RECENZIJA: Deicide "Overtures Of Blasphemy"

Amerikāņu grupa “Deicide” uzskatāma par vienu no “death metal” pamatlicējiem: 80. gadu beigās tās pozīcijas tā saucamajā floridiešu vilnī bija varbūt tikai aiz “Death” un “Morbid Angel”, bet 90. gadu sākumā šī blice bija otrā pārdotākā šādas stilistiskās ievirzes grupa aiz citiem žanra klasiķiem “CannibalCorpse”.

Šīs Tampā izveidotās apvienības galvenais trumpis un atšķirības no žanra līdziniekiem zīme bija tekstos iekļautās antikristietiskās tēmas, kas bieži vien iebrauca atklātā sātanisma lauciņā. Abi pirmie grupas albumi “Deicide” (1990) un it īpaši “Legion” (1992) - tā ir ekstremālās mūzikas klasika. Pat pārsteidzoši, ka “Deicide” spējuši izdzīvot (šajā gadījumā pat burtiskā nozīmē…) jau aptuveni 30 gadus, tomēr tas ir neapstrīdams fakts, izdzīvojuši viņi ir, un apskatāmais ripulis ir jau divpadsmitais studijas albums šo floridiešu karjerā. Pie mikrofona joprojām ir vokālists/basists Glens Bentons, pie bungām - Stīvs Ešeims, bet ģitāristu vakances brāļu Ērika un Braiena Hofmanu tandēma vietā jau vairāk nekā desmit gadus aizpilda citi vīri. Pēdējos gados tie ir Kevins Kvirions un Marks Inglišs. Pēdējais savulaik sabijis “Monstrosity” rindās, bet “Deicide” sastāvā viņš pirms pāris gadiem nomainīja Džeku Ouenu, kurš savukārt pērn pārcēlās uz “Sex Feet Under” nometni. Iepriekšējais grupas studijas albums “In The Minds Of Evil” tika izdots pirms pieciem gadiem, un jaunais ripulis attiecīgās aprindās izraisīja lielu interesi. Atsauksmes par jauno albumu kritiķu vidū ir visdažādākās, sākot no tādām, ka vismaz četri gabali tuvina to “Deicide” zelta fondam, vai tas pēc savas kvalitātes noteikti meklējams grupas izdoto CD krāvuma pirmajā pusē, līdz pat īsam rezumējumam, ka šis vērtējams kā kauna traips grupas vēsturē.

PAR. Uzreiz jāatzīstas, ka „Deicide” daiļradē nebija nācies iedziļināties gadus daudz, tāpēc pirmais un pozitīvais pārsteigums bija izmaiņas Glena Bentona dziedāšanas manierē, kas šo rindu autoram 90. gados bija viena no galvenajām netīksmēm attiecībā pret šo grupu. „Deicide” joprojām ir tikpat asi, nikni un ātri, tikai tagad vairāk atgādina to laiku zviedru „death metal” pārstāvjus, nevis floridiešus. Bet tas nemaz nav slikti! Dziesmā „All That Evil” var uztaustīt „nāvinieciņu metāla” melodisko līniju, kas „Deicide” gadījumā ir pat mazliet pārsteidzoši, savukārt „Seal The Bomb Below” un „Anointed In Blood” ir kārtīgi „skaldāmie” gabali. Labi, bet kas varētu būt rietumnieku pieminētais ceturtais labais gabals? Hmm… Nu, laikam „Consumed By Hatred”, bet varbūt (visdrīzāk) „Flesh, Power, Dominion”.

PRET. „Deicide” faniem šis albums lielākoties nepatīk - tā vismaz lasīts interneta atsauksmēs. Nu, nav jau arī te nekā tāda - šis „plācenis” nav īsti derīgs ne 80. gadu beigu tīrasiņu „death metal” faniem, ne 90. gadu Čaka Šuldinera iekoptā stila perfekcionistiem, ne pārējiem. „Old school death metal” jaunajai metālistu paaudzei var izraisīt cieņu, bet diez vai atgriezt tos uz to laiku metāltakas.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.