Alternatīvā vokāla skolotāja Māra

Šīs nedēļas nogalē, 3. un 4. augustā, Jēkabpilī risināsies smagās mūzikas festivāls Metalshow.lv Open Air. Vieni no dalībniekiem būs arī projekts Māra, kuras galvgalī ir šobrīd Vācijā dzīvojošā Māra Lisenko. Viņa pazīstama kā viena no ekstremālāko vokālu Baltijas valstīs īpašniecēm, kura šajā meitenēm tik neierastajā nodarbē skolo arī citus.

Starp divām valstīm

Intervija ar grupas Māra dziedātāju risinās telefoniski, jo Latvijā viņa no savas pašreizējās mītnes vietas Vācijā ierodas tikai šodien. «Jā, brauciens ir speciāli šī festivāla dēļ, taču, protams, gribas paciemoties ar mājās un no malas paskatīties, kā tad te īsti tagad izskatās. Nav gan strikti teikts, ka es kādreiz neatgriezīšos Latvijā pavisam, palikšu Vācijā vai pārcelšos uz kādu citu valsti - viss atkarīgs no tā, vai es te [Vācijā] iedzīvošos vai neiedzīvošos,» stāsta Māra Lisenko. Pašlaik viņa kopā ar vīru Dmitriju dzīvo Marknoikirhenes pilsētiņā Austrumvācijā, kādus piecus kilometrus no Čehijas robežas. «Šī ir ļoti maza pilsētiņa, taču pazīstama ar to, ka tajā ir ļoti daudz mūzikas instrumentu ražotņu - vienā no tādām šobrīd strādā mans vīrs,» stāsta Māra, kura pati joprojām nodarbojas ar to pašu, ko šeit dzīvojot, proti, pasniedz vokālās nodarbības, tikai šoreiz ar programmas Skype starpniecību.

Arī smagās mūzikas projekts Māra ir muzikālās globalizācijas paraugs, jo tajā bez Māras un viņas dzīvesbiedra, kuri pazīstami kā grupas Karmafree mūziķi, vēl spēlē divi vīri, kuri dzīvo Latvijā un spēlē grupā Trendkill Method - Deniss Meļņiks un Alberts Mednis. «Mēs jau smējāmies, ka vajadzēja mūsu grupu nosaukt par Trendkill Free vai Karma Method,» joko Māra. «Ja godīgi, tad ir diezgan traki, jo mūsu grupa ir sadalīta pa divām valstīm. Bet tā vienkārši sanāca: nebija vēl skaidrs, vai kaut kas ar šo projektu notiks, bet mums ienācās piedāvājums braukt uz Vāciju. Tā nu mēs aizbraucām, bet grupas darbība turpinājās. Nodarbojamies ar failu pārsūtīšanu: es kaut ko iedziedu un aizsūtu, viņi kaut ko iespēlē un atsūta atpakaļ utt. Mēs Latvijā paguvām salikt kopā tikai vienu dziesmu, visas pārējās ir tapušas šādā variantā. Un tā nu sanācis, ka līdz festivālam ir tikai nedēļa, bet mums vēl nav bijis neviens mēģinājums,» smejas Māra. «Starp citu, ģitārists Deniss ir pabijis pie mums ciemos, bet bundzinieku Albertu es esmu dzīvē redzējusi tikai divas reizes! Jā, šis ir absolūti traks projekts: kad mēs cilvēkiem stāstām par to, kā gatavojamies festivāliem, tad pirmā reakcija ir - ko, kā jūs to domājat dabūt gatavu?! Taču grupā visi ir profesionāli mūziķi, un visi ir labi sagatavojušies. Lai kurā valstī arī neatrastos.»

Aizbrauca mūzikas dēļ

Pašlaik šāda grupu pastāvēšana un mūzikas radīšana vairs nav nekas īpašs, taču interesanti, ka Māra, kura projektu sociālajos tīklos lielākoties pozicionē angļu valodā, tā nosaukumam tomēr izvēlējusies savu latvisko vārdu un arī atstājusi garumzīmi uz ā, kas ārzemniekiem droši vien šķitīs stipri neizprotami. «Nekas, lai pamokās! Lai novelk internetā latviešu burtus un pamācās, kā to rakstīt uz afišām!» smejas mūziķe. «Jā, iesākumā mums bija doma grupas nosaukumu rakstīt bez šīs garumzīmes, taču tad tas uzreiz kļūst bezpersonisks. Šī garumzīme norāda identitāti, no kurienes tu esi. Tā ir mūsu valoda, ne tik daudzās valodās šāda garumzīme ir. Un, beigu galā, tas taču ir mans īstais vārds!»

Intervijā Māra bieži uzsver savu latvisko piederību, tāpēc gluži loģisks ir jautājums, kāpēc viņa šobrīd dzīvo Vācijā… «Es zinu, ka tas izklausīsies smieklīgi, bet es Latvijā nevarēju atrast sev piemērotu metālgrupu. Mēs ar vīru Latvijā to meklējām trīs gadus: tika uzsākti daudzi un dažādi projekti, izmēģinājām neskaitāmus mūziķus, taču viss pajuka, mēs jau zaudējām cerību. Un tad parādījās šis Vācijas variants, bet paralēli radās arī Māra. Tas bija viens. Otrs - mūsu projekta Karmafree dēļ. Latvijā mums sāka kļūt pašauri, jo, kad ar to braucām spēlēt kaut kur uz ārzemēm, cilvēki mūs tur uztvēra daudz labāk - šīs grupas izpildītā mūzika tomēr ir ļoti specifiska. Bet kopumā - mēs gribējām savām acīm redzēt, kas notiek šeit, Vācijā, kas ir alternatīvās mūzikas epicentrs. Pat ne Eiropā, bet visā pasaulē - esmu runājusi ar amerikāņiem, viņiem arī nemaz tur tik spīdoši ar šāda veida mūziku neiet. Gribēju redzēt, kāda šī metālmūzikas kultūra ir Vācijā, un varu pateikt, ka tā ir vienkārši episka! Man ļoti, ļoti gribētos te paspēlēt. Ja izdosies, tad ar grupu Māra.» Jāpiebilst, ka bez minētajiem projektiem Māra un Karmafree Māra iedziedājusi albumu arī latviešu grupai Ocularis Infernum (šā gada sākumā tā komplektā ar visu Māru pretendēja uz vairākām Latvijas Metālmūzikas Gada balvām), taču par savu nākotni šajā projektā dziedātāja šobrīd rausta plecus - abu pārējo mūziķu izpratnē tas vairāk esot kā studijas pasākums, bet viņa vēlas uzstāties dzīvajā, klausītāju priekšā.

Specializējusies netradicionālās metodēs

Pamatnodarbošanās un iztikas avots Mārai joprojām ir pašas izveidotā Alternatīvā vokāla studija - jau septīto gadu. «Kad es sāku mācīt, tad apmācības spektrs bija ļoti plašs, taču ar laiku sāku specializēties tikai ekstrēmā vokāla tehnikas nodarbēs. Pati sāku to pastiprināti studēt, biju arī pie ļoti slavenas ekstrēmā vokāla pasniedzējas Melisas Krosas - gan uz semināriem, gan privātajām nodarbībām. Kopumā tas viss man deva ļoti lielu iedvesmu specializēties tieši roka un metālmūzikas dziedāšanā. Līdz ar to arī studija domāta rokeriem un metālistiem. Protams, pieņemu arī popdziedātājus - Londonas Thames Valley University esmu studējusi tieši populāro dziedāšanu, taču tie popdziedātāji, kuri mācās pie manis, ir atvērti netradicionālām dziedāšanas metodēm. Kopumā tā ir Alternatīvā vokāla studija, jo liels uzsvars ir uz alternatīvo mūziku un arī alternatīvām apmācības metodēm,» stāsta Māra. Bez jau minētās universitātes viņai ir diploms arī no Melisas Krosas, līdz ar to mūziķe ir sertificēta alternatīvā vokāla pasniedzēja.

Nokļūt Londonā palīdzējusi laimīga nejaušība. «Es tolaik jau biju sākusi dziedāt ekstrēmo mūziku, taču man bija liela vēlme iemācīties arī tā saucamo tīro vokālu. Internetā sāku meklēt mācību iestādes, uzgāju šo Thames Valley University, man tā ļoti iepatikās, taču nezināju, kā tur tikt. Izrādījās, ka šīs skolas direktors atbraucis uz Latviju, lai reklamētu savu skolu. Pilnīgi nejauši klubā satiku kādu bundzinieku, viņš man saka - eu, negribi aiziet uz bezmaksas konsultācijām, atbraucis viens kruts čalis no kādas skolas Londonā?! No kuras? No Thames Valley University! Man bija acis apaļas, tas taču bija tieši tas, kur vēlējos nokļūt! Aizgāju uz pārrunām, liku eksāmenus. Kopumā Londonā pēc tam nodzīvoju četrus gadus.» Pašlaik pie Māras skoloties nāk raibu raibā publika - ne jau tikai baikeri ar sirmām bārdām. «Es specializējos pieaugušo apmācībā, galīgi mazus bērnus neņemu. Lielākoties tie ir jaunieši - pēdējo klašu skolēni, studenti, taču ir bijuši arī vecāka gadagājuma cilvēki. Mans vecākais skolēns ir bijis sešdesmitgadīgs: viņš bija tendēts uz vecās skolas roku, taču ļoti atvērts un progresīvs cilvēks. Man bijusi arī trīsgadīga skolniece - protams, ka es viņai skrīmot nemācīju, tas vairāk bija kā eksperiments man pašai. Gribēju pavērot, kā tās metodes, kuras es izmantoju, attiecas uz bērniem, bet tas bija moments, kad es sapratu, ka bērniem vajadzīga pavisam cita pieeja, kas specifiski jāizstrādā. Labāk specializēties kādā vienā nišā - pie manis šobrīd var pieteikties no 13 gadu vecuma. No vienas puses, es sev šādi apgriežu plašākas iespējas, piemēram, lielākoties akadēmisko vokālu mācīties gribētājus sūtu pie citiem pasniedzējiem, bet, no otras puses - man patīk, ka tie cilvēki, kas nāk mācīties dziedāt pie manis, nāk tieši tāpēc, ka viņi zina par manām alternatīvās dziedāšanas metodēm. Esmu atradusi savu nišu. Tā nav tik liela kā popmūzika, bet labāk strādāju jomā, ko es tiešām pārzinu.»

Jauna mākslas forma

Protams, lielai daļai mūzikas cienītāju nav ne jausmas, kas ir ekstremālais vokāls un meitenes metālmūzikā vispār - labākais piemērs būtu interneta vietnē Youtube paklausīties Māras iedziedāto brazīliešu grupas Sepultura dziesmas Territory kaverversiju, taču iepriekš nesagatavotiem cilvēkiem ar vājiem nerviem to labāk nedarīt… Kas tā par dziedāšanu, šausmīga ķērkšana?! «No malas cilvēkiem varbūt tiešām liekas, ka tā ir tikai bļaušana, kurā tiek nokliegtas balsis, nekādas vokālās mākslas, bet patiesībā tam nepieciešami pamatīgi treniņi. Taču es arī saprotu šādu viedokļu paudējus, jo veidu, kā izpausties rokmūzikā, ir milzīgi daudz - tā ir vesela pasaule! Roka un metālmūzikas dziedāšana ir salīdzinoši jauna, tāpēc daudzi par to neko nezina - Melisas Krosas skola sākās, šķiet, tikai 2005. gadā. Un tikai tad cilvēki saprata - wow, tā taču nav nekāda kliegšana, tā ir savdabīga mākslas forma, kurai apakšā ir labi noslīpēta tehnika. Tas jādara pareizi, saudzējot balsi. Protams, es ceru, ka mūsu vecumdienās vairs nebūs šādu jautājumu, jo pie šāda veida vokāla tehnikas jau būs pierasts, turklāt tā būs vēl vairāk attīstījusies,» smejas Māra. Starp citu, tā nav joka lieta: nepareizi dziedot šajā alternatīvā vokāla tehnikā, tiešām var rasties nopietnas balss saišu problēmas - daudziem tā arī bijis. «Regulārā dziedāšana, piemēram, korī vai ballēs ir tāpat, kā paņemot divus kilogramus smagas hanteles - tāda slodze rodas balsij. Ja dziedi operu vai ekstrēmo vokālu, tad jau cel smagos svarus. Un neviens taču necels smagos svarus bez iepriekšējas trenēšanās! Ir taču skaidrs, ka svarcēlājam, lai viņš varētu pāriet no mazākiem svariem uz daudz lielākiem, iepriekš jānostiprina muskulatūra, vēdera prese - tikai pēc tam vari celt lielos svarus, vari atļauties savam ķermenim dot lielāku slodzi. Tāpat šajā gadījumā ir arī ar ekstrēmo vokālu. Neviens uzreiz, tā teikt, uz sitiena, neizklausīsies pēc metālmūzikas superzvaigznes ar visiem skrīmiem un grouliem, tā nebūs. Tam nepieciešama lēna un pakāpeniska sagatavotība,» stāsta Māra - savas balss saites viņa vēl ne reizi neesot pārpūlējusi.

Atradusi savu vietu

Nav saprotams, kāpēc meitenei vispār jācenšas sevi pierādīt smagajā mūzikā? Varētu taču klausīties Džastinu Bīberu un staigāt uz koijotiem…

«Kā uz šo jautājumu atbildēt...» aizdomājas Māra Lisenko. «Ja kāds ir dzirdējis manu projektu Karmafree, tad tur es dziedu krietni vieglākā manierē, vokāls ir skaistāks un mierīgāks. Taču tas neiederējās ne popā, ne alternatīvajā mūzikā - visu laiku kaut kur pa vidu. Bet reiz man viens čalis, industrijas pārstāvis no Anglijas, pateica - ņem vērā, ka tava balss ir ļoti specifiska! Ja izvēlies būt tāda, kāda esi, tad esi gatava arī tam, ka cilvēki tevi nesapratīs. Ja gribi būt populāra un visu mīlēta, tad vienkārši esi džastins bībers, un viss tev būs kārtībā! Bet, ja esi izvēlējusies šo savu alternatīvo lauciņu, rēķinies ar sekām, ka tas nebūs pieprasīts. Ieklausījos šajā padomā un izvēlējos. Cilvēki metālistu komūnā mani pieņēma, jo juta, ka es tur iederos. Tas man deva impulsu turpināt.»

Ārpus skatuves Māra gan ir parasta meitene - tikai neikdienišķāka izskatā. «Ikdienā esmu ļoti mierīgs cilvēks,» šādam vērtējumam piekrīt Māra. «Ja nu vienīgi kāds galīgi nekāpj uz galvas vai kaut kas nenoiet šķērsām - ja rodas kādas šāda veida problēmas, tad gan laikam var redzēt to

manu raksturiņu, kas izpaužas no skatuves. Droši vien lielāko daļu savas enerģijas es taupu skatuvei - protams, neapzināti. Sakrājas, sakrājas, un tad koncertā ir - bum, enerģijas eksplozija! Bet arī kopumā, vismaz cik esmu pamanījusi, lielākā daļa metālistu dzīvē ir nosvērti un pozitīvi cilvēki.» Jāpiebilst, ka Māra ir precēta sieviete un nekas sievišķīgs viņai nav svešs. «Jā, es esmu sieviete, taču tas nevar ierobežot to, ko es varu vai nevaru darīt, ko es vēlos, ja pat tas ir ārpus daudzu ierastajiem priekšrakstiem. Mani ļoti iedvesmo tās sievietes, kuras atļaujas pārkāpt dzimumu stereotipus. Galvenais - atļauties to darīt. Saprotu, ka daudziem droši vien liekas, ka metālmūzika nav vieta meitenēm, kur nu vēl šādi kliegt no skatuves, bet man svarīgākais ir tas, kas man pašai patīk. Un metālmūzika šobrīd ir mana dzīves galvenā aizraušanās, tā ir mana kaisle un tas, kurā esmu gatava ieguldīt vēl ļoti, ļoti daudz sava darba un laika. Bet - jā, varu uzvārīt arī zupu, zeķes gan neadu, jo man nepatīk rokdarbi, bet daudz lasu grāmatas,» smejas Māra Lisenko.