RECENZIJA: Florence + The Machine “High As Hope”

Pirms desmit gadiem izveidotās angļu indīpopa grupas „Florence + The Machine” ceturtais studijas albums, kas Britu salās (un arī Amerikā) topā ierindojies “tikai” otrajā vietā – relatīva neveiksme rudmatainās dīvas Florenses Velčas stūrētajai brigādei, jo visi “High As Hope” priekšteči bija neapstrīdami Nr.1.

Labi, štrunts par topiem - mūsu priekšā desmit jaunas „Florence + The Machine” dziesmas! Tās tapušas Londonā, bet uz studiju Florense devusies ar velosipēdu, lai ceļā vēl apdomātu to detaļas, kuras vēlāk pieslīpētas mājās. Iesākumā albuma darba nosaukums bijis “The End Of Love”, taču albuma miksēšanas sesiju Ņujorkā laikā noticis pavērsiens par labu esošajam - dziedātāju šādi iedvesmojuši debesskrāpji. “Albumā ir daudz dažādu sajūtu - skumjas, niknums, prieks, tomēr pāri visam man vēl aizvien ir cerība,” skaidro Florense. Pēc viņas teiktā, šis albums ir kā jauna sadaļa viņas biogrāfijā, kurā izdevies satilpināt tās emocijas un iekšējos pārdzīvojumus, kas piedzīvoti pēdējos gados, un to visu pārvērst radošā lidojumā.

PAR. Albumā ir divas dziesmas, kuras “norauj jumtu” jau ar pašu pirmo to padzirdēšanas reizi. Viena no tām ir “Big God”, kurā harizmātiskā „britu ekscentriskuma karaliene” un „Keitas Bušas un Bjorkas krustojums” (šādi apzīmējumi Florensei veltīti britu mūzikas izdevumos) apbur un pozitīvā nozīmē šokē ar savām balss dotībām. Otra - jaudīgā “Patricia”, kas momentā un “uz sitiena” iesēžas prātā, un kurā Florense ar savu pārliecinošo dziedājumu neatstāj vietu šaubām, vai šis albums ir vērtējams ar plusa vai mīnusa zīmi. Ieteicamas ir arī dziesmas “Hunger” un “Sky Full Of Song”. Labs darbs.

PRET. Lai gan Florenses radošais lidojums ildzis tikai desmit dziesmas, viņa vienalga pamanījusies nomuļļāt albuma beigas - tās ir garlaicīgas. Jaunajā albumā lielāks uzsvars likts uz klavieru un stīgu aranžijām, taču diez vai tas ir pareizais ceļš, pa kuru virzīties šai grupai.