Ekoloģiskās mūzikas grupas “Ducele” lietas virzās uz priekšu straujos tempos: ansamblis pastāv tikai divus gadus (ja precīzāk – 25 mēnešus), bet jau izdevis divus CD! Jaunajā albumā iekļautas 13 latviešu tautasdziesmu apdares, tikai divas gan gribētos no šī ripuļa nodalīt kā bonusu – slaveno dziesmu “Balta roze”, kuras ierakstā piedalījies vesels dāmu “dream team” - “tautumeitas” Asnate un Aurēlija Rancānes, Ieva Kerēvica, Aija Vītoliņa, Aija Andrejeva, Līga Rīdere, Alise Haijima un vokālās grupas “Oranžās meitenes” dalībnieces, kā arī “Nu ar Dievu, Vidzemīte”, kurā savukārt piedalījusies vīru superkomanda - Aigars Grāvers, Ingus Ulmanis, Juris Kaukulis, Mārcis Judzis, Arturs Gruzdiņš, Atis Ieviņš, Ivars Cinkus un vīru kopa “Vilki”.
Protams, lielākais darbs ierakstā bijis pašiem “ducelistiem” Arnim Veisbārdim (balss, ģitāra), Andrim Alviķim (balss, kontrabass, perkusijas, bungas), Artūram Uškānam (balss, akordeons, kokle, dūdas, stabules, vargāns, mutes ermoņikas) un Mārcim Kalniņam (bandžo, buzuki, ģitāra, balss). Vēl ierakstā piedalījušies viesmūziķi Inga Zeile (vijole) un Ansis Pavasaris (klarnete). “Albuma rakstīšanas laikā tā nosaukums bija “Kā i, tā i”.
Atteicāmies no tā, jo tas izklausās pēc tādas deguna nokāršanas, kas latviešiem tik raksturīga. Gribējām turpināt tēmu, kas bija pirmajā albumā, tāpēc arī palikām pie “Tā viš’ i 2”. Laiki mainās, bet labais un ļaunais vienmēr ir līdzās, vajag mācēt paraudāt un dzīvot tālāk. Jāmāk pasmieties pašiem par sevi dažādās situācijās. Tās ir pārdomu dziesmas, bet pietiekami drastiskas,” prāto grupas līderis Arnis Veisbārdis. Grupa šobrīd ar albuma prezentācijas koncertiem apceļo Latviju un tuvākie no tiem ir paredzēti Rīgā, VEF Kultūras pilī (6. martā), Madonā (8. martā), Kuldīgā (15. martā), Kalnu kultūras namā (16. martā) un Alūksnē (24. martā).
PAR. “Ducele” ļoti veiksmīgi - apzināti vai “uz cūceni” - trāpījuši gandrīz brīvā nišā: tas nav ne īsti šlāgeris, ne folks, ne pops, ne roks, kaut ko līdzīgu varētu sameklēt vienīgi grupas “Jauno Jāņu orķestris” arsenālā. Galvenais ir pārliecinoši un profesionāli spēlēt, un to nu gan “ducelisti” spēj. Ja par dziesmām, tad arī tās ir piemērotas dažādām dzīves situācijām un dažādām noskaņām, taču simpātiskākie šķiet nopietnie gabali. Piemēram, “Neviens mīļi tā nebrauca”, “Trīcēt, trīcēj’ tautu meita” un “Ar vagaru saderēju” - ļoti skaistas un tautiskas dziesmas, it īpaši pirmo var piedāvāt augstākās kvalitātes folka burziņiem. “Pūt, Jānīti” - absolūts zaļumballes un/vai Līgo svētku hits, prastā “Div’ dzelteni kumeliņi” labi iederētos Deju svētkos, jau minētā “Balta roze”, kuras episko skanējumu nav iespējams izkropļot utt. - šādu uzskaiti varētu turpināt. Interesanti, ka “Ducele” gandrīz neizmanto bungas, taču tas netraucē. Toties mutes ermoņikas un kontrabass - tā ir štelle! Kopējā albuma noskaņa ir laba, tikai diez vai vajadzētu lepoties ar savu nepieskaitāmību konkrētam stilam - līdz “kas derīgs visam, nav derīgs nevienam” dažkārt ir tikai viens solis. Koncertos šīs “Duceles” dzīvespriecīgās melodijas (un arī muldoņa Kalniņš) pilnīgi noteikti gūs klausītāju atsaucību.
PRET. Nepamet sajūta, ka “Ducele” īsti nezina, ko iesākt ar šo materiālu, kurā virzienā stūrēt, kam to piedāvāt. Piemēram, albumu ievadošā dziesma “Šitā, zēni, dzīvodami” vai “Es bij’ puika” - domātas vidēji nekam, līdz ar to nav arī interesanti. “Dzāruojs es puiseits” un “Jezups” - nodevas Uškāna latgalieša saknēm vai arī mēģinājums piejaucēt papildu auditoriju mūždien patriotiski noskaņotajā novadā? Taču visvairāk krīt uz nerviem pompozi uzspēlētais dzīvesprieks, ko mēģina piedāvāt “Ducele” ar saviem pajoliņu tēliem - nesanāk, veči, neticu!
