Grupa Pērkons pastāv jau gandrīz četrus gadu desmitus, un akurāt 30 gadus tās nemainīga vērtība ir Ikars Ruņģis – bundzinieks, kurš ir labs stāstnieks un, kā izrādās, arī labs rakstnieks.
Šajās dienās klajā nāk Ikara Ruņģa grāmata Cietumsargs ar bungu kociņiem - nosaukums ir tik trāpīgs, ka arī intervijas par to virsrakstam nekas cits vairs nenāca prātā. Šī grāmata sastāv no it kā divām daļām, kuras tomēr ir savstarpēji saistītas. Pirmajā Ikars vēsta par savām gaitām 80. gadu vidū, kad kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu ieradās Liepājā mācīties Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolā, un 1986. gadā teju vai no izlaiduma tika, kā mēdza tautā teikt, parauts krievos - bundzinieks divus gadus tika nosūtīts sargāt ieslodzījumu vietas Voroņežas apkaimē. Savukārt otrā daļa attiecas uz grupu Pērkons tās darbības 80. gadu beigās - 90. gadu sākumā. Interesanti stāsti bagātināti ar vēsturiskām fotogrāfijām par laikiem, kad cits pēc cita mainījās PSKP ģenerālsekretāri, notika karš Afganistānā un Černobiļas AES avārija, sabruka Padomju Savienība. Tie bija skarbi, taču interesanti laiki, un Ikars Ruņģis ir varens stāstnieks - to apliecina arī grāmata.
- Droši vien pirmais jautājums, ko tev šīs grāmatas kontekstā vaicā - vai tiešām pats rakstīji?!
- Jā, tiešām - pilnīgi un simtprocentīgi pats (smejas)! Nezinu, vai man ir rakstīšanas talants, taču vienmēr esmu bijis liels runātājs, esmu mēģinājis runāt plaši, ar plašiem teikumiem. Skolā esmu rakstījis daudz sacerējumu, mūzikas vidusskolā gan to vairs nevajadzēja. Un, protams, esmu ļoti, ļoti, ļoti daudz lasījis - visu, kas vien bija pieejams. Man tajā vecumā patika [Ērihs Marija] Remarks, Džeks Londons, [Ernests] Hemingvejs, savukārt kā atsauce uz šo grāmatu - man ļoti patika [Jaroslava] Hašeka Šveika dzīves sliktās puses optimistiskā uztvere. «Paskat, cik skaisti lādiņu saplosīti vācieši! Re, kur kokā karājas kāja, diez vai līdz pastarajai dienai visu to ķermeni savāks kopā!» - skarbi izklausās (smejas)! Ir bijis daudz darbu par armijas tēmu, taču parasti smagnējā stilā: mums gāja grūti, bija jāsargā raķetes, nogāja mati utt. Jā, bija grūti, taču es vienmēr esmu bijis optimists, tāpēc gribēju uz visu paskatīties caur šādu prizmu.
- Tātad šī grāmata tapa, iedvesmojoties no krietnā kareivja Šveika piedzīvojumiem?
- Nebiju domājis rakstīt autobiogrāfiju, taču armijā piedzīvotais bija samērā interesants un netipisks latviešu jauneklim, kas tikko beidzis mūzikas vidusskolu un pēc divām dienām nonācis cietuma apsardzē, šādā liegumu vidē. Šīs jaunās sajūtas, kad visu laiku un nemitīgi gribas ēst… Agresivitāte, kas tev apkārt ir kā milzīga masa… Manu prātu šis stāsts nelika mierā jau kādus gadus padsmit, ik pa brīdim par to vakaros aizdomājos - varbūt uzrakstīt?! Taču gadu no gada to atliku maliņā un pierunāju sevi nerakstīt. Līdz sakrita apstākļi, kad pārcēlos uz laukiem pie vecākiem, Madonas puses Kusā, pilnīgā mierā un klusumā. Nolēmu - kad tad, ja ne tagad! Aizbraucu uz grāmatnīcu, nopirku lielu rūtiņu burtnīcu un jaunu pildspalvu, savas istabas vidū ienesu lielo galdu, nolaidu lustru tam tuvāk, sameklēju karaklausības apliecību un armijas laiku blociņu ar tajā sarakstītajiem vārdiem un adresēm, piesēdos un sāku rakstīt. Astoņos no rīta pamodos, paēdu brokastis un būtībā bez apstājas rakstīju līdz pat vienpadsmitiem vakarā. Ar roku, datorā man tik ātri neiet. Uznāca tāda kā apmātība, dažkārt pat pusdienās negāju - kad iejūties tajā visā, atkal un atkal izdzīvo to dienu notikumus. Mana atmiņa strādā selektīvi, varu atgriezties gandrīz jebkurā dienā pat pa stundām un atcerēties dažādus notikumus. Par to arī Pērkonā vienmēr ir brīnījušies, un, ja kādreiz kāds vaicā par vēsturiskiem notikumiem, tad veči saka - ejiet pie Ikara, viņš noteikti atcerēsies (smejas)!
- Kā šiem armijas notikumiem pieplusojās Pērkona laiki - notikumu grupas dzīvē apraksts no iekšpuses?
- Aizsūtīju šo darbu vairākām izdevniecībām, un Jumava jau pēc nedēļas atsūtīja atbildi - valdes priekšsēdētājs [Juris Visockis] bija sajūsmā par jūsu darbu, mēs to noteikti izdosim! Es biju ļoti priecīgs. Jumavā sākotnēji teica, lai izdotu to kā sologrāmatu, ir par maz materiāla - papildināju to par kādu ceturto daļu, lai gan pašam šķita, ka pats sulīgākais jau bija izspiests. Šī sadaļa gan organiski iekļāvās iepriekš uzrakstītajā. Taču vēlāk izdevniecība pamainīja manu sākotnējo ieceri un apvienoja manis uzrakstīto krājumā ar citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku stāstiem. Iznāca grāmata Zaldātu zābakos. Padomju armijas stāsti - īsi stāstiņi 26 autoru izpildījumā, no manis rakstītā izņēma lielāko daļu. Paliku ar nepadarīta darba sajūtu, jo man taču bija sava doma un savs jau pabeigtais stāsts… Jumava lūdza, vai nevaru uzrakstīt kaut ko par Pērkonu, bet par Pērkonu taču viss jau ir uzrakstīts! Neko neatbildēju. Taču pagāja gads, un daudzi jaunieši Bauskas mūzikas skolā, kurā strādāju par pasniedzēju, to pašu grāmatā iekļauto mazumu bija izlasījuši un teica - ja šāda veida stāsti par padomju laikiem būtu iekļauti skolu obligātās literatūras programmā, tos gan viņi lasītu! Iespaidots no šādiem viedokļiem, pavasarī piezvanīju uz Jumavu un prasīju, vai tomēr nevarētu izdot šos stāstus kā sologrāmatu un pilnā apjomā. Viņi atzina šo domu par labu esam, taču pretī vaicāja, vai tomēr nevarētu uzrakstīt par Pērkonu. Tā nu arī vienojāmies.
- Neaprakstīji visu Pērkona vēsturi, bet tikai laika posmu līdz 1991. gadam.
- Ja nolemju kaut kam ķerties klāt, rakstīšana notiek ātri, taču man process sākas tikai tad, kad izdomāju tam koncepciju. Neba nu rakstīšu par visiem 30 gadiem, kopš spēlēju Pērkonā - tam man vajadzētu gadu, un nebūtu arī interesanti! Tiklīdz es sapratu, kā šo grāmatu iesākt un kā to noslēgt, viss uzrakstījās ļoti viegli.
Kad sāku spēlēt šajā gru-pā - 1988. gadā -, pasaulē ļoti strauji daudz kas mainījās - iekārtas un autoparki, cilvēki un to paražas, uz koncertiem nāca ar šaujamajiem. Aprakstīju, kā no Vācijas caur Poliju dzinām pirmos autiņus, kā tiem plīsa riepas, kā gājām cauri muitas kontrolēm utt., bet paralēli tam visam notika aktīva koncertdzīve. Par dzeršanām gan neko nerakstīju, tas lasītājiem pašiem jāpiedomā, tās tāpat vienmēr ir bijušas (smaida). Savukārt šo ēru es noslēdzu ar 1991. gadu, kad augustā bija pučs. Mēs ar lielāko daļu no Pērkona sastāva tajā laikā bijām Vācijā kā tā saucamie Kristapa Graša bērni - piedalījāmies lielā mūzikas pasākumā Ķelnē. Ar Kristapu iegājām kādā elektronikas veikalā - gribēju nopirkt deku jeb divkasetnieku, skatos, viņš pie viena no teļļukiem sastingst. Eu, Padomju Savienībā sācies pučs, cilvēki tiek arestēti, televīzijas ieņemtas! Viss, vāks! Mans brālis (operdziedātājs Guntars Ruņģis - aut.) tolaik kopā ar Aivaru Krancmani bija Itālijā, es - Vācijā, johaidī, ko tagad darīt?! Savukārt pirms divām nedēļām mēs ar Pērkonu bijām Kanādā, Toronto notika dziesmu svētki, un tagad jau nākamajā dienā no turienes mums zvanīja uz Vāciju - brauciet šurp, dosim jums politisko patvērumu! Jo nebija šaubu, ka mums atpakaļceļa nav, jau rēķinājāmies ar to, ka būsim jaunās paaudzes emigranti. Šis zvans bija 22. augustā, bet jau nākamajā dienā Rīgā ņēma nost Ļeņina pieminekli - vētraini bija laiki! Ar to šo grāmatu arī noslēdzu, jo Padomju Savienība sabruka un šī ēra beidzās.
- Ja nu šajā īsajā sarunā esam pieskārušies Pērkona lietām, kādas ir grupas novitātes? Pavisam drīz dosieties tūrē Gandrīz tautas dziesma, atzīmējot to, ka Ievai Akuraterei ir 60, Jurim Kulakovam - arī 60, pie reizes vajadzēja atzīmēt arī tavus 30 gadus šajā grupā!
- Jā, kaut kā man iegadījusies šāda jubileja… Pirmais tūres koncerts būs 5. oktobrī Vidzemes koncertzālē Cēsis, un plānots, ka tajā tiks tirgota gan mana grāmata, gan arī jaunais Pērkona disks. Šajā albumā tiks iekļautas agrāk ierakstītās, taču līdz šim neizdotās dziesmas, vēl būs arī koncertos dažkārt spēlētās, bet nekad neierakstītās, kā arī kādas trīs pilnīgi jaunas dziesmas. Koncerti būs gan oktobrī, gan novembrī. Piemēram, 7. oktobrī spēlēsim Jelgavā, 20. oktobrī - Liepājas koncertzālē Lielais dzintars, 26. oktobrī - Ādažos, 3. novembrī - Valmierā, 9. novembrī - Talsos utt. Rīgā būs divi koncerti VEF Kultūras pilī - abi 16. novembrī. Pērkona vēsture turpinās, un mana, esot šajā grupā, arī!
