RECENZIJA: Dzeltenie Pastnieki "Nepieklājīgā meitene"
No vairākiem aspektiem ļoti interesants muzikālais izdevums vinila plates un digitālo failu formātā, kas liek no jauna un ar citām acīm paskatīties uz 80. gadu kulta grupu “Dzeltenie Pastnieki”.
Spriežot pēc atsauksmēm internetā un koncertu apmeklētības, Ingus Baušķenieks & Co klausītājus joprojām spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem. Jāatgādina, ka „Dzeltenie Pastnieki” ir uzskatāma par “new wave” stila pionieri visā plašajā bijušajā Padomju Savienībā, taču ilgus gadus tā būtībā darbojās pagrīdē, līdz 80. gadu otrajai pusei nesniedza koncertus un pastāvēja kā mājas studijas grupa, savus ierakstus montējot, griežot un līmējot lentes no dažādiem ierakstu variantiem. „Dzelteno Pastnieku” ieraksti izplatījās pašplūsmā, interesentiem citam no cita tos pārrakstot ar lenšu un kasešu magnetofonu palīdzību. Oficiālus izdevumus klasiskie “pastnieku” albumi piedzīvojuši tikai pēdējā desmitgadē, kad Baušķenieks izveidoja pats savu mūzikas ierakstu izdevniecību. Šādā veidā grupa izdevusi studijas albumus „Bolderājas dzelzceļš” (1981), „Man ļoti patīk jaunais vilnis” (1982), „Alise” un „Vienmēr klusi” (1984), „Depresīvā pilsēta” (1986), „Naktis” (1987) un „Kaķis” (2003), savukārt aizpērn ASV mūzikas izdevniecība "Dark Entries" izdeva latviešu grupas 80. gadu dziesmu izlasi "Lentu gabaliņi". Jaunajā platē iekļautas 80. gadu pirmās puses instrumentālās sagataves un tā paša laika Jura Boiko un Hardija Lediņa teksti, kas līdz galam noslīpēti tikai mūsdienās. Šajā garadarbā ir septiņas kompozīcijas, kuru saturs tapis no 1981. - 2018. gadam.
PAR. Dažādi skaņu efekti, elektroniski eksperimenti, īpatnējas melodijas, elegantas ģitāras skaņas, absolūts “underground” skanējumā - nu nekādi neticas, ka uzmetums šim darbam tapis jau 80. gadu sākumā! Pašmāju mūzikas kritiķi šo plati cēluši vai debesīs (saņemt no Jāņa Žildes piecus punktus no pieciem - tas ir kaut kas!), arī “Dzelteno pastnieku” fani būs apmierināti - grupa nav mainījusies, taču nav arī ieslīgusi rutīnā un/vai palikusi senila. Ja par dziesmām, tad saprotamākās ir “Bez sniega” un “Kāpurs teica”, kuras var atskaņot arī radiostacijās, formāts neiebildīs.
PRET. Ingus Baušķenieks vienmēr bijis novatoriski tendēts mūziķis, taču jauno plati ievadošā kompozīcija “Berta Hu - maijvaboles” vairāk nekā 11 minūšu garumā ir dūšīgs pārbaudījums muzikāli veselajam saprātam. Līdzīgas pārdomas rodas arī par skaņdarbiem “Vilcieni naktīs” (ar tekstu par zirgu zaļā džemperī) un “Salīdzini” (ar “redzi, cik suns ir silts” u.tml. lirikas šausmām), kuras klausoties sāk rasties aizdomas, ka “pastniekiem” ir problēmas ar ritma izjūtu, bet uz auss ir uzkāpis viss Rīgas zoodārza lāču kontingents. Taču tā jau nav. Rezumējot - ja līdz šim no “pastnieku” daiļrades nekas vairāk par “Milžu cīņām” un “Sliekutēva vaļasprieka” nav licies pieņemami (to apskatnieks par sevi), tad arī ar “Nepieklājīgo meiteni” labāk gadījuma sakaros neielaisties.