RECENZIJA: Jāņa Ruņģa Klātbūtne "Ārpus Prātus"

Viens no aizgājušā gada interesantākajiem albumiem, kurš atzīmēts arī ar iekļaušanu Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas “Zelta mikrofons” alternatīvās vai indīmūzikas kategorijas Top 5.

Līdz šim Jānis Ruņģis vairāk bija zināms kā studijas mūziķis (pēdējā laikā arī kā psihedēliskā roka grupas “Spāre” dalībnieks), piedaloties Aminatas, Lindas Leen, Elzas Rozentāles, Kristīnes Prauliņas un citu mākslinieku ierakstos, kā arī sadarbojoties ar latvju džeza pasaules pārstāvjiem Denisu Paškeviču, Matīsu Čudaru, Reini Ozoliņu, Kasparu Kurdeko, Rihardu Fedotovu, Rūdolfu Macatu utt. Viņš parādījies arī akadēmiskās mūzikas lauciņā, proti, saspēlējies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Liepājas Simfonisko orķestri, kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, Vidzemes kamerorķestri, arī ar savu tēvu Guntaru Ruņģi, pazīstamo operdziedātāju, un daudziem citiem. Nu ekstravagantais pašmāju ģitārists un dziesmu autors licis galdā arī savu debijas albumu, kas ir Jāņa vairāku gadu muzikālās pieredzes apkopojums - pirmās oriģināldziesmas tapušas jau 2012. gadā. “Tad izveidojās koncepts par klātbūtni, kā arī pieteicās pirmdzimtais dēls Bernards,” stāsta Ruņģis. “Lēnprātīgi un pacietīgi katrai dziesmai noapaļojās īstās versijas.” Lielāko daļu instrumentu Jānis iespēlējis un arī visas dziesmas iedziedājis pats, papildspēkos iesaistot vien Rūdolfu Dankfeldu pie bungām, kā arī čellistu Valteru Pūci. “Ar pirmo pilnībā paša radīto albumu gribas atstāt pēc iespējas patiesāku dzīves nospiedumu konkrētā brīdī, lai dažādi cilvēki, kuri dzīvē ir daudz ko sajutuši un pārdzīvojuši, varētu ar to identificēties. Lielākā daļa dziesmu ir par šķiršanās sāpēm ar pirmā bērna māti un brūču sadzīšanu. Laiks un telpa, Dievs un velns, miers un nemiers, dzīvība un nāve. Kā ir, tā ir, bet iekšējās un ārējās pasaules puspatiesības šeit neatrodas.” Kopumā astoņas dziesmas, kā arī intro un outro, kas šajā albumā noformēts kā “ielūdzu” un “izlūdzu” - tāda ir šī darba sausā statistika.

PAR. Lielākā šī albuma vērtība ir teksti - piemēram, dziesmas “E” vai it īpaši “Dies” šajā jomā var salīdzināt pat ar latvju “underground” dzejas dižgariem Imantu Daksi vai Juri Simanoviču. Apbrīnas vērtas ir Ruņģa spējas instrumentālajā jomā - gan ģitāras, gan basa, gan klavieru spēlē. Daudzkrāsaini, ar savdabīgu piesitienu. Labākie gabali - “Gara garšas” (tā atgādina kaut ko no “Baložu pilni pagalmi” repertuāra, tikai uzlabotā versijā) un psihedēliskā “Klātbūtne”.

PRET. Procentuāli pārlieku daudz dziesmu, kas liek neizpratnē paraustīt plecus. Piemēram, “Laika telpa”, “Otra puse” vai “Uzzīmēts” - nu, kas tas ir?!