Ar koncertu Ogrē rīt, 13. novembrī, tiks dots starts emocionālā koncertstāsta Pūt, vējiņi ceļojumam pa 14 Latvijas pilsētām. Viens no šī stāsta varoņiem būs Atis Ieviņš – ar dzelzsrīkli apveltīts dziedātājs, daudzu muzikālu uzvedumu un projektu dalībnieks.
Lāčplēsis beidzas, pūtvējiņi sākas
Koncertuzvedums Pūt, vējiņi ir «iedvesmojošs stāsts par cilvēka garu un spēku, par Daugavu un jūru, par tiltu starp vakardienu un šodienu, likteņiem un attiecībām, ko uz skatuves izdzīvos lieliskie dziedātāji Antra Stafecka, Dainis Skutelis, Anmary, Atis Ieviņš, Ginta Krievkalna un Miks Dukurs, aktieris, folklorists, vīru kopas Vilki dalībnieks Edgars Lipors un talantīga dziedātāja no Rīgas Doma kora skolas Elizabete Lukaševiča,» informē Producentu grupa 7. «Manuprāt, šajā koncertuzvedumā ir ļoti oriģinālas idejas, mums būs jāiegulda daudz darba - arī horeogrāfijas jomā, kas iesākumā it īpaši jau mums, dziedātājiem, sagādāja pamatīgas grūtības. Dziedāšana kopā ar horeogrāfiju - tas ir tehniski sarežģīti, taču kopsummā, es domāju, būs ļoti skaisti. Atšķirībā no citiem valsts svētku pasākumiem, kur lielākoties sanāk tikai nodziedāt dziesmiņas, šeit būs jāizspēlē vesels stāsts. Tas viss kopā būs ļoti interesanti,» domā Atis Ieviņš. Šis stāsts tiks bagātināts ar spēcīgām videoprojekcijām un gaismas spēlēm, kurās tiks izmantoti spoguļi.
Plašākā apritē viņš iekļuvis caur Lailas Ilzes Purmalietes organizētajiem jauno talantu konkursiem Jaunās zvaigznes, kur atlases notika pa visu Latviju.
Pašam Atim sarežģītību radīja arī tas, ka pašlaik viņam sakrituši vairāki lieli projekti vienlaikus - pagājušajā ceturtdienā viņš kāpa uz Arēnas Rīga skatuves kā Dīteriha lomas atveidotājs rokoperā Lāčplēsis. Šo lomu viņš gan atveidoja arī rokoperas 2013. gada versijā. «It kā muzikāli šī versija no pašreizējās neatšķiras, tomēr mums bija iegājušās savas interpretācijas un pēc 30 nospēlētām izrādēm tā iesēdušās atmiņā, ka visu nācās gandrīz vai mācīties no jauna, jo vajadzēja vairāk pieturēties pie oriģinālā Nika Matvejeva dziedājuma. Patiesībā sevi lauzt un iemācīties kaut ko citādāk ir pat grūtāk nekā mācīties visu no nulles,» prāto Atis. Starp citu, pēdējā laikā viņš bieži manāms muzikālajos projektos, kur bez dziedāšanas nepieciešamas aktierspēles dotības, tostarp šovā Izklausies redzēts. «Man ļoti patīk šādas lietas,» atzīst mūziķis. «Vienmēr paticis teātris, bieži arī pats eju uz izrādēm. Neesmu šādas lietas mācījies un apguvis, taču, ja man piedāvā, es neatsakos. Cilvēki redz, ka atdodos uz skatuves līdz galam un mācos no katras reizes. Arī šovs, kurā katru nedēļu bija jāiejūtas citā tēlā, bija laba skola, vajadzēja pamatīgi pastrādāt ar sevi.»
Mūzikā, pateicoties traumai
Interesanti, ka Atis mūzikā nokļuvis zināmā mērā nejauši. «Visi, kuri bija par mani vecāki, - māsīcas un brālēni - tika sūtīti uz mūzikas skolām, un visiem tas riebās. Kad pienāca mans laiks doties skoloties mūzikā, vecāki izlēma - ai, nē, šito nesūtīsim, tāpat nekas nesanāks, viņš taču negribēs!» to atminoties, smejas Atis. «Taču notika tieši otrādi. Skolā sāku dziedāt ansamblīšos. Turklāt otrajā klasē ar mani notika negadījums - pakritu uz stikliem, sagriezu rokai nervus, un man bija paralizēta plauksta. Man veica mikroķirurģisku operāciju, un ārste teica, ka obligāti jāspēlē kāds instruments, lai kustinātu pirkstus un trenētu roku. Protams, izvēlējos ģitāru - tā mani uzrunāja no pirmās reizes. Jau otrajā vai trešajā klasītē pie pedagoga Artūra Manguļa sāku mācīties pirmos akordiņus. Mūzikas skolā tā arī nesāku mācīties, visu, kas man patika, apguvu pašmācības ceļā.» Bet kā šādā gadījumā ar nošu pazīšanu? «Diezgan čābīgi,» neslēpj mūziķis. «Taču man ir ļoti laba muzikālā atmiņa: noklausos un atceros, diezgan ātri iebraucu visās partijās. Ar to nekad nav bijis problēmu. Es zinu, ka tas ir mans mīnuss - nevaru izlasīt [notis], tāpēc trenēju dzirdi. Man ir attīstījusies pieķeršanas spēja - tā to mēdz dēvēt.»
Plašākā apritē viņš iekļuvis caur Lailas Ilzes Purmalietes organizētajiem jauno talantu konkursiem Jaunās zvaigznes, kur atlases notika pa visu Latviju. «Šis konkurss katru gadu bija veltīts kādam komponistam, bet noslēguma koncerts risinājās Dzintaru koncertzālē. Starpsezonās viņa veidoja muzikālās izrādes, kurām tika pieaicināti arī dažādi mūziķi - tā mēs tur, paši vēl būdami ļoti mazi bērni, sapazināmies ar Ievu Sutugovu.» Atrastos jaunos talantus Laila Ilze Purmaliete pieslēdza pašas uzvestajiem mūzikliem, un tā Atim tika lomas mūziklos Viens pats mājās un Robins Huds. Vislabāk atmiņā viņam gan palikusi muzikālā komēdija jauniešiem Mūsdienu pasaka par Pelnrušķīti (tās pirmizrāde bija 2006. gadā), kurā nācies attēlot māsu Tortorellu. «Tā mana pirmā iejušanās sievietes lomā notika jau 16 gadu vecumā,» smejas Atis. No skata gan viņš galīgi nešķiet sievišķīgs, kāpēc tādam piedāvāt sievietes lomu?! «Droši vien tāpēc, ka es par šādām lietām nekompleksoju,» viņš skaidro. «Dzīvē esmu diezgan kluss un piezemēts, daži varbūt pat teiks, ka kautrīgs, bet uz skatuves man tas viss pazūd. Ja man kaut ko vajag izdarīt, es iešu līdz galam un darīšu visu, lai varētu parādīt labāko, ko konkrētajā brīdī spēju.»
No Nožēlojamajiem līdz koltiem
Pirmais lielais projekts, kurā piedalījās Atis Ieviņš, bija Ķīpsalas hallē iestudētajā mūziklā Les Miserables jeb Nožēlojamie. «Tas deva man superīgu pieredzi - strādāt kopā ar lielajiem mūziķiem un spēlēt kopā ar orķestri. Tas bija arī liels atspēriena punkts, jo tur sapazinos ar daudziem cilvēkiem, piemēram, ar [operdziedātāju] Ilonu Bageli sadarbība izvērtās plašāka,» atminas Atis. Viņa jauno dziedātāju iesaistīja Preiļu korī šovā Koru kari, bet vēlāk kopā ar Ilonu koncertos dziedātas Raimonda Paula dziesmas, tādējādi par viņu ieinteresējies arī pats to autors. Diemžēl (vai varbūt, par laimi) pat ar Maestro ieteikumu konkursa Jaunais vilnis atlasi pārvarēt neizdevās, un Atis Ieviņš palika rokmūzikas lauciņā - Opus pro bijušā ģitārista Harija Zariņa izveidotajā grupā Colt. Plašākai auditorijai viņš tomēr vairāk pazīstams ar savu roka balsi, ar kuru, šķiet, varētu griezt stiklu. «Kad bija tīņu gadi un pubertātes laiks, biju gan panks, gan gots, gan kas tikai vēl ne - staigāju apkārt ar naglām jakā un melniem matiem,» smejoties atminas Atis. «Savulaik mums bija grupa Ghiarta (starp citu, tās sniegumu var novērtēt interneta vietnē YouTube - aut.) - arābu valodā tas nozīmējot spriedzi, tā mēs toreiz kaut kur bijām izlasījuši. Ģitāru tur spēlēja Matīss Čudars. Tas bija baigi labais laiks! Mēs spēlējām tādu kā matemātisko metālu, populāra bija skrīmošana un groulošana - iesāku tieši ar šīm vokāli rūcošajām lietām. Man diezgan labi tas padevās, turklāt balss nekrita ciet, lai gan nekad neesmu gājis pie pedagogiem un darbojies ar balss pareizas nostādīšanas lietām. Sapratu, ka tas viss kaut kā turas. Pēc tam haltūrās sāka prasīt - nodziedi Zīlīti vai vēl kaut ko, tad sāku mēģināt turēt arī melodiju un drusciņ izklausīties pēc [Aivara] Brīzes. Kad sāku mēģināt dziedāt Opus pro repertuāru, sāku pētīt, kā Alex tur dziedāja, sāku mēģināt izkost augšu lietas. Tā pamazām, soli pa solim.»
Nomuzicējis astoņus gadus Colt sastāvā, pirms kāda mēneša Atis to atstāja. «Liels paldies Harim par sākumu, jo tolaik biju kā čaulā ierāvies - iekšā bija, bet nevarēju to dabūt no sevis ārā. Viņš manī riktīgi salika visu pa plauktiņiem - vispirms jau galvā. Es beidzot sapratu, ko varu, bet ko nevaru. Arī dziesmas bija sagatavotas, un pirmos divus albumus praktiski jau varēja uzreiz drukāt.» Iesākums gan bijis pašķidrs, taču pamazām viss attīstījās, notika aizvien vairāk koncertu. «Ir jau škrobe [par aiziešanu], jo grupa Colt ir pieci katrs savā nozarē lieliski mūziķi. Bet beigās tas tomēr jau bija divu ģitāristu projekts, un ar laiku sāku saprast, ka jāiet savs ceļš, ja gribu aiz sevis atstāt kaut ko paliekošu. Nevaru taču visu mūžu dziedāt Tu un es - tā ir Alex dziesma! Protams, arī pašiem koltiem bija labas dziesmas, taču rokmūzikas auditorijas Latvijā ir tik, cik ir. Gribas drusciņ vairāk.»
Sava ceļa meklējumos
Ar sava ceļa mūzikā precīzu definēšanu Atis nesteidzas: «Es vēl nezinu, es meklēšos. Pirmais solis - nosūtīju savu dziesmu Supernovai, redzēsim, kas tur sanāks. Kādi trīs vai četri gabali man jau ir [sakomponēti], gaidu pareizos brīžus un datumus, kad tos laist klajā. Roka elementi tajos būs, taču tik smagas kā koltiem šīs dziesmas nebūs. Pašlaik mēs tās rakstām un miksējam, mēģinām panākt, lai smuki skanētu ierakstā. Kaut kad sāksim štukot, kā to visu spēlēsim, bet par to pagaidām vēl ir pāragri spriest. Es gribu, lai tas viss iet lēnām, savu gaitu. Nav jau kur steigties.» Kopā ar vokālistu grupu Colt atstājis arī bundzinieks Kaspars Pļavnieks, abiem piepalīdz ģitārists Jānis Čubars, dažkārt arī virtuozais Mārcis Vasiļevskis. Kaut kas briest.
Savukārt oficiāli Ata Ieviņa darbavieta ir Ogres mūzikas skola. «Esmu tehniskais cilvēks - skaņu operators, arī skaņu režisors. Apskaņoju pasākumus, studijā rakstām gada albumus utt. Latviešu valodā izsakoties - skaņu vecis,» smaida mūziķis. «Kādus septiņus gadus es šādā pašā amatā biju arī Ogres ģimnāzijā - tas bija uzreiz pēc augstskolas pabeigšanas, uz pusslodzīti un par mazām naudiņām. Jā, es saprotu šīs tehniskās lietas - kas tur ko nepieslēgt vadiņu pareizajā vietā, zinu arī, kuras frekvences jāgriež nost, lai mikrofons nefonētu, un kā savaldīt kaut kādu vecu pulti, kura karas nost.» Savukārt brīvajā laikā «dzīvojos ar meitu pa mājām», vaicāts par hobijiem, saka Atis. «Patīk kaut kur izbraukt ar ričuku - tagad gan esmu jau ieziemojies, man šis te [aiz loga redzamais] nepatīk. Taču vispār - mani draugi ir arī mani kolēģi, līdz ar to, ja arī neesam mūzikā, tad vienalga kaut ko kopā čatojam.»
Atis Ieviņš
Dzimis 1987. gada 12. novembrī Rīgā. «Līdz kādam trīs gadu vecumam biju rīdzinieks, taču vecāki šķīrās, un nonācu pie omes Ogrē. Mana māte pēc tam apprecējās vēlreiz un sāka dzīvot Bauskā, taču es paliku Ogrē, jo tur bija foršāka skola, tā nu mēs izlēmām.»
Izglītība: Ogres ģimnāzija, Ekonomikas un kultūras augstskola, bakalaurs kultūras uzņēmējdarbībā un kultūras iestāžu vadībā
Muzikālā pieredze: Ogres blūza brāļi (kopā ar Matīsu Čudaru un Kasparu Pļavnieku), Ghiarta (metālmūzikas projekts), no 2010. līdz 2018. gada rudenim Colt, šobrīd Atis Ieviņš & The Rock Brothers («Principā tas ir blūza brāļu atzarojums») un soloprojekts. «Bet pati pirmā mana grupa saucās Rupuči - mācījāmies piektajā klasītē, un ģitāras bija lielākas par pašiem.»
Pēc Raimonda Paula ieteikuma piedalījies konkursa Jaunais vilnis atlasē (2011. gadā). «Nekad neesmu bijis pret Austrumu tirgu. Politika ir viena lieta, bet ne jau visus tā interesē un visiem kaut ko izsaka, un arī tur taču cilvēkiem ir nepieciešams roks. Domāju, ka es būtu gājis uz to, lai taptu duets ar [Grigoriju] Ļepsu (smejas)!»
Piedalījies šovos Koru kari 2 (2009) un Izklausies redzēts (2018)
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Renāte Ieviņa, meita Elza (5)
Hobiji: Riteņbraukšana un «sportiņš vispār - man patīk pasportot. Man patīk braukt ekstrēmos apstākļos pa mežiem kā mauntīnbaikā. Es gan tur nenesos lejā nenormālā ātrumā, es sevi saudzēju, taču vispār man patīk mīties kalnā augšā, tad atkal braukt lejā un izbraukt trasi iespējami ātrāk. Ogres Zilie kalni ir superīga vieta, kur braukt, līdz Ikšķilei 20 kilometri ko mīties!»
Koncertuzveduma Pūt, vējiņi tūres grafiks: Ogres kultūras centrā (13. novembrī), Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē (14. novembrī), Vidzemes koncertzālē Cēsis (16. novembrī), Liepājā, Olimpiskā centra Rožu zālē (17. novembrī), Rīgā, VEF kultūras pilī (20. un 27. novembrī), Siguldas novada kultūras centrā (22. novembrī), Valmieras kultūras centrā (23. novembrī), Jelgavas kultūras namā (24. novembrī), Alūksnes kultūras centrā (25. novembrī), Aizkraukles kultūras namā (28. novembrī), Līvānu kultūras centrā (29. novembrī), Ādažu kultūras centrā (30. novembrī) un Kalnu kultūras namā Nīgrandē (1. decembrī).
