APRITĒ: Andra Ērgļa 60., 70. un 80.-tie

 
ASTOŅDESMITO FANS. Pēc divām dienām, 16. janvārī, Aizputē dzimušajam Andrim Ērglim apritēs 36 gadi. Lai arī programmā Melodiju serpentīns lielākoties tiek izpildītas 60.–70. gadu estrādes melodijas, viņš sevi pieskaita 80. gadu mūzikas pielūdzēju pulkam. «Bērnībā dzīvoju laukos, no centra līdz mājām nācās kājām soļot divarpus kilometrus,» atminas dziedātājs. «Man bija kasešu pleijerītis, uz kura klausījos mūziku – topā bija Garijs Mūrs, Stings un The Police, tāpat ļoti daudz klausījos tādas latviešu grupas kā Remix, Pērkons, Modo, Opus un Līvi. Šāda mūzika man joprojām ļoti augstu kotējas» ©Ģirts Ozoliņš/F64

Rīgas VEF Kultūras pilī no pagājušās nedēļas līdz pat 20. janvārim risināsies koncertsērija Melodiju serpentīns. Skolas gadi – sākotnēji plānoto dažu koncertu vietā klausītāju atsaucības dēļ to būs uz pusi vairāk. Viens no galvenajiem šajā programmā ir dziedātājs Andris Ērglis.

Kā atmiņu vakaros

Koncertsērija Melodiju serpentīns ir kā sirsnīgi atmiņu vakari. Tajos tiek atsauktas atmiņā dziesmas, kas tapušas latviešu estrādes ziedu laikos 20. gadsimtā, no 1958. līdz 1988. gadam: Silavas valsis (1959), Atvadas vasarai (1969), Mirdzošais gliemežvāks (1971), Ķiršu lietus (1974), Vasarnieku rudens (1979), Lēnāk brauksi, tālāk tiksi (1981), Ar mīlestības pinekļiem (1981), Tu būsi vēl (1983), Paņemt tevi aiz rokas (1983) un daudzas citas. Solisti - Ieva Kerēvica, Ginta Krievkalna, Kristīne Zadovska, Mārtiņš Ruskis, Jānis Apeinis un Andris Ērglis. Pēdējais bija izpildītāju sarakstā arī 2017. gadā, kad cikls Melodiju serpentīns tika pirmoreiz notestēts uz klausītājiem. «Daļēji tā bija kā pētīšana, vai cilvēkiem kaut kas tāds ir vajadzīgs. Redzot cilvēku atsaucību un sajūsmu pēc koncertiem, uzreiz tapa skaidrs, ka ir gan vajadzīgs,» atminas Andris Ērglis. «Protams, šī programma vairāk ir tendēta uz vidējās paaudzes cilvēkiem - tiem, kuri dzīvojuši laikos, kad šī mūzika tika radīta un atskaņota. Taču pēc pāris koncertiem, kad reklāma par tiem aizgāja no mutes mutē, tajos parādījās arī gados par mani jaunāki cilvēki. Atmetot aizspriedumus, ka skan šlāgeris, ir ļoti interesanti!»

Iesākumā VEF Kultūras pilī bija plānoti tikai četri vai pieci koncerti, bet nu to skaits jau pārsniedzis desmit.

Jaunajā programmā ir pilnīgi citas dziesmas, taču koncepts nav mainījies. «Pati vecākā dziesma ir no 1959. gada - ak, šausmas, pat mans tēvs tad vēl nebija dzimis, kur nu vēl es!» smejas Andris. «Man gan tuvāka ir mūzika, kurā pats esmu audzis - tās ir 80. gadu beigas un 90. gadu sākums. Lai piedod bītlu un citu 60.-70. gadu grupu fani, taču ar pilnu pārliecību varu teikt, ka 80. gadu mūzika bija melodiskākā un harmoniskākā, arī no aranžijas viedokļa jaudīgākā. Arī šajā programmā man mazliet pietrūkst dziesmu no tādām grupām kā Pērkons vai Līvi, lai gan tāpat vairāk esmu ticis pie 80. gadu repertuāra - šogad varēja izvēlēties [dziesmas], pirmajā programmā repertuāru noteica producents. Tā kā skaitos tāds pussaldais saldais, man tikušas atbilstošas dziesmas, piemēram, Ulda Stabulnieka kompozīcijas, [Ivara Vīgnera] Ar mīlestības pinekļiem un tamlīdzīgi. Lai gan dzīvē nemaz tāds saldais neesmu. Lai neteiktu vairāk,» joko dziedātājs.

Pagaidām pagrīdē

Andris Ērglis karjeru iesāka grupā Berm, bet savus slavas mirkļus solista statusā piedzīvoja pirms aptuveni 12 gadiem, kad tika izdots hits Ripoja akmens - grupas Cacao sastāvā viņš kā tāds Fils Kolinss bija vokālists un bundzinieks. 2007. gadā Ērglis kopā ar bonapartiem pārstāvēja Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā, bet vasarā ieguva otro vietu starptautiskajā konkursā Jaunais vilnis. 2008. gadā klajā nāca viņa debijas soloalbums Sirdspuksti. Tolaik Ērglis bija visur, bet pēdējā laikā par viņa aktivitātēm dzirdēts krietni mazāk vai pat nemaz. «Kā solomākslinieks esmu apzināti nogājis tādā kā pagrīdē,» atzīst Andris. «Mums šobrīd valda bardaks - arī mūzikā. Man patīk tīra spēle, tāpat kā sportā - bez dopinga. Jāspēj visu sasniegt ar mūziku un savu varējumu tajā, nevis ar palīglīdzekļiem, tas ir, sociālo tīklu atbalstu. Es saprotu, ka dzīvojam 21. gadsimtā, kad šīs lietas daudz ko nosaka, diemžēl tas ir ņēmis virsroku pār mūziku un skatuves mākslu kopumā. Primārais šobrīd ir reklāmas un sekotāju skaits feisbūkā un tviterī, bet mākslinieka varējums uz skatuves palicis sekundārs. Tas ir mans subjektīvais viedoklis, taču zinu, ka ļoti daudzi domā tāpat,» strikti nosaka dziedātājs. «Es pat gribētu laika ratu pagriezt 30 gadu atpakaļ un sarīkot to laiku tarifikācijas skates arī tagad. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vismaz 60% no pašreizējiem Latvijas mūziķiem tās neizietu. Diemžēl šobrīd katrs, kas var kaut zilbi pārspļaut pār lūpām un, nedod Dievs, vēl parādīts televizorā, jau skaitās pirmais džeks ciemā.»

Sarunā jūtams vāji slēpts aizvainojums par šobrīd latvju šovindustrijā valdošajiem principiem, kurus Ērglis uzskata par subjektīvisma diktētiem. Piemēram, 2016. gadā kopā ar Antru Stafecku ierakstīta Jāņa Strazda dziesma Laiks, kuru radiostacijas savās rotācijās ņēmušas negribīgi vai nav ņēmušas vispār, lai gan dziedātājs to uzskata radītu pēc augstākajiem kvalitātes kritērijiem. «Kāda jēga tad kaut ko darīt, ja radiostacijā dīdžejs vienkārši subjektīvu iemeslu dēļ nevēlas to atskaņot?! Uzskatu, ka šai dziesmai bija superhita potenciāls, taču tā tika nepietiekami atrādīta plašākai auditorijai. Attiecībā pret mūsu komandas ieguldītā milzu darba apjomu tas bija neadekvāti,» rūgtumu neslēpj mūziķis.

Pēdējos gados Andris Ērglis lielākoties manāms dažādos muzikālos projektos, taču tas nenozīmē, ka ir atmesta doma par sologaitām. «Līdz šim nekad neesmu cēlis sevi komponista statusā, vienmēr esmu no tā vairījies un kautrējies, lai gan jau grupas Berm laikos rakstīju mūziku. Pašlaik mēģinu kaut ko darīt šajā jomā, meklēju arī kādu, kas varētu rakstīt dziesmu tekstus - jēgpilnus, lai tajos nebūtu tikai «saule spīd, bet zāle ir zaļa»... Šim nolūkam esmu piemērojis arī, piemēram, Vizmas Belševicas un Imanta Ziedoņa tekstus, taču man negribas 21. gadsimtā uzturēt to laiku smagumu. Arī šajos laikos mums ir diezgan talantīgi jaunie dzejnieki,» norāda mūziķis. Viņš arī neizslēdz iespēju, ka stilistiski viņš varētu izpausties citādāka veida mūzikā. «Nekad neesmu baidījies no kaut kā jauna. Nekad!» uzsver Ērglis. «Piemēram, ierakstīju kādus piecus gabalus kopā ar [ģitāristu] Armandu Alksni, lai gan daudzi teica, ka man šāda veida dziesmas nepiestāv, jo ir par smagu. Iespējams, mēs katrs ar kaut ko asociējamies, taču nedrīkst dziedātāju ievietot konkrētā plauktiņā, viss ir atkarīgs no repertuāra. Daudzi brīnījās, kad man toreiz [TV3 šovā Mūsu Zelta dziesma] iedeva nodziedāt Dzimto valodu - kā, šis te šlāgerdziedātājs var nodziedāt arī šādu dziesmu?!» smejoties atminas Andris.

Prasīgs skolotājs

Andra Ērgļa pamata nodarbošanās šobrīd ir mūzikas pasniedzējs. «Nu jau rit divpadsmitais gads, kopš esmu sitamo instrumentu pedagogs - pašlaik Saldus mūzikas skolā. Pats esmu to beidzis. Kad mans pirmais skolotājs veselības problēmu dēļ nevarēja turpināt [darbu skolā], viņš personīgi zvanīja man un lūdza, vai nevaru glābt situāciju. Pasniedzu Saldū, vēl skaitos arī Aizputes mūzikas skolā, lai gan pašlaik tur aktīvi nestrādāju. Nostrādāju šajā skolā sešus gadus - tur ir brīnišķīga direktore ar superīgu attieksmi pret saviem darbiniekiem, novēlu jebkurai skolai tādu direktori! Ar pārtraukumiem esmu pastrādājis arī Kuldīgas mūzikas skolā, arī Liepājā. Man ir ļoti svarīga sakabe ar skolas vadību, jo es uzskatu, ka tikai tā var sanākt labs rezultāts,» uzsver mūziķis.

Arī par mūsu izglītības sistēmu viņam ir savs argumentēts viedoklis. «Bieži vien šī sistēma, kad nauda iet līdzi skolēnam, nostrādā pilnīgi greizi, jo mūzikas skolas sāk ņemt pretī visus, kas pagadās. Līdz ar to dažkārt pat nav, ar ko strādāt - nāk mamma vai tētis, kuri grib, lai viņu bērns muzicē, bet pats bērns nemaz to nevēlas. Nāk arī tādi, kuriem ar mūziku nav un, visticamāk, arī nebūs nekāda sakara. Bieži vien sanācis runāt ar kādu puisīti, apvaicāties, ko viņš vēl brīvajā laikā dara, un viņš man sāk spīdošām acīm stāstīt par florbolu, hokeju vai basketbolu - viņš burtiski deg šajā lietā! Ir bijuši gadījumi, kad pasaucu vecākus un aicinu izbeigt šīs mocības - es mokos mācīdams, viņš - apmeklējot stundas, vecāki mokās, mēģinot piespiest to darīt, utt. Ja vecāki vēlas apmierināt kaut kādas savas ambīcijas, tad varbūt pašiem labāk sākt mācīties apgūt konkrēto instrumentu,» norāda Andris. Viņam ir arī vairāki audzēkņi, ar kuriem palepoties, kuri jau guvuši panākumus Latvijas mērogā un atzinību pie Rietumos skolotiem pasniedzējiem.

Raksturs gan Ērglim ir diezgan ass, kā tas iet kopā ar pedagoģiju? «Kā tu zini, ka man ass [raksturs]?!» momentā reaģē dziedātājs. «Daudziem vienkārši nepatīk, ja pasaki acīs to, ko domā, bet, manuprāt, tas tomēr ir pareizāk, nekā klātienē liekuļot, bet aiz muguras, piedod par izteicienu, d***t. Man nekad nav bijis problēmu pateikt to, ko es domāju, bet tas jau nenozīmē, ka mēs tāpēc vēlāk būsim ienaidnieki. Nenoliegšu, ka esmu stingrs skolotājs, taču uzskatu, ka stingrībai ir jābūt. Mans uzdevums kā pedagogam ir pirmām kārtām veidot audzēkni kā pamatīgu cilvēku, lai viņš apzinātu savas darbspējas un iemācītos attieksmi pret darbu. Neatkarīgi no tā, cik smags skaņdarbs iedots, cik konkrētais audzēknis ir talantīgs, vienalga ir jāiegulda savs darbiņš. Ja skolotājs dod uzdevumu kaut ko iemācīties, tad tas vienkārši ir jāizdara!» uzskata Andris. Šāda pieeja atmaksājoties. «Daudzkārt skolu izlaidumos vecāki pienākuši pateikt paldies par to, ko viņu bērns ir iemācījies un apzinājies. Jo bieži vien sanāk tā, ka skolotājs bērnu redz gandrīz vai biežāk nekā vecāki, kuri ir noskrējušies n-tajos darbos, un arī mājās viņiem nav laika. Līdz ar to skolotāji kļūst par tādām kā uzticības personām, kas ar bērniem aprunājas un uzklausa viņu problēmas. Taču arī tas ir vajadzīgs.»

Dzīvesvieta - braucoša automašīna

Lai gan vairākreiz tincināts, mūziķis tā arī nekonkretizē savu dzīvesvietu - ja ir darbs Liepājā, tad paliekot tur, ja kaut kas darāms Rīgā, tad šeit utt. «Esmu klaidonis, kas dzīvo visur - šķiet, ka lielākā mana dzīves daļa šobrīd tiek pavadīta automašīnā. Nē, zobubirstītes man tajā vēl nav, tik tālu neesmu nodzīvojies, taču ziemas laikā mašīnā vienmēr ir slidas, bet vasarā - makšķere,» smejas Ērglis. Par savu galveno hobiju viņš sauc sportu. «Man patīk hokejs. Jau kad biju sīks, kāpu uz dīķa ledus un ļodzīdamies mēģināju pa to steberēt, taču sevi par hokejistu neuzskatu. Nost no slidām nekrītu, pie nūjas jāturas arī nav, taču, protams, ja paskatās uz dažiem mūziķiem, kas arī spēlē hokeju, tad - johaidī, tas ir pavisam cits līmenis! Dažkārt aizeju paslidot un patrenēties pie Ingūnas [Lukaševskas], bet vispār hokeju uzspēlēju tikai prieka pēc - ja mani uzaicina uzspēlēt kādā mūziķu komandā, tad patrenējos. Bet pamatā mana sirdslieta ir basītis. Spēlēju Liepājā, skaitos klubā Kraukļi - jā, jā, Ērglis Kraukļos! -, esmu šajā klubā jau kādus piecus gadus. Mēs spēlējam pilsētas čempionātā, protams, šobrīd saistībā ar koncertiem laika ir mazāk un spēlēt nesanāk.»

Nu, un otra sirdslieta - makšķerēšana. «Es baigi gaidu ledu!» ar degošām acīm saka Andris (saruna notiek pirms Ziemassvētkiem - S. V.). «Jā, jā, zinu - es arī pirms desmit gadiem domāju, ka bļitkotāji ir pilnīgi traki. Kad braucu pāri Liepājas kanālam, kur ziemā notiek slavenā salaku jeb stintu ķeršana, skatījos uz viņiem un domāju - nu pilnīgākie stulbeņi, sēž tur un saldē rokas! Taču, tā kā man stintes ļoti garšo, reiz mani aizvilka [mašķerēt], pamēģināju, un man iepatikās. Riktīgi ievilka! Tagad gaidu, kad varēs kāpt Liepājā uz kanāla ledus un pavilkt stintes. Tā nudien ir štelle!»