Šipkēvics atgriežas pie saknēm

Šīs nedēļas nogale latvju mūzikā paies grupas Instrumenti zīmē – 15. un 16. jūnijā Siguldas pilsdrupu estrādē notiks divi lielkoncerti.

No abiem grupas Instrumenti mūziķiem pēdējā laikā aktīvāks un redzamāks bijis Reinis Sējāns - gan kā producents, gan kā šova X faktors žūrijas loceklis. Tāpēc šoreiz saruna ar Jāni Šipkēvicu, kurš kļuvis it kā mazāk pamanāms, jo grupas darbības pauzes laikā vairāk bija pievērsies akadēmiskajai mūzikai, turklāt pārcēlies uz dzīvi laukos.

- Kāpēc saviem koncertiem šoreiz izvēlējāties tieši Siguldu, nevis, piemēram, Arēnu Rīga vai Palladium?

- Mēs vēlējāmies koncertu brīvā dabā, zem klajas debess un ārpus Rīgas. It īpaši jau šogad Rīgā tāpat pietiek dažādu aktivitāšu. Sigulda ir viegli pieejama pilsēta - pavisam īss brauciens, un jau esi tur! Taču tajā pašā laikā šī pilsēta prasa abstrahēšanos no ikdienas skrējiena. Protams, arī pati vieta ir ļoti iespaidīga - ainaviska un ar savu vēsturisko šarmu. Tiesa, bija idejas arī par citām apkārt Rīgai esošajām pilsētām, taču tās bija vai nu tālāk, vai arī nebija iespējams iekārtot skatuvi tajā uzstādījumā, kādā šos koncertus redzējām. Turpretī esošā konstrukcija, kas jau ir Siguldā, tam bija ļoti piemērota.

- Brīvdabas koncerti tomēr ir diezgan riskanta padarīšana - labi, šobrīd mums veicas, bet tikpat labi ārā aiz loga varēja valdīt ierastais jūnijs ar dažiem grādiem plusā un lietu!

- Šajā jomā neko nevar paredzēt, tāpēc nav jēga par to vispār uztraukties. Vari pētīt laika prognozes, analizēt klimatiskās tendences vai kaut zīlēt kafijas biezumos, tas viss ir bezjēdzīgi, jo, kā tas kungs tur augšā būs nolēmis, tādu laiku viņš mums būs iedalījis, un mēs par jebkuriem laika apstākļiem būsim pateicīgi. Turklāt skatuve ļauj būt gataviem jebkuriem klimatiskajiem apstākļiem.

- Vai programma bāzēsies uz jūsu pēdējo albumu Atkala?

- Nevis pēdējo, bet uz mūsu jaunāko albumu (smejas)! Jā, uz to un tāpat arī uz Instrumentu pirmo albumu Tru. Mums šķita, ka šie albumi idejiski, estētiski un arī noskaņas ziņā labi saderas. Atkala noskaņu ziņā atgādina to laiku, kad mēs sākām, šobrīd tiešām mums ir kā otrs sākums. Savukārt albumu Iekams un Procrastination laiks - tie bija tādi kā apjukuma un meklējumu laiki, kad daudz ko iemācījāmies, un līdz ar mums to darīja arī mūsu publika, taču šobrīd mēs esam pāršķīruši jaunu lappusi, kas idejiski sasaucas ar noskaņojumu, kādā mēs sākām savu darbību. Ir pamats domāt, ka šī ir pirmā nodaļa no tām, kas vēl tikai sekos. Mums ir ieceres šo visu turpināt.

- Kad salīdzinoši nesen runāju ar Reini, viņš teica, ka, jauno materiālu gatavojot, jums ārpus albuma borta palicis vesels lēvenis ar labām idejām, kuras tiks realizētas nākamajā diskā, uz kuru nemaz ilgi gaidīt vairs nenākšoties. Varbūt nospēlēsiet arī kādu jaunu dziesmu?

- Jā, būs arī vismaz viena jauna dziesma no tām, kuras, kā šķita, top jau šim albumam, taču vēlāk, sagrupējot jauno skaņu materiālu, tas veidojās divās atsevišķās nodaļās. Šī otrā nodaļa šobrīd ir nolikta maliņā, lai tā taptu par pamatu nākamajam albumam. Koncertā nospēlēsim visu jauno albumu un gandrīz visu Tru iekļauto materiālu, savukārt no Instrumentu karjeras vidus posma būs tikai trīs vai četri skaņdarbi.

- Pieteikts grandiozs šovs. Nezinu, ko jūs vēl varat izdomāt tādu, lai tas pārspētu Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons pasniegšanas ceremonijā redzēto…

- Mēs nemēģināsim uzbūvēt kaut ko suverēnu un ignorēt vidi, kurā būsim, - mēs to papildināsim un iekļausim esošo sajūtu par to aizgājušo laiku godību, par pilsdrupām. Mēs tam visam uzbūvēsim jaunu jēdzienisko slāni. Arī sajūta par mūsu pašu būtību ir tāda, ka tas ir kā liels un spēcīgs kuģis, kas izbraucis cauri daudzām vētrām. Lai arī buras, pārcietušas dažādas vētras, kaut kur stūros ir paplosītas, viss tikai ieguvis lielāku un būtiskāku jēgu mums pašiem, kas izgājuši cauri šiem sarežģītajiem laikiem grupas iekšienē un stāv daudzu jautājumu priekšā, kurp tālāk doties un vai kuģim ir kāds nākotnes kurss. Esam to atraduši, un tas ir nācis kā liels prieks. Šis stāsts tad arī atspoguļosies skatuves scenogrāfijā.

- Kamēr vētras pluinīja Instrumentu buras, tu atminējies akadēmiskās mūzikas pamatus.

- Šos pamatus iepriekš acīmredzami biju atstājis otrajā plānā, taču tie izrādījās man ārkārtīgi būtiski. Šis pauzes laiks bija ļoti noderīgs gan man, gan arī Reinim, lai atsvaidzinātu savas sajūtas un attīstītu tās, daudz arī vingrinātos, stiprinātu to muskulatūru, kas bija atstāta novārtā. Radošais organisms pārtraukuma laikā ir piedzīvojis nopietnu treniņprogrammu, kas šobrīd ir ļoti jūtams - gan tajā, cik auglīgs bija albuma Atkala radīšanas posms, cik tas nāca spēcīgi un viegli, gan gatavojoties koncertiem. Es jūtu, ka spēlējam labāk, saprotamies labāk, gatavojamies mērķtiecīgāk, esam mierīgāki un precīzāki. Kā pēc labas nometnes, kurā katrs uztrenēja to, no kā patiesībā esam sākušies, pirms mēs satikāmies kā Instrumenti vai pat kā Cosmos. Mana konstrukcija ir būvēta uz tā, ko es iemācījos mūzikas skolā vai zēnu korī - tas ir manas izpratnes fundaments, un no tā es nekur nevaru aizbēgt. Es to izjūtu kā pamatus, kurus stiprinot jebkādas citas lietas varu darīt drošāk un drosmīgāk. Ja kādu brīdi no tā biju mērķtiecīgi izvairījies, tad tagad saprotu, ka tas spēlējis tikai par labu un palīdz, ja es šīs saknes apzinos un uzturu sevi labā formā.

- Vai turpināsi kaut ko arī akadēmiskās mūzikas lauciņā?

- Ir vairākas jomas, kas aizsākās tajā laikā, kad Instrumentos bija klusums, piemēram, daudz rakstīju koriem, uzrakstīju dziesmu ciklu arī Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim. Šīs lietas turpinās, ir arī vairāki lielas formas darbi, pie kuriem strādāju. Viens no tādiem, kurš šobrīd ir tapšanas stadijā un būs dzirdams nākamgad, izskanēs Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Es pieļauju, ka tas nebūtu iesācies, ja Instrumentu grafiks joprojām būtu tikpat intensīvs un ja mēs tobrīd par varītēm censtos aizpildīt šo pauzi ar idejām, kuru patiesībā nemaz nebija, kuras vēl nebija gatavas izšķilties.

- Kad bijāt jaunieši, valdīja dauzonīgais Cosmos periods, pēc tam bija Instrumenti ar visas pasaules iekarošanas jaunības maksimālismu, pēc tam iestājās akadēmiski garīgais sevis meklēšanas un atrašanas periods, bet tagad ir iestājies relatīva brieduma periods. Vai tava darbošanās mūzikā nav ļoti atkarīga no tā, kā pats konkrētajā brīdī jūties?

- Protams, bet parādi man kādu, kuram tā nav! Tas ir saistībā ar dzīves ceļu: ja konkrētajā brīdī esi pamatīgā disonansē ar to, ko dari, un to, kā dzīvo, tad tas rada spriedzi, saspīlējumu un iekšējas pretrunas. Un tad mēģini kaut ko mainīt. Izejot cauri tevis nosauktajiem posmiem, šī brīža punkts ir tāds, kurā viss beidzot sakļaujas kopā. Jūtos absolūti komfortabli un ļoti laimīgs spēlējot Instrumentos un tiešām gūstot lielu baudu no tās milzu jaudas, ko šis projekts spēj radīt, turklāt savā sadarbībā, cilvēciskajās attiecībās un draudzībā arī esam ieguvuši pilnīgi citu dziļumu. Tā vairs nav vienkārši divdesmitgadnieka pirmā sajūsma par lielām lietām, kas notiek, vai iegūtā publikas interese, tas ir kas daudz būtiskāk - mūsu pašu izpausmes veids, kas ir ieguvis labu līdzsvaru gribēšanā un spējās, kā arī varēšanā ar to visu tikt galā emocionāli. Tas ir garīgi attīstoši, tā nav tikai izklaides lieta vai alkas pēc pašapliecināšanās vai uzmanības.

- Esat arī sapratuši, ka nepieciešams turēties pie zemes, tas ir, dziedāt latviski un vairs nedauzīties apkārt ar koncertiem pa pasauli, nelikt kārti uz dažādiem ārzemju braucieniem un dalību festivālos. Var taču darboties ar vērienu šeit pat!

- Vajadzēja pārliecību, ka arī paši vēlamies radīt kaut kādu kopumu ar labu mūziku latviešu valodā, kas mūsos pašos ir bijusi iekšā, bet visu laiku esam bijuši pārāk apkārt skrienoši, lai tai pievērstos. Pašlaik jūtu, ka tas mums dod vislielāko gandarījumu un arī vislabāk padodas. Taču pieļauju, ka pēc šī albuma un varbūt vēl viena albuma latviešu valodā izdošanas mēs atkal radoši un ģeogrāfiski izpētīsim jaunas teritorijas.

- Turies pie zemes arī tīri fiziskā veidā - esi kļuvis par laucinieku.

- Jā, es dzīvoju ārpus Rīgas. Jaunā dzīvesvieta gan nav pilnīgā nekurienē, tomēr tas ir krietnas stundas brauciens ārā no pilsētas, un tas ir būtiskākais, ko tajā redzu. Tā ir dzīve mierā un dziļi dabā, kur es neredzu satiksmi un sociālo dzīvi. Uz šīs jaunās dzīves fona absolūti izbaudu visu to, kas notiek studijā vai pilsētā, taču ārpus tā daru fizisku darbu - zāģēju, skaldu malku, roku zemi, pļauju zāli. Un domāju par īstajām lietām, kas notiek pasaulē, kuras ir tiešām reālas, nevis kā tās, brīžiem stipri nosacītās problēmas, kuras risinām šeit, pilsētā. Tās ir problēmas, kuras pilsētnieki bieži vien izdomā, jo vienkārši viņiem nav, kur likt savu enerģiju, nav iespēju sevis realizācijai kā īstiem latviešiem - zemnieku tautai. Līdz ar to uzkrājas lieka enerģija, kas pārvēršas agresijā vai piekasībā.

- Vai šādas pārvērtības bija iespējamas, jo pēkšņi uzradās māja ārpus Rīgas, vai arī vienkārši saprati, ka tas ir tavs ceļš, ka vēlies būt tuvāk dabai un kā Raimonds Pauls pats pļaut savu mauriņu un skaldīt malku?

- Tas bija apzināts lēmums. Protams, šāda pārcelšanās nebija vienkārša, tā prasīja lielas pūles, kā arī laika un resursu ieguldījumu, taču tas noteikti bija tā vērts. Esmu sapratis, ka šī vieta mani padara par labāku, mierīgāku un produktīvāku cilvēku.

- Bet vai tev nepietrūkst pilsētas piedāvāto iespēju un dzīves ritma? Stundas brauciens - tas, protams, nav daudz, bet tā tomēr ir stunda! Turklāt lauku cilvēkam pašam jāgādā malka un jārisina simtiem citu sadzīvisku problēmu.

- Protams, dažkārt ir sarežģīti - ja dzīvo suverēni un tev a priori visu laiku netek silts ūdens no krāna, un ir jādomā par to, kāpēc nestrādā apkures katls vai tek jumts. Šādu lietu risināšana, protams, prasa laiku un koncentrēšanos - nevari domāt tikai par savām augstajām, garīgajām lietām. Bet esmu sapratis, ka sāku saiet kaut kādā īssavienojumā, ja garīgi eksistenciāliem vai radošiem procesiem un dažādiem manas ikdienas abstraktiem jautājumiem nav pretī kaut kas pavisam reāls brutāli smilšains un dubļains. Lai es vienkārši fiziski nogurtu, lai būtu kārtīgi noracies zemi vai nostiepies baļķus. Lai nebrauktu tikai vienā grāvī, man tas vienkārši ir nepieciešams! Atbildot uz tavu jautājumu - nē, man nepietrūkst tā, ka nevaru fiksi aizskriet uz lielveikalu vai pusstundas laikā nokļūt sapulcē. Šobrīd es to tiešām nevaru izdarīt, taču es to arī negribu! Es labāk sakārtoju savu laiku tā, lai varētu būt vislabākajā formā un piedāvāt vislabāko savu sniegumu tad, kad esmu tam patiešām gatavs. Joprojām strādāju daudz, taču cenšos savu dzīvi sabalansēt tā, lai pretī prāta un emociju darbam būtu arī fizisks darbs.