbības projekts Baltic Music Network. Tika organizētas arī grupas Jumprava koncerttūres Dānijā un Vācijā, bet 1992. - 1993. gadā Arnis iesaistījies kompānijas Consum rīkotajos Jūrmalas mūzikas festivālos - atbildējis par hostingu un nakts pasākumiem. 1994. gadā radusies ideja par kinomuzikālo centru Bimini, kas izveidots kopā ar Ņemirovski un Viktoru Runtuli. Diemžēl šim ļoti interesantajam un būtībā pirmajam mūzikas klubam Rīgā nebija ilgs mūžs. «Mēs bijām pārāk neizglītoti biznesa lietās, tāpēc investors, kuram piederēja kontrolpakete, varēja diktēt savus noteikumus,» ar nožēlu balsī stāsta mūziķis.
Pēc tam viņš kļuva par mārketinga direktoru rūpnīcās Rīgas vīni un Rīgas alus. «Pārgāju biznesā. Pēc tam mani uzaicināja uz Rīgas Centrāltirgu - darbojos ar attīstības projektiem, sāku vairāk saprast arī no nekustamo īpašumu lietām,» norāda Arnis. Taču lielākais lēciens šāda veida karjerā sācies pēc tam, kad bijušais skolas biedrs Viesturs Koziols uzaicinājis Arni par mārketinga direktoru uz Varner Hakon Invest grupu, kas ienāca tirgū ar lielajiem veikaliem, tostarp Rimi. Tā Arnis Veisbārdis uzdienējis līdz tirdzniecības centru direktora krēslam, strādājis tirdzniecības centru attīstības un pārvaldes jomā. «Savā mūžā esmu attīstījis 11 tirdzniecības centrus,» viņš palepojas. Pašlaik Arnis kopā ar producentu Jāni Kļaviņu strādā koncertaģentūrā Forte Production.
Atgriešanās pie ģitāras
Nodarbojoties ar biznesa lietām, pauze mūzikā pamatīgi ieilgusi. «Es biju pilnībā prom no mūzikas, kādus 25 gadus biju nolicis ģitāru stūrī,» atzīst Arnis. «Taču pirms trīs gadiem piezvanīja Uģis Prauliņš, kam etnomūzikas naktī nobruka kāda grupa, ko vajadzēja ar kaut ko aizvietot. Klausies, ņem vienalga kādu ģitāru un brauc šurp, nospēlēsim no mūsu Veco māju folka repertuāra kādas 10 - 12 dziesmas! Aizņēmos ģitāru, jo tās man nebija, un devos pie Uģīša, kurš apsolīja mani glauni uzņemt - jau sen gribēju pie viņa aizbraukt. Turklāt es tobrīd biju konsultējis kādu tirdzniecības centru, kurš nolēma neko tālāk tomēr neattīstīt un iedeva man tādu kā brīvbiļeti uz gadu ar labi apmaksātu kompensāciju, tikai ar nosacījumu, ka nedrīkstu strādāt šajā sfērā. Līdz ar to bija brīvs laiks. Aizbraucu pie Uģa, un pēc koncerta, kā tagad moderni teikt afterpārtijā, pienāca Uģa meita Paula un teica: «Klausies, Arni, tev labi sanāk, tev kaut kas ir jādara! Ar manu tēvu jau diez vai kas izdosies, bet ņem pats ģitāru rokā un dari!». Tā nu man nebija miera, kādas divas nedēļas knosījos un pēc tam ar savu aizlienēto pagalīti braucu pie Andra Alviķa uz Siguldas Skaņu studiju ar domu ierakstīt vecos gabalus jaunās skaņās. Tobrīd bija doma vienkārši ierakstīt albumu divatā. Sākām rakstīt, un pamazām kaut kā viss aizgāja.» Pašlaik Duceles ratos ir ap 60 latviešu tautasdziesmu no grupas Vecās mājas, Zvaigznīte un pašas Duceles vīru aranžēta repertuāra.
Šajā brīdī rodas loģisks jautājums, kāpēc cilvēkam, kurš attīstījis tik ļoti veiksmīgu karjeru nekustamo īpašumu biznesā, atgriezties finansiāli neizdevīgajā mūzikā un censties iekarot skatuvi?! «Man ļoti patīk tas, ko es šobrīd daru! Pēc visiem ekseļiem, uzvalkiem, stīvuma un pienākumu rutīnas, arī biznesa dēļ negulētajām naktīm, šobrīd vienkārši baudu dzīvi. Dievs, dod, lai ar šo baudīšanu varētu arī kaut ko nopelnīt, jo pagaidām tie ir tikai tēriņi - ar sponsoriem ir diezgan švaki, tāpēc pašlaik šajā projektā jau ir ieguldīti gandrīz visi ietaupījumi. Taču es tiešām šo visu izbaudu,» pārliecinoši saka Arnis Veisbārdis.