Etnomūzikas dziesminieces Ingas Karpičas tautasdziesmu meditāciju albumu veido septiņas latviešu tautas dziesmas, kuras bieži izpildītas mūziķes rīkotajos tautasdziesmu sadziedāšanās vakaros.
Dziesmu vārdi ir pasmelti no tautasdziesmām, bet melodijas ir gan autentiskas, gan pašas Ingas radītas, bet ar atsaucēm uz Indijas tradicionālo mūziku. Jāpiebilst, ka “mūziķi iedvesmo arī Indijas kultūra, viņa praktizē jogu un latviešu tautasdziesmu vārdos sajūt milzīgu spēku, kas joprojām cilvēku dzīvi var padarīt skaistāku, radot iekšēju mieru.” Īss ieskats vēsturē: pirms pieciem gadiem Inga Karpiča uzsāka rīkot dziedāšanas apļus “Dziedināšanās caur tautasdziesmu”, pilsētās “pulcinot cilvēkus un mudinot rast tuvāku saikni ar savu dvēseli.” Paralēli tam Inga sāka rakstīt savas oriģinālkompozīcijas. Rezultāts bija 2014. gadā izdotais debijas albums “Dvēseles dziesma”, no kura klausītāju atzinību visvairāk iemantojusi kompozīcija “Trauc rasiņa”, bet joprojām skatītākais dziesminieces video interneta vietnē “Youtube” (vairāk nekā 120 000 skatījumi) ir tautasdziesma “Dieviņš bija, Dievs palika”. Šajā jomā novitāte ir diezgan īpatnējs videoklips jaunajā albumā ietvertajai dziesmai “Laimiņa”. Inga par albuma ideju: "Tā ir iespēja šīm tautasdziesmu meditācijām izskanēt katra mājās. Dziesmas jādzied savai sirdij, lai kādu brīdi noturētos sirds sajūtā, un tad šīs dziesmas ir kā terapija."
PAR. Ingas Karpičas dziedājums ir drošs un pārliecinošs, taču vienlaikus liegs un viegls, līdz ar to melodijas klausāmas bez liekas piepūles. Papildu bonuss ir pašas dziesminieces spēlētā kokle. Ieteicamākās kompozīcijas - “Mīļā Māra maizi cepa” un “Pie Dieviņa gari galdi”, kuras gan prasās padarīt par pāris minūtēm īsākas. Skaists albums - šķiet, tas būtu īsākais un precīzākais rezumējums. Uzslavas par piestrādāšanu pie CD dizaina.
PRET. Iespējams, ka tāda arī ir šīs meditatīvās mūzikas jēga, bet - brīžiem sāk krist uz nerviem monotonais skanējums un līdz bezgalībai atkārtotās frāzes, kas dažas kompozīcijas ievelk līdz septiņām minūtēm, bet dziesmu “Rāmi” iestiepj pat tās beigas nesagaidāmā desmitarpus minūšu garumā. Nav ekspresijas, nav enerģijas, dziesmām ir tikai sākums bez kulminācijas un bez stilistiskās krāsainības. Ja šī albuma mērķis ir novest klausītājus transā, tad, iespējams, darbā ar attiecīgas ievirzes auditoriju tas varētu arī tikt sasniegts, bet citiem šis darbs liksies vienmuļš un apnikumu uzdzenošs kā miegaina rudens muša.
