MŪZIKA: "Aurora" – "Alma"
Lai gan kopš 1987. (pēc citiem datiem – 1988.) gada pastāvošās alternatīvā roka un postpanka grupas Aurora debijas (!) albums iznāca jau 1. maijā, Neatkarīgās apskatnieks līdz tā aprakstam nonāca tikai tagad. Par iemeslu šādai lēnībai kalpoja vairāki apstākļi: paši aurorieši īpaši neiespringa ar sava produkta pieteikšanu publiskajā informatīvajā telpā, un pailgi pat nevarēja saprast, vai viņu garadarbs pieejams tikai digitāli vai ir arī taustāmais formāts, taču, kas pats galvenais, bija grūti sadūšoties dot vērtējumu grupai, kas 90. gadu pirmajā pusē tik daudziem kalpojusi par pielūgsmes objektu, tostarp arī šo rindu autoram.
Tātad Alma. Albums izdots gan CD versijā, gan vinilā, taču ir viena nianse - plati var nopirkt atsevišķi vai kopā ar CD, bet kompaktdisku atsevišķi - ne, kas atbiedējis daudzus potenciālos Almas kārotājus (tā vismaz ziņo no mūzikas veikala Randoms). Platē ir desmit dziesmu, kurām diskā pieplusotas vēl četras digitāli atjaunotas kompozīcijas no grupas darbības agrīnā posma: Iezīmēta diena, Fetišists, Sadauzītais bundzinieks un Mazliet saules. No jauna ieskaņoti trīs pazīstami hiti - Barjera, Grūtas dejas ritmā un Divas idejas, ierakstīta arī dziesma Mēs esam nulles, kas pazīstama no koncertiem. Ieraksts tapis studijā Skan no 2015. gada līdz 2017. gada septembrim. Albuma nosaukums aizgūts no austriešu ekspresionisma gleznotāja Oskara Kokoškas mīlas romāna ar Gustava Mālera atraitni Almu Māleri.
Jāatgādina, ka savulaik Auroru izveidoja dziedātājs un superīgu tekstu autors Ritvars Dižkačs kopā ar ģitāristu Svenu Himleru. Līdz šim oficiālu albumu šai grupai nebija, no roku rokām ceļoja tikai kaut kur Latvijas Radio apcirkņos sadabūts ieraksts ar piecām dziesmām, bet vēl tās bija pieejamas dažādās izlasēs. Auroras beigas pienāca 1992. gadā, kad uzdzīves nomocītais Dižkačs devās emigrācijā uz Kanādu (par to, kā viņam te gāja, vislabāk pastāstīs dziesma Iezīmēta diena…), tomēr pirms četriem gadiem vēl viens sākotnējā perioda aurorietis, ģitārists Jānis Dubavs iekustināja grupas reanimācijas procesu. Pirms trim gadiem Latvijā bija iegriezies arī Dižkačs, un kļuva iespējams sarīkot vairākus Auroras koncertus, kas apliecināja, ka šī grupa joprojām te ir ļoti pieprasīta, turklāt arī jaunatne zina tās vecos gabalus. Albumu bija plānots izdot jau 2015. gadā, taču jau tad bija skaidrs, ka šādi plāni ir pārāk optimistiski. Auroras iespējamo nākotni grūti prognozēt, taču Alma beidzot ir veikalu plauktos - bez Dižkača un Dubava, kurš ir arī studijas Skan saimnieks, šim ierakstam savu roku pielikuši arī Rūdolfs Kokins (basģitāra), Andris Leišavnieks-Štālmanis (bungas) un Svens Himlers (taustiņi).
No albumā iekļautajām dziesmām neviena nav garām kasei - piesieties varētu varbūt vienīgi pie Zem ūdens, kas nav slikta, tomēr ir vērtējama kā vājākais šīs plates posms.
Labi vien ir, ka apraksta tapšana aizkavējās, jo pirmie iespaidi par Almu krietni atšķīrās no tiem, kas tika gūti pēc šā albuma vairākkārtējas noklausīšanās: ja sākotnēji ir kaut kas līdzīgs šokam par Auroras jaudas un enerģijas zudumu, tad pēc tam saproti, ka ir pagājis ceturtdaļgadsimts, visi esam mainījušies, un nav vairs iekšā tā dumpinieciskuma un jaunības spīts - arī mūziķiem. Atšķirībā no 90. gadu Auroras, kas pārsvarā bāzējās uz ar ģitārām stiprinātu pancisku elektroniku, šī gadsimta Aurora trumpī liek ģitāru un efektīgu basu. Un skan labi, lai gan citādāk. Jāpiekrīt arī kolēģim, ka «mūsdienu Ritvara balsī vairs nav un nevar būt jaunības maksimālisma diktētās smeldzes, bet flegmatiskā, vienaldzīgā attieksme pret pasaulē apkārt notiekošo ir saglabājusies» (Uldis Rudaks, Delfi). Piemēram, dziesma Diena - fatālas nolemtības gabals ar letālu iznākumu sološu ģitāras ritmu un tekstu, ka «pienāks laiks, bet viņš ir viltīgs: ar pirkstu parāda, bet tagad tu nāc šurp!». Starp citu, teksti vienmēr bijusi Auroras spēcīgākā puse - tas droši vien skanēs pārspīlēti, taču vairāk par Ritvaru Dižkaču aizdomāties liek tikai Eduards Veidenbaums. Pašas labākās dziesmas ir himniskā Mēs esam nulles (pēc savas noskaņas tā nez kāpēc atsauca atmiņā Twisted Sister hitu We’re Not Gonna Take It) un Ko tu no manis gribi, kas ir absolūta basģitāras benefice - tik gruntīgi basene skanējusi, šķiet, tikai dzelzs vilkiem. Tāpat īpaši izceļama arī trauksmainā un ar labu ģitārritmu bagātinātā dziesma Nesaprotamais.
Ļoti labs risinājums izrādījies starp mazāk zināmajiem gabaliem integrēt pazīstamos hitus, kas tagad ieguvuši jaunu skanējumu - gan Grūtas dejas ritmā, gan Divas idejas skan mūsdienīgāk un roķīgāk, taču ne kapeiku sliktāk. «Cik ilgi iespējams idiotiem līdzi skriet?!» - kas to būtu domājis, ka šis Dižkača izmisuma sauciens dziesmā Divas idejas joprojām būs faktoloģiski aktuāls?! Par pārveidoto Barjeru, kas tagad skan vienaldzīgi, bez enerģijas un teju uz pusi lēnāk, gan kādam vajadzētu atraut rokas: gar klasiku nedrīkst grābāties, pat tad, ja pašiem tā jau acīmredzot ir apnikusi līdz brošai!
No albumā iekļautajām dziesmām neviena nav garām kasei - piesieties varētu varbūt vienīgi pie Zem ūdens, kas nav slikta, tomēr ir vērtējama kā vājākais šīs plates posms. Riskantas ir albuma vidusdaļā iekļautās Divus metrus augstāk (šo sintīpopa nokrāsās ieturēto dziesmu var gluži labi iedomāties skanam 80. gadu kulta TV raidījumā Varavīksne) un Tālu tālu aiz laika (tā labāk iederētos Jura Lasinska un Zig Zag repertuārā), taču nekas, derēs arī tās - ieskaitīts! «Jūs duriet pirkstus manā sirdī, es neesmu kāds jums gribētos/Jūsu pirksti atduras pret sienu, šī barjera nav tikai laiks» - laiks šo grupu neņem, albums Alma vērtējams ar milzu plusa zīmi. Tā joprojām ir Aurora, tas joprojām ir Ritvars Dižkačs.