Šo sestdien, 20. oktobrī, Arēnā Rīga notiks grupas The Sound Poets lielkoncerts. Lai gan šīs grupas nenoliedzamais frontmens ir Jānis Aišpurs, visi tajā spēlējošie ir līdzvērtīgi savā nozīmīgumā. Arī bundzinieks Pēteris Lunde, kurš vairāk zināms kā grupas Pienvedēja piedzīvojumi sitamo instrumentu meistars.
No pienvedējiem pie soundpoētiem
Grupa The Sound Poets pastāv septiņus gadus - tas nav daudz, taču tās hits Kalniem pāri skan dziesmu svētkos, grupa savā panākumu sarakstā ierakstījusi uzvaru Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons izcīņā pār pašu Prāta vētru, bijuši divi pilnībā izpārdoti lielkoncerti Siguldā un citas lietas, ar kurām lepoties. Ir šis tas sasniegts! «Mūsu mērķis nekad nav bijis, kā tu saki, izpogāt grupu Prāta vētra, mēs visi esam draugi un kolēģi, ko nu te konkurēt! Bet, protams, ir patīkami, ja tiek novērtēts tas, ko dari,» atzīst grupas bundzinieks Pēteris Lunde. Viņš grupā iesaistījās brīdī, kad šī apvienība no Smaragda pilsētas burvjiem pārtapa par The Sound Poets. «Šajā laikā Jānis [Aišpurs] sarakstīja tādas dziesmas kā Kalniem pāri un Emīlija un mani uzrunāja, vai es varētu palīdzēt kādā foršā koncertā ar pianisti, stīgu kvartetu un kori Kamēr. Man tas likās ļoti interesanti un kaut kā pamazām iesaistījos visā šajā muzikālajā procesā. Un tad Jānis mani uzrunāja, vai es vispār nevēlētos spēlēt grupā. Mēs gan tolaik spēlējām ar pienvedējiem, taču ne tik intensīvi, Mofo bija beidzies, bet [Arņa Račinska grupas] Laika suns vēl īsti nebija sācies, līdz ar to laiks man bija. Gribēšana spēlēt arī. Turklāt man patika tas, ko es dzirdēju mēģinājumos. Tas bija kaut kas uz postroku velkošs, nekad nebiju spēlējis kopā ar kori. Nekad nebiju izjutis tādu pacilājumu. 2011. gada 28. decembrī bija koncerts, kad sajutām, ka radošā ķīmija ir tāda, lai varētu turpināt. Tā 2012. gadā sākām strādāt pie albuma, kā rezultātā radās disks Tavs stāsts. Arī pēc tam bija daudz, ko muzikāli teikt, un, ja ir, tad vienkārši saki!»
Labāk patīk uz mazajām skatuvēm
The Sound Poets iesākumā bija it kā grupas vokālista Jāņa Aišpura projekts, taču tagad tas ir piecu līdzvērtīgu mūziķu kopdarbs. «Es pieļauju, ka Jānim iesākumā nebija viegli, jo viņš tomēr bija pieradis vairāk strādāt vienatnē, bet te pēkšņi uzrodas džeki un meitene, kuriem arī ir viedoklis! Bet mums ir demokrātijas process - Jānis arī pats ir atzinis, ka nav bijis viegli, jo viņam šķitis tā, bet pārējiem citādāk. Taču tas ir normāls burzīšanās procesiņš, kurā beigu galā rodas rezultāts. To ir tā grūti raksturot, jo citiem, no malas raugoties, vienmēr grupā kāds šķiet kā galvenais, taču tikai savā starpā sarīvējoties sanāk gala rezultāts.» Skaidrs, ka koncerts arēnā - tas būs liels pārbaudījums. «Tas ir liels izaicinājums, tas ir kāpt lielajā un nezināmajā. Nekad neesam sevi uzskatījuši par supergrupu, uz kuru, lai kur tā spēlēs, vienmēr nāks. Taču ir bijis ļoti liels prieks redzēt, ka mūsu koncertus apmeklē. Tas attiecas uz izpārdotajiem Siguldas koncertiem, tāpat uz akustisko tūri pa visu Latviju, kur mums bija 24 vai 25 koncerti. Šoreiz izvēlējāmies rīkot koncertu Arēnā - kā būs, tā būs.»
Savā būtībā gan Pēteris joprojām ir rokmūziķis, kuram labāk tīk mazākas skatuves. «Man vienmēr ir patikuši mazie koncerti - tiem ir pavisam cita aura un cita klātesamības sajūta. Ar pienvedējiem man vispār ir ļoti grūti spēlēt uz lielajām skatuvēm. Piemēram, Liepājas festivālā Summer Sound viss vienmēr bijis ļoti forši, taču es tur tomēr nejūtu to nervu. Tas ir loģiski, un tā vienmēr būs. Savukārt poēti nav tāda veida grupa, tās mūzika piestāv lielākām skatuvēm. Sajūta ir citādāka, taču es neskaitu, vai spēlēju 60 cilvēkiem vai 5000. Protams, ir labi, ja jūti enerģijas atdevi no klausītājiem, taču man svarīgākais ir darīt to, ko vēlos, un darīt to no sirds. Es, piemēram, nekad nevarētu spēlēt ballītes. Jā, esmu izpalīdzējis kolēģiem, ja kāds netiek, esmu nospēlējis arī kāzas, bet tas nav mans.»
Pie bungām no otrās klases
Brāļi Lundes un Māris Žigats - tā ir sabiliešu grunge grupa Pienvedēja piedzīvojumi. Kā viens brālis nonācis pie bungām, kamēr otrs - pie ģitāras? «Es bungas spēlēju kopš dzimšanas - nepārspīlējot! Kopš es sevi atceros, es varēju piesēties pie bungu komplekta un spēlēt. Šobrīd man droši vien tas liktos jocīgi, bet tolaik man šķita, ka es māku spēlēt bungas. Bet es nekad to neesmu uzskatījis par kaut ko īpašu. Līdz brīdim, kad kādā otrajā klasē skolā pionieru vadītājs bija izveidojis grupiņu, kurā, starp citu, spēlēja arī Kaspars Rolšteins, visādas Dzelteno pastnieku dziesmas. Mans brālis Aldis tur spēlēja bungas, un tad nu arī es varēju starpbrīžos aizskriet tur padauzīties, kamēr nevienu netraucēju. Atceros, ka reiz es tur tā dauzījos, ienāca pionieru vadītājs ar vēl kādu pieaugošo. Kurā klasē tu mācies?! Otrajā. Re, otrajā klasē un tā spēlē! Un tikai tad iedomājos - eu, bet tiešām, mani klases biedri apsēžas [pie bungām], un viņiem nekas nesanāk, bet man sanāk, varbūt tas tiešām ir kaut kas īpašs! Es gan visu laiku kaut ko darīju, klausījos mūziku un pat spēlēju ģitāru, līdz mans brālis teica, ka viņi kaut ko ar [Māri] Žigatu sadomājuši uzspēlēt - iešot uz kultūras namu un tur paākstīšoties. Aldis saka - atnāc līdzi! Aizgāju. Tur bija bungas, basģitāra un divstāvīgais Vermont sintezators. Rotējām ap tiem instrumentiem un kaut ko bļaustījāmies, visi visus instrumentus mazliet mācēja spēlēt, līdz nonācām līdz brīdim, ka es paliku pie bungām. Bet mums nebija nekādas tālejošas domas - citi gāja dzert aliņu uz autoostu, bet mēs gājām spēlēt uz kultūras namu. Bet, kad sapratām, ka mums kaut kas sanāk, ļoti ātri radās pirmā dziesma Pienvedēja piedzīvojumi. Šķiet, tas bija 1994. gada aprīlis,» atminas Pēteris.
Grupa Pienvedēja piedzīvojumi uz visiem laikiem paliks latvju underground mūzikas vēsturē - tā bija pirmā alternatīvā roka blice, kuras hits Jel nokļuva radiostaciju rotācijā, bet kaseti Cilvēks ar trepēm izdeva prestižie Mikrofona ieraksti. «Kad mēs sākām spēlēt, man bija 15 gadi, kad sākām rakstīt kasetīti Cilvēks ar trepēm, tikko palika 16 - jauns gurķis. Bet man nebija baigās ekspektācijas par tēmu, ka tagad es kļūšu slavens. Man vienkārši patika tas, ko es daru. Zinu, ka tajā laikā bija grupas, kuras sanāca kopā tikai ar mērķi tikt izlasē Odekolons - kad tas tika realizēts, tās pajuka. Mums nebija šāda mērķa. Man bija vienkārši - aiziet, spēlējam!» Pienvedēji vispār ir interesants veidojums - divi brāļi Lundes un raksturā nebūt ne vieglais Māris Žigats, tomēr grupa kopā turas jau neskaitāmus gadus. «Māris ir Māris, Aldis ir Aldis, un es esmu es - tādi mēs esam - trīs. Dažādi. Bet tāpēc jau mēs laikam arī izveidojāmies tādi, ka neviens mums iepriekš nestāstīja, kādiem mums jābūt, mēs tādi vienkārši bijām. Man liekas, ka tā arī ir galvenā atslēga šai kopā būšanai. Cik reižu esam mēģinājumos viens otram metuši ar krēslu? Nē, tā nav bijis! Esam sabļaustījušies, bet nekas trakāks nav bijis. Sadzīvojam, ļoti labi sadzīvojam.»
Sabilietis pēc aicinājuma
Pienvedēju piedzīvojumu trijotne jau sen nedzīvo Sabilē, tomēr savas etniskās saites neaizmirst. «Ir forši, ka Māris visu laiku atgādina, ka mēs esam no Sabiles, lai gan es jau sen dzīvoju Siguldā, bet Māris pavada laiku Valkā,» saka Pēteris. «Ko es varētu citiem ieteikt redzēt Sabilē? Jūlija vidū ir Sabiles vīna svētki, apmeklēt tādu pasākumu ir baigi forši. Un vispār - Sabilē ir ļoti skaista daba. To visu vajag apskatīt, tur viss ir. Protams, šī vieta varētu būt dzīvāka, bet... Negribas pieskarties valstiskām lietām.»
Par vaļaspriekiem. Pēteris stāsta par - bungām. «Man ir hobijs - es taisu bungas! Iesākumā idejiski, bet tagad jau arī praktiski esmu iesācis taisīt bungas no misiņa. Pāris ir izdevušās, dažas arī pats spēlēju. Bungu ražošanas industrijā tas nav nekas jauns, taču es gribu uztaisīt visu bungu komplektu. Šādi precedenti ir arī pasaulē, piemēram, Nine Inch Nails bundzinieks spēlē pašdarinātas bungas. Man patīk ar to paķimerēties un konstatēju, ka tādējādi es nokļūstu tuvāk bungu mākslai.
Arī tautas dziesmās taču ir «sit, Jānīti, vara bungas!», tātad latviešu tautai tas ir raksturīgi. Iespējams, ka es kādreiz arī būšu redzams sitam misiņa bungas, šobrīd tādas ir vienas. Pagaidām man ir tikai vienas solobungas.
Es nekad neesmu nožēlojis, ka esmu spēlējis bungas, esmu tikai nožēlojis to, ka man nekad nav bijis iespēju tās mācīties spēlēt. Nu, tikai pašmācības ceļā. Kad mani pirmajā klasē tētis veda mācīties pie Kārļa Lāča tēva spēlēt klavieres, es teicu, ka gribu spēlēt bungas! Es ceru, ka tu mani ved uz bungām?! Nē, te nav bungu. Tas bija Kandavā. Atceros, ejam pa kāpnēm, un tur apakšā ir bungu komplekts - kā, redz, tur ir bungas! Bet tētis teica, nē, bungas ir, bet neviens tās nemāca. Tā nu es tās arī neizmācījos. Šobrīd ir ideāli, vari aizbraukt uz ārzemēm un tās pamācīties. Mums tagad brauc atpakaļ ļoti spēcīgi bundzinieki, žēl, ka man nesanāca pamācīties. Bet bungas ir mans instruments, un tāds tas arī būs.»
***
• Dzimis 1978. gada 16. jūlijā Sabilē. «Nodzīvoju tur līdz 18 gadu vecumam, šobrīd siguldietis.»
• Izglītība: Sabiles pamatskola, Kandavas vidusskola, Rīgas Tehniskās universitātes Automātikas un skaitļošanas fakultāte. «Jā, datorzinības. Bet tā nav mana lieta. Man tā lieta patika, bet es tomēr biju vairāk grafiskais un dizaina cilvēks, nevis programmētājs. Es vairākus gadus strādāju mājaslapu izstrādes kompānijā, arī man pašam piederēja šāda kompānija, un darīju interesantas lietas. Lieli projekti, mazāki projekti. Bija darbs ar klientiem, un man tas patika. Domāt par jauniem projektiem un redzēt tos dzīvē. Taču es no tā noguru. Man tās bungas tomēr ir baigi mīļas, un es sapratu, ka sēžu birojā, bet vienalga domāju par bungām. Pieņēmu lēmumu, ka varbūt tomēr labāk sēdēšu pie bungām.»
• Hobiji: «90. gadu sākumā ļoti nodarbojos ar skeitbordu, tas mani arī ievilka pankmūzikā un rokmūzikā. Nirvana, Smashing Pumpkins... Vēlāk snovbords, bet tas bija aktuāls līdz brīdim, kad sāku dzīvot Siguldā. Neloģiski, jo tur ir tik daudz iespēju snovot, bet desmit gadu laikā esmu to darījis laikam tikai trīsreiz.» Vienu brīdi gāju pie Arņa Ritenieka uz boksa treniņiem, un tas man baigi iepatikās. Diemžēl ilgu laiku neesmu tur bijis, taču plānoju to atsākt.»
• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Zita Lunde, dēls Leo (9 gadi). «Super džeks! Un vēl man ir audžumeita Heidija - viņai šogad paliks 20 gadi.».