Ilgu laiku klausītājiem tika draudēts ar grupas Triānas parks debijas albuma klajā nākšanu – tūliņ, tūliņ tas būšot veikalos, nu jau tiekot pakots kopā, nu jau ceļā utt. Beidzot disks tiešām ir iznācis, turklāt kāds...
Grupa Triānas parks pēdējos gados plašākai auditorijai asociējas ar itin veiksmīgo piedalīšanos Eirovīzijas dziesmu konkursu nacionālās atlases turnīros: 2008. gadā ar dziesmu Bye Bye viņi bija ceturtie, turpat arī pērn ar Call Me Anytime You Need A Problem, savukārt šogad ar Lullaby For My Dreammate ierindojās sestajā vietā, lai gan žūrija triāņus lika trešajā ailītē. Starp citu, no trim Eirovīzijas dziesmām tikai Lullaby albumā nav iekļauta, jo tā iezīmējot jaunu periodu grupas attīstībā – vismaz tā uzskata triāņu dzinējs, eksplozīvā vokāliste Agnese Rakovska. Vēl triāņu sastāvā ietilpst viņas tēvs, 80. gadu smagā roka grupas Bastards ģitārists Aivars Rakovskis, kā arī divi jaunieši – Kristaps Ērglis (bass) un Edgars Viļums (bungas).
Jādomā, ka tieši Agneses galvā dzimusi tāda prāta vētra par jaunā albuma iepakojumu – tas nav parasts diska vāciņš kastītē, bet gan kaut kas vārdos grūti aprakstāms. Neatkarīgās apskatniekam tuvākais salīdzinājums nāk prātā ar krāsainu, neliela izmēra McDonald (vai Hesburger) tūtu, kurā ietilpināta salokāma spēle, pāris metamie kauliņi un nozīmīte. Ak, jā, kaut kur tam visam pa burzmu atrodams arī pats CD... Izsekot dziedātājas domas lidojumam nav viegli, tāpēc par to visu un vēl kaut ko sarunā ar pašu Agnesi Rakovsku.
– Diezgan ilgi viss šis albuma kopā lipināšanas pasākums jums ievilkās...
– Bija visādi faktori, kas, manuprāt, ir pašsaprotami – bija daudz problēmu ar [albuma izdošanas] finansiālo pusi. Tā kā esam neatkarīga grupa, tad pašiem vajadzēja meklēt resursus. Tu jau redzi, ka šajā albumā nav tikai kompaktdisks, tāpēc tā pašizmaksa ir stipri vien lielāka nekā jebkuram parastam veikalā atrodamam diskam. Bija nepieciešams laiks, lai tiktu pie atbalstītājiem. Turklāt, ja godīgi, ilgu laiku nebija pārliecības, ka tas vispār ir vajadzīgs – tikai pirms kāda gada es sapratu, ka gribu, lai mums būtu albums.
– Kā tevī dzima šī pārliecība?
– Patiesībā tas notika diezgan stulbi (smejas). Praksi strādāju [izdevniecībā] Platforma, un man bija darbs – vajadzēja salikt Gain Fast diskus kastītēs. Lieku, lieku, un pēkšņi tā – bāc, es arī gribu savu disku šādi likt vāciņā un pakot ciet! Līdz tam domāju – ai, tos diskus taču tāpat nepērk, kāda jēga, kāpēc tērēt naudu?! Labāk braukāt uz koncertiem, lai cilvēki dziesmas kačā internetā! Taču nē – psiholoģiski var labi just, ka esam tikuši pāri kādam konkrētam periodam, apkopojuši to, ko esam līdz šim radījuši. Tagad gribam uz kādu laiciņu nolīst maliņā, lai pēc tam atkal radītu kaut ko jaunu.
– Cik ilgi tapa muzikālais materiāls?
– Diezgan ilgi – kādus divus vai trīs gadus. Sanāca it kā retrospekcija, un, klausoties dažus gabalus, man liekas – to taču nevar publicēt, jo, kad es to dziedāju, biju šitik (rāda) maziņa, bet tagad esmu šitik... maziņa. Pēdējā nedēļā veicām ģenerāltīrīšanu – pārmāsterējām dziesmas, lai daudzmaz tās līmētos kopā. Ir diezgan grūti savākt vienā diskā materiālu, kas radies tik ilgā laika posmā. Taču visas šīs dziesmas, kas iekļautas šajā albumā, gribējās publicēt, jo – tās ir foršas, katra ir ar kaut ko īpaša! Iespējams, ka pirmie kaķēni ir jāslīcina, taču man liekas, ka nemaz tik traki ar šo darbu nav.
– Vai ar šo iepakojumu neesat tomēr pāršāvuši pār strīpu? Šķiet, ka cilvēki to vairāk varētu pirkt iepakojuma, nevis satura dēļ.
– Man primārais nav ar šo albumu nopelnīt. Ja gribi klausīties grupu, vari nokačāt dziesmu, ielikt savā iPod, un viss, tev tā būs, disku pirkt nemaz nevajadzēs! Tā ir gadsimta iezīme, ka grupas pievieno saviem albumiem vēl kādu vērtību. Tāpēc arī mēs esam radījuši nevis vienkārši disku, bet kaut ko līdzīgu digipakai. Galaprodukts ir tāds, kādu es pati gribētu dabūt – ja redzētu šādu disku veikalā, man noteikti gribētos tam pieskarties, to apskatīt, pakratīt. Tāds kā kinderolas efekts. Domāju, ka patiesie Triānas parka fani, kuri lielākoties ir vecumā no astoņiem līdz 25 gadiem, būs priecīgi par šo albumu.
– Ja uz to skatāmies no muzikālā viedokļa, tad te būtībā ir četras atsevišķas sadaļas. Varbūt nākotnē tomēr izvēlēsieties kādu vienu konkrētu virzienu?
– Jā, es tev pilnīgi piekrītu, mēs arī sākumā nesapratām, ko lai dara, ja ir vēlme izdot albumu, bet ir tik atšķirīgs skaņu materiāls. Nezinu... Man liekas, ka cilvēkiem vienkārši jāpiespiež play un jāskatās, kas viņiem no tā visa patīk. Nākamajā albumā noteikti nebūs tāds perebors. Mēģināsim to radīt īsākā laika posmā un... Patiesībā man nav konkrētas formulas, kā to izdarīt, taču jaunais albums noteikti būs citādāks, jo man vairs nav 18, man jau ir 24, es daudz labāk saprotu, kas šajā dzīvē notiek un ko gribu darīt. Nekad vairs nerakstīšu dziesmas par rozā brillēm un kaut kādiem stulbiem karuseļiem (smejas).
– Taču vizuāli negrasāties mainīties – paliks gan grima maskas, gan krāsaini tērpi?
– Būs, būs... Nu, kur tad šitāda var rādīties, vai tad tas ir skatuves tēls?! (Smejas.) Šādā skatā var atnākt uz Vecrīgu izdzert glāzi ūdens, citur nekur nevar rādīties! (Smejas.)
– Šķiet, ka Triānas parks ir pilnībā nošķirts no pārējās latvju mūzikas pasaules: ne jums savi izdevēji, ne konkrētu uzstāšanās vietu, pat ne precīzas stilistiskās nišas...
– Pat nezinu, kāpēc tā ir izveidojies. Iespējams, liels nopelns tajā ir manam tēvam – ja godīgi, viņš man vienmēr licies tāds kā dinozaurs. Viņš ir uz pusi vecāks nekā es, ar saviem konkrētiem uzskatiem. Viņš fano par true lietām, no kurām es bieži vien neko nesaprotu, fano par Deep Purple un citu savu jaunības dienu mūziku. Taču, kad saejam kopā, un mani Yo! Yo! uzskati apvienojas ar viņējiem, rodas tas, kas dzirdams šajā albumā. Un man liekas, ka tam nav ne vainas. Mūsu roks nav tāds, ka visi nenormāli kapā, bet tāds nedaudz ironisks, ar smaidu uz lūpām. Tas ir Triānas parka rokraksts.