Asnate Rancāne – mūsdienīgā folkloriste

Iestājoties nedēļai, kuru tās nogalē vainagos Līgo svētki, daudzi kļūst aizvien ieinteresētāki par tautiski pareizām svinēšanas tradīcijām, par latviešu mūziku, folkloru un vēsturi. Īstais brīdis aprunāties ar etnomuzikoloģi Asnati Rancāni – meiteņu apvienības Tautumeitas un vairāku citu projektu virzošo spēku!

Kad pareizi svinēt Jāņus

Pat politiskā līmenī šogad raisījās diskusijas, vai Jāņi jāsvin to ierastajos datumos vai tomēr drīzāk atzīmējami Vasaras saulgrieži. «Saulgriežos saule ir sava gājuma augstākajā punktā. Tas ir pats enerģētiskākais laiks. Šī nakts arī ir tas, ko mēs patiesībā saucam par Jāņiem - tas nekas, ka kalendārā Jāņi ir 24. jūnijā, to var svinēt kā Jāņu vārdadienu,» skaidro grupas Tautumeitas līdere Asnate Rancāne. «Vasaras saulgrieži patiesībā arī ir Jāņi. Kas jādara šajā naktī? Pats svarīgākais ir sagaidīt saullēktu - šā iemesla dēļ ir jāpaliek nomodā. Ir jāiekurina ugunskurs, jo uguns sargā. Ticējumos un tautasdziesmās stāstīts, ka šajā naktī, kas ir ļoti maģiska, gaisā virmo dažādi spēki - ne tikai labie, bet arī ļaunie, un uguns ir tā, kas aizsargā. To pašu dara arī vainags, kas simbolizē aizsardzību un maģisko apli. Vainags ir jāuzpin un jāuzliek galvā vakarā, pirms saule norietējusi. Tāpat var veikt dažādas darbības, kas saistītas ar uguni. Piemēram, uzcelt pūdeli - ugunskuru ļoti augsta staba galā. To var sliet arī ozola galotnē, taču tas ir ekstrēmāks pasākums, jo jārāpjas ozola zaros. Vēl var lejā no kalna laist ugunsratu, kas simbolizē turpmāko saules ceļu, un pēc tā skatīties, kā turpināsies gads. Un vēl var ezerā laist ugunsplostu, kas simbolizē vīrišķā un sievišķā savienību, jo Jāņos jau pats svarīgākais ir auglība. Puiši un meitas apdziedas, iet rotaļās un dančos, un stiepj to nakti garumā, kā nu kurš to prot un spēj.»

Rancānu ģimenei svinēšanas tradīcijas iekoptas gadu garumā. «Lai arī šis laiks ir ļoti saspringts un daudzi aicina svinēt kopā vai vismaz palīdzēt viņiem nosvinēt šos svētkus - vai nu Rīgā darba kolektīva ietvaros, vai arī kādā pasākumā ārpus pilsētas, parasti cenšamies to darīt pirmsjāņu laikā, jo vismaz pašā saulgriežu naktī (šogad tā būs naktī uz 21. jūniju - S. V.) esam laukos kopā ar ģimeni un draugiem. Savukārt 23. un 24. jūnijā - nu, tad jau skatāmies pēc apstākļiem, parasti kāds paaicina pie sevis, braucam ciemos, varbūt ir kāds koncerts.»

Ar latgaliskām saknēm

Šī bija neliela atkāpe no galvenās tēmas - Asnates muzikālās darbības. Viņa meiteņu apvienības Tautumeitas mājaslapā pieteikta kā grupas «virzošais spēks ar latgaliešu saknēm un dienvidniecisku būtību», kuras «raganiskais skatiens ir caurvīts ar pārliecību un pauž pilnīgu nodošanos mūzikai» - diezgan precīzi! «Manas latgaliešu saknes ir gan no mātes, gan no tēva,» stāsta Asnate. «Manas mātes dzimtā puse un vecāku mājas ir Ziemeļlatgalē - Baltinavā. Uz turieni mēs arī braucam svinēt Jāņus. Tēva māte ir no Mākoņkalna puses, bet tēvs ir no Dienvidlatgales - vietas ar brīnišķīgu nosaukumu, no Skaistas pagasta. Tur ir vectētiņa māja, kurā šobrīd gan neviens vairs nedzīvo, - mēs tur Jāņus svinējām kopš manas dzimšanas, līdz pārcēlāmies svinēt uz Baltinavu. Taču pati esmu dzimusi un dzīvoju Rīgā.»

Netapt ierautai folkloras izzināšanā un šādas mūzikas izpildīšanā Asnatei, šķiet, bija nereāli: viņas mamma Aīda Rancāne ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, bet tēvs Andris Kapusts - Latviešu folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs, abi vada arī folkloras kopu Grodi. «Esmu Grodos uzaugusi,» stāsta Asnate. «Kad biju pavisam maziņa, vecākiem ar Grodiem bija daudz izbraucienu, koncertu, ierakstu, tika izdoti albumi utt. Man apkārt ļoti daudz skanēja šāda veida mūzika - protams, tas ietekmēja manu uztveri un vērtību sistēmu, arī muzikalitāti. Bija gan brīži, kad es no tā pagāju nostāk un iepazinu cita veida mūziku, parādījās arī cita veida intereses, bet gāju mūzikas skolā, un folklora visu laiku bija blakus. Kad vidusskolā mācījos diriģēšanu, aizvien vairāk sāka interesēt arī dziedāšana. Mūzikas akadēmijā iestājos etnomuzikoloģijas katedrā. Šeit arī nostabilizējās mana interese par latviešu tradicionālo vokālo mākslu. Rakstīju bakalaura darbu par Aulejas tradicionālo vokālo mūziku. Kā viena no eksāmena sastāvdaļām bija koncerts. Sapratu, ja tā ir mana specialitāte, it īpaši daudzbalsīgā, tad eksāmenā varētu šo Aulejas repertuāru izpildīt kopā ar meitenēm. Uzaicināju vēl trīs meitenes no akadēmijas un divas, kuras nebija no akadēmijas, no kurām viena ir mana jaunākā māsa Aurēlija. Sākām tikties, runāt par mūziku un mēģināt, pēc koncerta vairs negribējām šķirties un gribējām turpināt dziedāt kopā. Tā 2015. gadā izveidojās Tautumeitas.»

Straujā tempā uz virsotnēm

Lai gan Tautumeitas pastāv relatīvi nesen, apvienība jau paveikusi lielus darbus - šogad Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu Zelta mikrofons tautas vai pasaules mūzikas nominācijā saņēma apvienības pērn izdotais kopdarbs ar bungu un dūdu grupu Auļi diskā Lai māsiņa rotājas, savukārt nākamgad uz šādu pašu godu var pretendēt Tautumeitu debijas albums. «Ai, man jau liekas, ka šis albums ir visa mana dzīve!» dzirkstoši smejas Asnate. «It kā trīs gadi nav ilgs laika posms, taču to laikā ir ļoti daudz kas noticis! Mēs no grupas, kas izpilda autentisku tradicionālo mūziku, esam izveidojušās par apvienību, kas vairs netērpjas tautastērpos, mums ir savs skatuves tēls, pašu aranžēta mūzika. Šajā albumā iekļauto žanru, ko mēs izpildām, sauc par etnopopu, tā vairs nav tradicionālā folkmūzika. Mums ir bijuši vairāki posmi, kuros esam meklējuši šo savu stilu, un beidzot tas ir izveidojies un nostabilizējies. Albumā iekļautās dziesmas ir dažādas, jo radušās šo trīs gadu laikā, tāpēc šobrīd, raugoties uz šo albumu, mums ir ļoti daudz emociju.» Noklausoties tajā iekļauto materiālu, top skaidrs, ka Tautumeitas nav tipiska folkmūzikas apvienība, kam piekrīt arī Asnate: «Mēs sevi nepozicionējam kā folkloras kopu. Esam grupa, kas darbojas popmūzikas žanra ietvaros, taču ar etno stilistikas pievienoto vērtību. Izpildām tautasdziesmas, taču mūsu interpretācijā. Nevarētu teikt, ka, piemēram, dziesmā Sadziedam ir izmantota kāda konkrēta tautasdziesma - vārdus esam piemeklējušas pašas, iespējams, ir izmantoti tikai kādas melodijas fragmenti, vai arī daudzbalsības rezultātā melodija ir transformējusies. Tā ir ar visām dziesmām, tur arī slēpjas šis radošais komponents.»

Pagājušā gada nogalē nelielu neizpratni radīja Tautumeitu iesaistīšanās šovā X faktors, tomēr Asnatei par to ir savs skaidrojums: «Uz to nevar raudzīties tikai caur šova prizmu. Šovs deva ļoti daudz, pat nerunājot par to, ka ieguvām ļoti plašu klausītāju loku. Redzējām, kas ir šovbizness, kāda ir šī industrija, taču pats galvenais, ka iepazināmies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, ar kuriem turpinām sadarboties arī pēc šova. Mēs nevarētu izdot šādu albumu, ja nebūtu satikuši [producentu] Reini Sējānu, ja viņš mūsos nebūtu saskatījis potenciālu, ja visas zvaigznes nebūtu sakritušas tieši šādi. Līdz ar to esam ļoti pateicīgas šim šovam.»

Daudzos projektos, plašām spējām

Asnate Rancāne ir multiinstrumentāliste - prot spēlēt vijoli un kokli, arī dažādas stabules, cītaru, cimbalu, bubinu, nedaudz apguvusi ermoņikas utt. «Vijoli mācījos mūzikas skolā, protams, tur bija jāspēlē arī klavieres,» skaidro mūziķe. «Folklora ir ļoti daudzpusīga - iemācies ne tikai dziedāt, bet arī spēlēt dažādus instrumentus. Rīgā vadu folkloras studiju Garataka - mācot cilvēkiem dažādus instrumentus, arī pati tos iemācos. Ja māki spēlēt vienu instrumentu, tad iemācīties pārējos nav nemaz tik sarežģīti!» Asnatei viss šķiet vienkārši. Viņa muzicē vairākos projektos, tāpēc nav jābrīnās, ka pāris nedēļu laikā nāca divi albumi ar Asnates piedalīšanos - vispirms ģimenes apvienības Lata Donga disks Variācijas, bet pēc tam jau vairākkārt pieminētās Tautumeitas. Pērn ar albumu Op. 2 atzīmējās arī interesants world music projekts kopā ar kontrabasistu Staņislavu Judinu, bet Rietumu zemes mūziķe vago trio sastāvā kopā ar Ivaru Cinkusu un Zani Šmiti. «Grodi, Lata Donga un arī Garataka - tā ir folklora, ar kuru esmu saistīta visu dzīvi, man tas vienkārši patīk un interesē. Savukārt Tautumeitas un duets kopā ar Staņislavu ir pavisam cita veida mūzika. Ar Staņislavu satiekamies studijā: vai nu sāku dziedāt kādu tautasdziesmas motīvu, un viņš to pa savam interpretē, vai arī viņš iedod kādu motīvu vai savu sajūtu pavedienu, un es, saskatot kādas asociācijas, to iedziedu. Tas notiek pilnīgi brīvi, dabiski un nedomājot. Savukārt ar Tautumeitām - kad iesākām darbību, dziesmas radījām un aranžējām kopā, bet pēdējā laikā katra meitene uzņemas kaut ko uzrakstīt. Ja kāds no šiem projektiem būtu līdzīgs, man droši vien būtu ļoti grūti, bet šobrīd tie cits citu lieliski papildina.»

Latviešu etnomūzika ir ļoti pieprasīta arī ārzemēs - nupat Tautumeitas atgriezās no Ķīnas, kur prezentēja Latviju prestižajā izstādē Expo. Dažādi braucieni uz ārzemēm gan Asnatei nav nekas jauns. «Interesanti, ka īpaši mūsu tradicionālo mūziku ir iecienījuši Āzijas iedzīvotāji. Arī Brīvdabas muzejā bieži redzēti japāņu tūristi, kuriem ļoti pie sirds iet latviešu tautas mūzika - pat nezinu, kāpēc tā! Japāņi pat ir braukuši pie mums filmēt par mūsu kultūras mantojumu,» stāsta mūziķe. Nesen viņai kopā ar trio bijis arī tāls brauciens uz Ņujorku, bet pēc tam uz Šveici. «Mēs bijām kādā Šveices mazā lauku ciematiņā, kaut kur starp Alpiem, ārkārtīgi skaistā vietā - apkārt ganās gotiņas, virmo lauku smaržas, bet festivāls vienalga grandiozs un ļoti kvalitatīvs: divu nedēļu garumā katru vakaru skan etno un tradicionālā mūzika, un, lai gan ir dārgas biļetes, koncerti vienalga ir pārapmeklēti. No mums tika prasīts tikai viens koncerts un nākamajā dienā novadīt meistarklasi, bet kopumā tur uzturējāmies piecas dienas. Man šādi braucieni dod ļoti daudz iedvesmas un arī atpūtu no ierastā ritma.»

Sportiska un sievišķīga

Šķiet, jo vairāk un straujākos tempos Asnate dara, jo vairāk var izdarīt. «Esmu cilvēks, kam vajag kustību - man enerģija rodas no darbības,» piekrīt mūziķe. «Protams, vislabāk ir nedēļu vai divas intensīvi strādāt un pēc tam aizbraukt kaut kur uz četrām vai piecām dienām atslēgties - tas ir ideālais modelis. Man ir nepieciešama darbošanās, tad man rodas idejas. Esmu skrienošā cilvēka tips!» Etnomuzikoloģe ir arī kustīga un sportiska meitene, kura 16 gadu vecumā pat iesaistījusies… VEF karsējmeiteņu pulciņā! «Mēs ar māsu ilgus gadus trenējāmies sporta vingrošanā. Kad man bija 15 gadu, sākās traumu periods, un vairs ar vingrošanu nevarēju nodarboties. Bet man tajā laikā tas bija ļoti svarīgi, gribēju pat stāties Latvijas Sporta akadēmijā! Lai nebūtu tā, ka neko aktīvi vairs nedaru, ar vecākiem izdomājām, ka es sevi varētu realizēt dejošanā. Sāku dejot kādā studijā, kas bija piesaistīta VEF basketbolistiem - bija grupiņa, kas gāja par karsējmeitenēm. Tā kā mācēju uzmest salto vai uztaisīt špagatu, tas bija ļoti izdevīgi gan viņiem, gan arī man - varēju piepelnīties kā dejotāja. Tajā dzīves posmā man tas bija liels notikums!» smaidot stāsta Asnate. «Man patīk sports un arī azartiskas lietas, pati cenšos visu ko izmēģināt. Piemēram, reiz aiz kuterīša izbraucu ar ūdensslēpēm - patīk ķert asas izjūtas!»

Bet kā «skrienošā cilvēka tips» atpūšas? «Man ļoti patīk ceļot - cenšos kaut kur aizbraukt arī ar darbu nesaistītos braucienos, piemēram, pasērfot uz Maroku. Aktīva darbošanās un vides maiņa palīdz atslēgt un sakārtot domas. Vasarās patīk paceļot tepat pa Latviju - iesēsties mašīnā, iesviest tajā telti un vienkārši kaut kur braukt, kādu nedēļu padzīvoties Latgalē. Savukārt rudenī, ziemā un pavasarī patīk braukt uz ārzemēm. Tas man ir uzlādes moments.» Asnatei nav svešas arī sievišķīgas lietas. «Es nevaru palepoties ar ārkārtīgi saimniecisku būtību, taču ik pa laikam man uznāk iedvesma un kādos svētku pasākumos vai vienkārši tāpat patīk kaut ko pagatavot. Es gan nesaku, ka protu visādas brīnišķīgas receptes, taču, manuprāt, mūsdienās nav grūti vienkārši kaut ko izlasīt internetā un pēc izlasītā pagatavot arī bez lielas iepriekšējas praktizēšanās virtuvē,» smejas Asnate. Ko tieši pagatavot? «Zaļo taizemiešu kariju - tas man ļoti garšo, to varētu mēģināt!»