RECENZIJA: The Sound Poets “Trīs”
Ir pagājis kāds laika sprīdis kopš vienas no spēcīgākajām latvju brigādēm “The Sound Poets” jaunā albuma iznākšanas, un beidzot par to var spriest bez sākotnējās steigas radītām emocijām.
Lēnām un par visu pēc kārtas. Lai gan latvju alternatīvā popgrupa “The Sound Poets” sludina, ka “Trīs” ir viņu trešais albums, šoreiz trīs tomēr nav trīs, jo šim studijas albumu klāstam pieskaitāms arī būtībā šīs pašas grupas, tikai ar nosaukumu “Smaragda Pilsētas Burvji” pirms desmit gadiem izdotais albums “Sound Poetry”. Pārējie - “Tavs stāsts” (2013) un “Pulsē” (2015). “Šķiet, liriski un muzikāli introspektīvākais un personiskākais grupas veikums. Zināmā mērā tam apakšā slēpjas liela emocionālā slodze, tomēr to tikpat ļoti raksturo arī vieglums un brīvība, ar kādu to radījām,” tā grupas basists Kārlis Josts.
Albumā ir 11 dziesmas latviešu valodā, kas ierakstītas “Clockwork Studio” (Tartu) un grupas mājvietā Andrejsalā. “Trīs” ierakstījis un miksējis Gatis Zaķis, arī producēšana lielākoties bijusi viņa pārziņā, protams, ne bez grupas dalībnieku - Jāņa Aišpura (vokāls, ģitāra), Normunda Lukšas (ģitāra), Kārļa Josta (bass), Pētera Lundes (bungas) un Undīnes Balodes (čells, taustiņi) - iesaistes. Dziesmu tekstu tapšanā piedalījusies arī Alise Joste un Arnis Račinskis, savukārt albuma dizainu veidojis mākslinieks Krišs Salmanis. “Rakstot “Trīs”, mēs centāmies apzināties un domāt par grupas “The Sound Poets” stiprajām pusēm, par to, kas cilvēkiem tiešām patīk mūsu mūzikā, un centāmies šīs lietas saglabāt, vienlaikus paliekot uzticīgi arī savām iekšējām izjūtām par mūziku, tās tapšanas procesu un tās nozīmi mūsu dzīvēs. Tas mēdz būt izaicinājumiem pilns process, taču esam ļoti priecīgi par paveikto,” gandarījumu pauž mūziķi. 20. oktobrī “Arēnā Rīga” notiks albumam veltīts grupas lielkoncerts , kas tiek pieteikts kā “ambiciozākais projekts grupas pastāvēšanas vēsturē.”
PAR. Radiostacijās sen rotējošais hits “Ceļš” pilnīgi noteikti ierakstāms grupas zelta fondā, jo tajā ir viss - eleganta un atmiņā paliekoša melodija, teicama instrumentālistu individuālā meistarība, kāpinājums, kulminācija utt. Starp citu, instrumentālisti šajā albumā vispār pacentušies godam, kas pirmām kārtām sakāms par Jostu, taču arī pārējie pārsteidz. Izceļamas arī “Varoņu šeit nav” un “Mums ir ko zaudēt”, varbūt arī “Nav par vēlu” - ja šādā garā būtu ieturēts viss albums, tam droši varētu likt piecas zvaigznes no piecām. Jāatzīmē Kriša Salmaņa interesantais CD noformējums, kā arī teicamā pūšamo instrumentu sekcijas darbība.
PRET. Šis esot pats labākais “The Sound Poets” albums - tā dzirdēts no dažiem mūziķiem, tas lasīts arī dažu kritiķu atsauksmēs. Kvalitatīvākais - varbūt, pats labākais - nekādā gadījumā! Patiesībā “Trīs” šķiet liela izgāšanās, kas visspilgtāk apliecinās albuma noslēdzošajā daļā: dziesmas “Tas vēl nav viss”, “Mana balss” un “Pilsētā šonakt snieg” liek neizpratnē paraustīs plecus un vaicāt, ko, pie velna, viņi ar to domājuši?! Augstā māksla bez jebkādas enerģijas dzirksts, zudis arī melodiskums - diez vai klausītāji to gaida no šīs grupas. Pie vairākiem šajā albumā iekļautajiem gabaliem apskatnieka blociņā ir atzīme “skaista dziesma”, bet - nu un tad?! Piemēram, “Es jau drīz būšu klāt” un “Noklusētā dziesma”: iemiksētas kopējā koncerta repertuārā tās varbūt arī varētu izsaukt šķiltavu liesmiņas un mobilo telefonu gaismiņas pūlī, bet albumā… Tas pats sakāms par astoņminūtīgo “Puse no manis”, kas labāk iederētos albuma noslēgumā, savukārt koncertā šī dziesma varētu kalpot kā robežšķirtne starp divām tā daļām. Un vēl dziesma “Lamatas (man jāmācās būt vienam)”, kas laikam domāts kā melodisks radiohits, bet sanācis iegāzties lētuma lamatās. Ar dziesmu tekstiem “soundpoētiem” nav problēmu, taču ar to nebeidzamo atkārtošanu gan - nu nedrīkst vienu frāzi atkārtot tik (nē, TIK!) bieži kā, piemēram, dziesmās “Varoņu šeit nav” vai jau pieminētajās “lamatās”! Rezumējot - vāji.