Pagājušās nedēļas interesantākais un pārsteidzošākais notikums – tā saucamā kliedzošā folka dziesminieka Imanta Dakša jaunā albuma “Ass” prezentācijas koncerts klubā “One One”.
Pārsteidzošākais, jo Imants šoreiz uzstājās bez ģitāras, grupas sastāvā, pamanoties izklausīties teju pēc rokmuzikanta. Interesantākais, jo… Nu, to gan būs grūti paskaidrot, tas vienkārši bija jāredz un jādzird! Jaunajā studijas albumā ir ducis Imanta kompozīciju, “kas balansē starp postpanku un psihedēlisko roku, un ir ierakstītas pilnā instrumentācijā.” Producents - šādas ievirzes darbam ļoti atbilstošais Andris Indāns jeb Andžonis. Grūti pateikt, kurš šis albums ir pēc skaita, vismaz kādu duci ražīgais Daksis noteikti ir saražojis, taču “Ass” izceļas ar to, ka tas tiešām varētu būt pats, pats savdabīgākais šī savdabīgā mūziķa karjerā. "Šis ir stāsts par vistumšāko dzīves noslēpumu - pašdestrukcijas brīnumu, ļaušanos iznīcinošai ekstāzei, sakāpinātai baudai, kas cilvēcisku būtni noved atkarības gūstā, kur skaudra cerība brīžiem robežojas ar galēju sabrukumu. Stāsts, kura robežas radām mēs paši. Katrs pats,” par albuma tematiku stāsta Imants. Ierakstā viņam piepalīdzējuši ģitāristi Matīss Runtulis (viņa pārziņā arī basģitāra) un Miķelis Vanags (divās dziesmās), bundzinieks Krišjānis Bremšs, bet Andris Indāns bijis arī taustiņnieka lomā. Divās dziesmās ar savu vokālu piedalījusies Evija Vēbere.
PAR. Iesācis ar vienīgo daudzmaz “daksīgo” (un ļoti atzīstamo) dziesmu “Kā gribas sevi ziedot”, Imants turpina ar trim pavisam interesantām kompozīcijām: ar sintīpopu bagātināto un “Dzelteno pastnieku” noskaņās ieturēto “Cilvēks uz ielas”, kā arī diviem psihedēliskā roka gabaliem “Es ģībstu” (superīga ģitāra un bass!) un fatālo “Bezcerīgs gadījums”, kuras tekstu varētu nominēt par himnu nolemtībai. Starp citu, dziesmu tekstus var lieki neslavēt - tos var lasīt kā dzejoļu vai atziņu krājumus, tas ir tā vērts! Pēc tam albums uz pāris dziesmām ievirzās meditatīvās mūzikas gultnē, lai klausītājus pamodinātu ar alternatīvo indīroku a’la “Zig Zag” manierē dziesmā “Bezsamaņa” - šķiet, pats jaudīgākais diska skaņdarbs. Noteikti jāpiemin arī dziesma “Pasaules gaisma”- savulaik Imants sāka savu darbību ar dalību šāda nosaukuma projektā, un vairāki mūzikas pazinēji uzskata, ka “Ass” ir kā atgriešanās pie to laiku noskaņām. Iespējams. Šajā albumā ir kaut kas harizmātiski šamanisks - noklausies un saproti, ka tā ir manta.
PRET. Lai gan stilistiski ļoti daudzveidīgais albums labi turas kopā, tā meditatīvā sadaļa ir pagrūta, kas it īpaši attiecas uz astoņarpus minūšu garo tituldziesmu. Turklāt jāatzīst, ka “dzīvajā” albumā iekļautais skaņu materiāls izklausās ievērojami pārāk, taču tas, visticamāk, saistīts ar to, ka Imants Daksis arī vizuāli prot perfekti pasniegt savas dziesmas - albumā to var tikai iztēloties, te to neredz.
