Šīs nedēļas nogalē risināsies ceturtais mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivāls
Lai gan šogad Zobens un lemess pārcēlies no ainaviskās Viesītes novada Lones uz ne mazāk gleznaino Bausku, festivāla organizatori ir palikuši nemainīgi – tā ir komanda ilggadējā metālmūzikas pasākumu rīkotāja Valda Bērzvada virsvadībā.
«Pienāca laiks, kad mums šķita, ka esam izauguši no Lones,» vietas maiņu skaidro Valdis. «Nokļūšana [Lonē] no apkārtējās pasaules ir diezgan sarežģīta, arī vietas sāka palikt par maz, tāpēc izvēlējāmies stratēģiski daudz izdevīgāko Bausku, kura ir Zemgales sirds, ļoti skaista viduslaiku pilsēta ar visu tai līdzi nākošo Zemgales auru. Ņemot vērā arī to, ka šogad ir grupas Skyforger albuma Kauja pie Saules iznākšanas divdesmit gadu jubileja (šīs grupas uzstāšanās ar senseno programmu ir šā gada Z&L nagla - S.V.), albuma tēma ļoti labi sasaucas ar Bausku - turpat ir arī Garoza, Mežotne un citas albumā pieminētas vietas.»
Zobens un lemess pirmsākumi meklējami tālā pagātnē. «2001., 2002. un 2003. gadā es kopā ar Daini Staltu, kurš diemžēl vairs nav ar mums, piedalījos festivāla Baltijas saule izveidošanā. Es kūrēju festivāla programmas smago daļu, kas notika vakarā, bet Dainis atbildēja par folka daļu - piedalījās kori, bērnu ansambļi, biedrības utt.
Tolaik jau bija notikuši pirmie pāris Kilkim Žaibu festivāli Lietuvā, no kuriem varēja smelties iedvesmu līdzīgu pasākumu rīkošanā arī pie mums, tā ka doma par savu folk/pagan metal festivālu man bijusi jau no šī gadsimta sākuma. Diemžēl sadarbība ar Baltijas sauli pēc trim lieliskiem festivāla gadiem pārtrūka, taču plāni par šāda festivāla atdzīvināšanu manī bija visu laiku,» atminas Valdis Bērzvads. Viņš norāda, ka šādas ievirzes festivāli pilda arī izglītojošo funkciju. «Savulaik grupa Skyforger ļoti mainīja daudzu dzīvi un interešu loku, tostarp arī manu. Arī es biju parasts Vecrīgas huligāns un metālists, kurš, neskaitot mūziku, citām lietām nepievērsa lielu uzmanību. Bet Skyforger pirmie albumi Semigalls’ Warchants un Kauja pie Saules izraisīja dziļu interesi par latvietību, par latviešu kultūru un folkloru. Klausoties šo mūziku, esmu kļuvis izglītotāks. Daudz lasīju par šīm lietām, bet jebkuru kultūru izzināšana cilvēku attīsta un padara labāku. Kaut vai tādā ziņā, ka es jau sen vairs nemetu izsmēķi zemē, es tomēr atradīšu tam miskasti,» smejas Valdis. «Domāju, ka ļoti daudziem Latvijas smagās mūzikas cienītājiem ir līdzīgi.»
Kā pasākumu rīkotāja Valda Bērzvada stāžs ir jau vairāk nekā 20 gadu, viņa kontā ir ap 300 koncertu. «Ar klubu koncertiem ir diezgan vienkārši, jo viss šo gadu laikā ir jau atstrādāts un notiek gandrīz vai automātiski, tur problēmu nav. Savukārt festivālu rīkošanā visvairāk enerģijas un laika aizņem dokumentu kārtošana un birokrātiskā pasākuma noformēšana. Man kā praktiķim papīru rakstīšana ir visnepatīkamākais darbs, tā ir visnogurdinošākā,» atzīst Valdis. «Patīkamākā sadaļa? Ka man ir tā iespēja un laime šobrīd iespēju robežās rīkot festivālu tieši tādu, kādu es to vēlos un kāds man tas patīk - nav nekāda spiediena no malas, nav nevienam jāizpatīk. Taču patiesībā festivālā vispatīkamākā daļa ir tā, kad festivāls ir beidzies un nodotas visas atskaites!»