Nupat radiostacijās nonācis singls Es nebēgšu – nu un, vai maz mums jaunu dziesmu?! Taču šī ir īpaša ar to, ka to ierakstījusi grupa Elpa, savulaik leģendāra daugavpiliešu apvienība, kas savā 35 gadus ilgajā mūžā šogad piedzīvojusi jau trešo reinkarnāciju.
Ar Ieviņu pie mikrofona
Par apvienības Elpa oficiālo dzimšanas gadu tiek dēvēts 1983. gads. Kopš tiem laikiem ierindā joprojām ir grupas līderis un galvenais virzītājspēks, basģitārists Valdis Rundzāns, kā arī ģitārists Artūrs Pribilovs. Pārējie - vokālists Atis Ieviņš, taustiņnieks Māris Elksnis un bundzinieks Vilnis Krieviņš, kuru vārdi komentārus neprasa. Jaunās dziesmas mūzikas autors ir Valdis, bet tekstu sarakstījusi dziesminiece Laura Bicāne. «Man bija meldiņš, es viņai šo mūziku parādīju. To klausoties, Laurai radās iekšējā sajūta, kas arī pārtapa šajā tekstā. Dziesmas galvenā ideja, ka nedrīkst mēģināt bēgt pats no sevis, ir jācenšas meklēt saskaņu, lai izveidotos iekšēja harmonija un dzīvei būtu jēga,» skaidro Valdis. «Dziesmu esam izvietojuši [Latvijas Radio] Muzikālajā bankā, interesi izrādīja arī Radio SWH. Dziesma sāk savu gaitu. Jau ierakstīta vēl viena dziesma - to radio apritē un interneta portālos palaidīsim nākamajā gadā.» Grupas 35 gadu jubilejas svinību ietvaros šovasar Daugavpilī nospēlēti divi lieli koncerti kopā ar Daugavpils simfonisko orķestri, pūtēju orķestri Daugava un kori Jevgeņija Ustinskova vadībā - kopumā uz skatuves kāpa ap simt cilvēkiem. Pašlaik mūziķi ir aizņemti savos pamatdarbos, tāpēc Elpa nav aktīvi koncertējoša komanda un spēlēs pēc principa «mazāk uzstāšanos, toties vērienīgākas». Iespējams, plašāka auditorija Elpu redzēs Muzikālās bankas noslēguma koncertā, kas notiks Daugavpilī 9. februārī - vietējiem vajadzētu būt rezervētai tajā kādai vietiņai.
Savulaik Elpas mūzikai piedēvēja ārtroka stilu - 80. gadu vidū tā spēlēja tikai retais. Grupas ziedu laiki sākās 1985. gadā, bet gadu vēlāk divas tās dziesmas Ezers un Senā dziesma iekļuva prestižās Mikrofona aptaujas Top 20 un Elpa tika atzīta par gada debitanti. Labi panākumi gūti arī Liepājas dzintarā (Artūrs ieguva labākā ģitārista titulu). 80. gadu nogalē ansamblis koncertēja pa visu Latviju, paviesojoties arī Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Lietuvā un citur. Kopīgos koncertos izveidojās veiksmīga sadarbība ar tādiem to laiku grandiem kā grupas Sīpoli, Remix, Opus, Credo, Turaidas Roze, Jumprava, ODIS u.c. Taču sākās pārmaiņu laiki, un Elpa vairs īsti nespēja iekļauties apritē. It īpaši tas attiecās uz grupas harismātisko dziedātāju Jāni Loginu, kam visa pasaule bija sākusi rādīties tumšās krāsās - viņš aizgāja no dzīves 1995. gada jūlijā, tikai 34 gadu vecumā… Beidzās arī Elpa, kas reanimējās tikai pēc vairāk nekā desmit gadiem, kad 2008. gadā Daugavpils rajona kultūras namā notika grupas 25 gadu un paša Valda 50 gadu jubilejām veltīts koncerts. Toreiz grupā dziedājis valcēnietis Jānis Gudrinieks. «Pēc tam mums atkal bija pauze, bet tagad atkal izdomājām apvienoties. Aprunājāmies ar Ati, viņš labprāt piekrita kopā ar mums padziedāt - viņš mums ļoti labi iederējās,» stāsta Valdis.
Labāk mazāk, bet kvalitatīvāk
Izvēle uz Ati Ieviņu kritusi, jo Elpa vēlējusies spēlēt ģitārmūziku, līdz ar to meklēts vokālists, «kuram ir materiāls, nevis no tiem ņaudētājiem». Kad pēc tam Atis mājās vecākiem ieminējies, ka bijis Daugavpilī, «pie tādiem džekiem no Elpas», izrādījies, ka viņa mamma ir Elpas fane, kas bērnībā mazajam Atim dziedājusi balādi Gan es tevi izauklēšu - Atis pat nav zinājis, ka tā ir Elpas dziesma.
90. gadu sākumā grupā spēlējis arī Vilnis Krieviņš, kurš vēl atminējies, kā savulaik uz Elpas mēģinājumiem braucis no Liepājas uz Daugavpili. Kad viņam jautāts, kā braucis, viņš tikai atsmējis, ka ātri... Arī taustiņnieks Māris Elksnis ir spēlējis Elpā, tās otrreizējās kopā savākšanās laikā. Tiesa, Atis nupat atstāja grupu Colt un paziņoja par uzsvara likšanu uz solokarjeru, Vilnis bungo neskaitāmās grupās, arī Māris ir itin noslogots, tāpēc ir pamatotas aizdomas, ka Daugavpilī šie mūziķi nebūs bieži viesi. Tam piekrīt arī Elpas pamatkodols, taču Valdis norāda, ka jau uzreiz bijis skaidrs, ka šis nebūs komercprojekts ar 10 - 12 koncertiem gadā. «Gadā divi vai trīs nopietni koncerti - šāds režīms visus apmierina, jo uz tik daudziem pasākumiem varam savākties. Ja datumus visi zina jau teju gadu iepriekš, tad grafikus var saskaņot. Ja kādreiz mums radīsies vēlme izveidot programmu un parādīsies labs piedāvājums ar to izbraukāt nelielā tūrē pa muzikālajiem klubiem, saskaņosim grafikus un savāksimies. Visu var sakārtot.»
Elpas otrā atdzimšanas reize iezīmējās ar dziesmu Spītā pacelties, un neviļus uznāk vēlme iegrimt šajā vārdu spēlē, lai apvaicātos, kas pašiem mūziķiem joprojām liek spītā turpināt: grupai 35, pašiem - ap 60, «bet vēl staigā», smejoties papildina Valdis. «Sēdēt un neko nedarīt arī nav interesanti. Protams, mums joprojām ir muzicēšanas prieks. Nu patīk mums ņemties ar dažādiem sīkiem un smalkiem akordiem - esam jau no bērnības tā audzināti!» Pie trešās atjaunošanās vainojams arī menedžeris Harijs Vucins: «Man ļoti svarīga ir viņu muzikālā domāšana un tas, ka viņi joprojām ir praktizējoši muzikanti - viņi nav tādi, kuri paziņo, ka ir, piemēram, Smokie vai Sweet tikai tāpēc, ka pirms 70 gadiem [šajās grupās] spēlējuši, bet paši vairs nevar pat nosēdēt uz skatuves. Šie vīri joprojām spēlē. Un nav kauns par to, ko viņi dara, viņi dzīvajā joprojām var nospēlēt labāk nekā dažs labs jaunais studijā.» Jāatzīmē, ka Valdis kā basists 15 gadus spēlējis Laimas muzykantos un šo sastāvu atstājis tikai nesen, kad pārējie grupas dalībnieki pārcēlušies uz Rīgu, turklāt piecus vai sešus gadus kā studijas mūziķis piespēlē arī grupā Dabasu durovys. Abi ar Artūru spēlē arī pūtēju orķestrī Daugava - profesionāļi uz pilnu slodzi!
Daugavpilī virmo aktivitātes
Klausoties Elpas komandas stāstītajā, kas tikai nav uzstājies viņu Daugavpilī un kādas tik aktivitātes nenotiek šajā lielpilsētā, nākas ar kaunu un negodu atzīt, ka līdz Rīgai informācija par tām gandrīz nemaz nenonāk. «Mēģināsim darīt tā, lai par Daugavpili dzirdētu iespējami vairāk!» smaida Valdis. «Ja cilvēks nezina, uz kādu pilsētu brīvdienās izbraukt ārpus Rīgas, tad izvēle krīt par labu Liepājai vai Ventspilij. Tie ir stereotipi. Tiem, kas pie mums ir bijuši - pilsētas svētkos vai Rotko centrā, tiem pēc tam vairs nav jautājumu. Saturs pilsētā ir, varbūt varētu vēlēties aptverošāku mārketingu. No otras puses - pilsētas svētkos visas viesnīcas vienmēr ir pārpildītas, un fiziski Vienības laukumā var ietilpt 15 000 - 16 000 cilvēku, līdz ar to kapacitāte arī bez papildu reklāmas ir izsmelta. Kad bija Prāta vētra, neviens pat īsti neticēja, ka uz šejieni kāds atbrauks, bet cilvēki brauca no visas Latvijas, un 10 000 klausītāju - tas ir liels skaitlis,» prāto menedžeris Harijs.
Vai latviskajai Elpai savā dzimtajā pilsētā elpojas viegli? «Nekad nav bijis tā, ka mūs klausās tikai latvieši - klausās visi! Arī krievi, no kuriem daudzi varbūt pat līdz galam nesaprot tekstus, vienkārši klausās mūziku, melodiju. Jau minētajos pilsētas svētkos piektdiena ir kā latviešu mūzikas diena, bet sestdienās hedlaineri parasti ir krievvalodīgie mūziķi - Bi-2, Mumij Troļļ, Spļin, Sergejs Lagutins u.c. Taču tas nenozīmē, ka latvieši nāk tikai uz piektdienas koncertiem, bet krievi ierodas sestdien - abās dienās koncertus apmeklē visu tautību pārstāvji. Tas ir stereotips, ja latvietis atbrauks uz Daugavpili, tad dabūs pa galvu. Protams, cilvēki ir visādi, bet tā ir visās pilsētās.
