RECENZIJA: Korpiklaani "Kulkija"

Somu folkmetālisti “Korpiklaani” (tulkojumā – meža klans) pie mums ar koncertiem viesojušies jau vismaz pāris reizes – pēdējā no tām bija 2016. gada oktobra beigās.

Kā “Korpiklaani” šie “meža ļaudis” ir pazīstami no 2003. gada, bet vispār šīs grupas pirmsākumi ir citiem nosaukumiem ir meklējami vēl desmit gadus senākā pagātnē. No tiem laikiem grupā gan ir tikai tās līderis, vokālists un ģitārists Jonni Jervelā, savukārt pārējie ir itin bieži mainījušies. Šī grupa bez rokmūzikai ierastajiem instrumentiem - ģitārām, basu un bungām - savā mūzikā izmanto arī akordeonu un vijoli, kā arī citus folkmūzikai raksturīgus instrumentus. Šāda taktika strādājusi un strādā, un ne velti somu grupa uzstājusies praktiski visos prestižākajos Eiropas smagās mūzikas festivālos. Par albumiem - “Kulkija” šīs grupas kontā ir jau trīspadsmitais studijas albums (dati par to skaitu gan atšķiras), iepriekšējais ripulis “Noita” nāca klajā pirms trīs gadiem. “Jaunā albuma skanējums ir maksimāli pietuvināts tam, kā mēs izklausāmies koncertos. Un mēs pilnīgi noteikti varam visas jaunās dziesmas nospēlēt “dzīvajā”,” ir pārliecināts Jonni. Kopumā 14 dziesmas, visas somu valodā, kas stāsta par ceļotāja gaitām - reālām un izdomātām. Jervelā šo ripuli nodēvējis par pašu emocionālāko un personiskāko “Korpiklaani” pastāvēšanas vēsturē, bet tā jau mūziķi parasti izsakās par visiem saviem jaunajiem garadarbiem… Kas attiecas uz šo dziesmu spēlēšanu “dzīvajā”, šobrīd somi ar to nodarbojas okeāna otrā krastā - Amerikā. Eh, kā derētu kādreiz sarīkot kārtīgu baltiešu folkmetālistu triecienkoncertu ar “Korpiklaani”, “Skyforger”, “Metsatoll” un “Žalvarinis” (vai “Ūkanose”) piedalīšanos! Taču šāds metālsapnītis laikam nekad nepiepildīsies.

PAR. Jo vairāk šo albumu klausies, jo vairāk tajā var atrast interesantu detaļu - uz to aicina “Korpiklaani” mūziķi, un viņiem ir pilnīga taisnība. Pats labākais piemērs ir deviņu minūšu garais šedevrs “Kallon Malja”, kas apveltīts ar asām ģitārpartijām, neskaitāmām ritma maiņām, spalgu vijoļskanējumu un kaujinieciskiem tekstiem. Šādam piemēram varētu kalpot arī nopietnā “Sillanrakentaja” ar bērnu kora piedalīšanos - teicams gabals. No pārējām kompozīcijām izcelšanas vērtas ir pirātmetāls (pēc noskaņas) “Korpikuusen Kyynel”, ritma maiņām bagātā “Korppikalliota”, sparīgā “Henkselipoika”, spridzinošā “Juomamaa” (tā neļauj atslābt diska noslēdzošajā daļā) un smagnējā, taču vienlaicīgi melodiskā “Kotikonnut”. Stilistiski smaga, taču no uztveršanas viedokļa vienkārša mūzika, kas neliek daudz domāt un analizēt - tas nemaz nav slikti. Taču tas nenozīmē, ka “Korpiklaani” skanētu primitīvi vai vienveidīgi, viņu dziesmās ir ļoti daudzkrāsaini motīvi.

PRET. Brīžiem “Korpiklaani” sāk skanēt kā Šeina Makgovena cienīgs dzērājfolks, taču šādam subjektīvam vērtējumam par pamato laikam jau kalpo akordeona izmantošana - labi, lai būtu. Taču dažas dziesmas šiem somiem sanākušas gluži vai šlāgeriskas, piemēram, “Aallon Alla” un/vai “Harmaja” - tādas gan no šī albuma vajadzētu izravēt. Noslēdzošajā daļā vērojams atslābums, laikam nav pieticis spara visam albumam.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.