RECENZIJA: Aurora “Alma”

Lai gan kopš 1987. (pēc citiem datiem - 1988.) gada pastāvošās alternatīvā roka un postpanka grupas “Aurora” debijas (!) albums iznāca jau 1. maijā, apskatnieks līdz tā aprakstam nonāca tikai tagad. Par iemeslu tam kalpoja vairāki apstākļi: paši “aurorieši” īpaši neiespringa ar publisku sava produkta reklamēšanu informatīvajā telpā un pailgi pat nevarēja saprast, vai šis darbs pieejams tikai digitāli vai ir arī aptaustāms, taču, kas pats galvenais, bija grūti sadūšoties dot savu vērtējumu grupai, kas 90. gadu pirmajā pusē daudziem kalpojusi par pielūgsmes objektu, tostarp arī šo rindu autoram.

ATātad “Alma”. Albums izdots gan CD versijā, gan vinilā, taču ir viena nianse - plati var nopirkt atsevišķi vai kopā ar CD, bet kompaktdisku atsevišķi - nē, kas atbiedējis daudzus potenciālos “Almas” kārotājus (tā vismaz ziņo no mūzikas veikala “Randoms”). Platē ir desmit dziesmas, kurām diskā pieplusotas vēl četras digitāli atjaunotas kompozīcijas no grupas darbības agrīnā posma: “Iezīmēta diena”, “Fetišists”, “Sadauzītais bundzinieks” un “Mazliet saules”. No jauna ieskaņoti trīs pazīstami hiti - “Barjera”, “Grūtas dejas ritmā” un “Divas idejas”, ierakstīta arī dziesma “Mēs esam nulles”, kas pazīstama no koncertiem. Ieraksts tapis studijā “Skan” no 2015. gada līdz 2017. gada septembrim. Albuma nosaukums aizgūts no austriešu ekspresionisma gleznotāja Oskara Kokoškas mīlas romāna ar Gustava Mālera atraitni Almu Māleri. Jāatgādina, ka savulaik “Auroru” izveidoja dziedātājs un superīgu tekstu autors Ritvars Dižkačs kopā ar ģitāristu Svenu Himleru. Līdz šim oficiālu albumu šai grupai nebija, no roku rokām ceļoja tikai kaut kur Latvijas Radio apcirkņos sadabūts ieraksts ar piecām dziesmām, bet vēl tās bija pieejamas dažādās izlasēs. “Auroras” beigas pienāca 1992. gadā, kad uzdzīves nomocītais Dižkačs devās emigrācijā uz Kanādu (par to, kā viņam te gāja, vislabāk pastāstīs dziesma “Iezīmēta diena”…), tomēr pirms četriem gadiem vēl viens sākotnējā perioda “aurorietis”, ģitārists Jānis Dubavs iekustināja grupas reanimācijas procesu. Pirms trim gadiem Latvijā bija iegriezies arī Dižkačs, un kļuva iespējams sarīkot vairākus “Auroras” koncertus, kas apliecināja, ka šī grupa joprojām te ir ļoti pieprasīta, turklāt arī jaunatne zina tās vecos gabalus. Albumu bija plānots izdot jau 2015. gadā, taču jau tad bija skaidrs, ka šādi plāni ir pārāk optimistiski. “Auroras” iespējamo nākotni grūti prognozēt, taču “Alma” beidzot ir veikalu plauktos - bez Dižkača un Dubava, kurš ir arī studijas “Skan” saimnieks, šim ierakstam savu roku pielikuši arī Rūdolfs Kokins (basģitāra), Andris Leišavnieks-Štālmanis (bungas) un Svens Himlers (taustiņi).

PAR. Labi vien ir, ka apraksta tapšana aizkavējās, jo pirmie iespaidi par “Almu” krietni atšķīrās no tiem, kas tika gūti pēc albuma vairākkārtējas noklausīšanās: ja sākotnēji ir kaut kas līdzīgs šokam par “Auroras” jaudas un enerģijas zudumu, tad pēc tam saproti, ka ir pagājis ceturtdaļgadsimts, visi esam mainījušies, un nav vairs iekšā tā dumpinieciskuma un jaunības spīts - tas attiecas arī uz mūziķiem. Atšķirībā no 90. gadu “Auroras”, kas pārsvarā bāzējās uz ģitārām stiprinātu pancisku elektroniku, šī gadsimta “Aurora” trumpī liek ģitāru un efektīgu basu. Skan labi, lai gan citādāk. Jāpiekrīt kolēģim Uldim Rudakam, ka “mūsdienu Ritvara balsī vairs nav un nevar būt jaunības maksimālisma diktētās smeldzes, bet flegmatiskā, vienaldzīgā attieksme pret pasaulē apkārt notiekošo ir saglabājusies” (“Delfi”). Piemēram, dziesma “Diena” - fatālas nolemtības gabals ar letālu iznākumu sološu ģitāras ritmu un tekstu, ka “pienāks laiks, bet viņš ir viltīgs: ar pirkstu parāda, bet tagad tu nāc šurp!”. Starp citu, teksti vienmēr bijusi “Auroras” spēcīgā puse - droši vien tas skanēs pārspīlēti, taču vairāk un dziļāk par Ritvaru Dižkaču aizdomāties liek tikai Eduards Veidenbaums. Pašas labākās dziesmas ir himniskā “Mēs esam nulles” (pēc savas noskaņas tā nez kāpēc atsauca atmiņā “Twisted Sister” hitu “We’re Not Gonna Take It”) un “Ko tu no manis gribi”, kas ir absolūta basģitāras benefice - tik gruntīgi “basene” vēl skanējusi, šķiet, tikai “dzelzs vilkiem”. Vēl arī trauksmainā un ar labu ģitārritmu bagātinātā dziesma “Nesaprotamais”. Ļoti labs risinājums izrādījies starp mazāk zināmajiem gabaliem integrēt pazīstamos hitus, kas tagad ieguvuši jaunu skanējumu - gan “Grūtas dejas ritmā”, gan “Divas idejas” skan mūsdienīgāk un roķīgāk, taču ne kapeiku sliktāk. “Cik ilgi iespējams idiotiem līdzi skriet?!” - kas to būtu domājis, ka šis Dižkača izmisuma sauciens dziesmā “Divas idejas” joprojām būs faktoloģiski aktuāls?! Riskantas ir albuma vidusdaļā iekļautās “Divus metrus augstāk” (šo sintīpopa nokrāsās ieturēto dziesmu var gluži labi iedomāties skanam 80. gadu kulta TV raidījumā “Varavīksne”) un “Tālu tālu aiz laika” (tā labāk iederētos Jura Lasinska un “Zig Zag” repertuārā), taču nekas, derēs arī tās - ieskaitīts! “Jūs duriet pirkstus manā sirdī, es neesmu kāds jums gribētos/Jūsu pirksti atduras pret sienu, šī barjera nav tikai laiks” - laiks šo grupu neņem, “Alma” vērtējama ar milzīgu plus zīmi. Tā joprojām ir “Aurora”, tas joprojām ir Ritvars Dižkačs.

PRET. No albumā iekļautajām dziesmām neviena nav “garām kasei” - piesieties varētu varbūt vienīgi pie “Zem ūdens”, kas nav slikta, tomēr ir vērtējama kā vājākais šīs plates posms. No ieraksta tehniskā viedokļa nav izprotamas garās pauzes starp dziesmām brīžiem daudzu sekunžu garumā - priekš kam?! Bet par pārveidoto “Barjeru”, kas tagad skan vienaldzīgi, bez enerģijas un teju uz pusi lēnāk, gan kādam vajadzētu atraut rokas: gar klasiku nedrīkst grābāties, pat tad, ja pašiem tā jau acīmredzot ir apnikusi “līdz brošai”!