RECENZIJA: Led Zeppelin “How The West Has Won”
Šajā trīs (!) disku apkopojumā iekļautas 1972. gadā ierakstītās koncertu performances Longbīčā un Losandželosā, “L.A. Forum” arēnā. Kopumā 18 kompozīcijas, tostarp “Stairway To Heaven”, “Immigrant Song”, “Whole Lotta Love”, “Dazed And Confused”, “Black Dog” un citi leģendāri gabali. Tos apkopojis, māsterējis un visādi citādi apčubinājis un pieskatījis Džimijs Peidžs, kurš savulaik ieminējies, ka tieši tolaik “Led Zeppelin” sasnieguši savas karjeras virsotnes.
18 dziesmas 3 diskos? Par to nav jābrīnās, jo, piemēram, “Stairway To Heaven” ilgst teju desmit minūtes, “Moby Dick” - gandrīz divdesmit, bet “Dazed And Confused” - visas 25 (!) minūtes. Ja kādam šķiet, ka viņš šo izdevumu jau kaut kur un kaut kad ir manījis, tad pareizi vien šķiet - šis ir remāsterēts izdevums, pirmoreiz “How The West Has Won” dienasgaismu ieraudzīja 2003. gadā, tomēr nelielas (ļoti nelielas…) nianses abos šajos izdevumos ir samanāmas, piemēram, no “Whole Lotta Love” ietvaros apkopotā popūrija nozudis “Hello Mary Lou” fragments. Kāpēc? Kas to lai zina, Peidžs neko šajā sakarā nav paskaidrojis. Iesākumā vispār cirkulēja runas, ka jaunais izdevums tiks paplašināts ar bonustrekiem, ka abu koncertu programmas tiks izdotas pilnībā utt., taču nekas no tā visa nav izdarīts - “How The West Has Won ‘2003” un “How The West Has Won ‘2018” ir salīdzināmi mērogos viens pret vienu. Kāpēc tā? Nav ne jausmas, prasiet Peidžam…
PAR. Salīdzinājumā ar 2003. gada izdevumu esot nedaudz uzlabota skanējuma tīrība, ko gan ar neapbruņotu ausi nesaklausīt, taču galvenais - nekas nav modernizēts (lasi: sačakarēts). Šādam izdevumam vajadzētu būt katra sevi cienoša “old school” roka cienītāja kolekcijā, ja vien viņš, protams, bijis slaists vai skopulis, un nav to iegādājies jau 2003. gadā… Pievienots arī elegants CD buklets ar krāšņām fotogrāfijām.
PRET. Par klasiku (un klasiķiem) vai nu labu vai neko, tomēr klausoties šo “trijnieku” nākas pieķert sevi pie domas, ka “Led Zeppelin” fenomens un leģendu statuss ir maķenīt pārspīlēts. Kādam tiešām 70. gados bija bauda klausīties tik milzonīgi garus muzikālos roka apcerējumos? Nu, var jau būt, taču, ja Peidža virpināšana pa ģitāras stīgām vairākās dziesmās šķiet interesanta, bet Džona Bonema pasniegtā bungošanas meistarklase nez cik minūšu garumā “Moby Dick” noslēgumā - attaisnojama, lai arī krietni par garu, tad Roberta Plānta pārošanās meklējumos esoša paviāna cienīgā aurošana “Dazed And Confused” noslēgumā, latviski izsakoties, “izbesī” līdz nemaņai… Taču pats būtiskākais jautājums - kamdēļ ar 15 gadu nobīdi izdot divus praktiski identiskus albumus? Cerībā, ka kāds “Led Zeppelin” fans, ieraugot uz CD vāka ciparus “2018” to pagrābs, pat neiedziļinoties saturā? Vēl dīvaināk, ka šis izdevums tiek pieteikts kā grupas 50 gadu jubilejai veltīts pasākums, tātad varēja jau nu pacensties paveikt kaut ko paliekošāku. Jokaini.
Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.