RECENZIJA: Manic Street Preachers "Resistance Is Futile"
Velsiešu alternatīvā rokgrupa “Manic Street Preachers” studijas albumu ražošanā nav laiska – apskatāmais ripulis ir jau trīspadsmitais šīs blices nedaudz vairāk kā 30 gadus ilgajā karjerā.
Tiesa, iepriekšējais albums “Futurology” tika izdots pirms četriem gadiem, un pa šo laiku faniem ir radusies dabiska interese, ko jaunu sadarījis trio Džeimss Dīns Bredfīlds, Nikijs Vairs un Šons Mūrs. Bet sadarījuši duci jaunu dziesmu, kas vismaz britiem bija gājušas pie dūšas tik labi, ka “Resistance Is Futile” nokļuva topa otrajā vietā. Ārpus Britu salām gan “Manic Street Preachers” darbam lielu panākumu nav, bet tādu jau viņiem sen vairs nav praktiski nekur, šķiet, kopš tādu hitu kā “If You Tolerate This Your Children Will Be Next”, “The Masses Against The Classes” un it īpaši jau “The Love Of Richard Nixon” laikiem. Jāatgādina, ka Manic Street Preachers divreiz uzstājušies arī latvju zemē - 2008. un 2012. gadā „Positivus Festival” ietvaros.
PAR. “Manic Street Preachers” atkal izklausās ierasti dzīvespriecīgi, pozitīvi un sprigani - brīvdabas festivālos viņi varētu radīt ļoti gaišas un patīkamas emocijas. Kas attiecas uz albumu, tad Rietumu mūzikas kritiķi to novērtējoši pārsteidzoši labi, lielākoties to gratulējot ar četrām ballēm no piecām - tik augsts vērtējums gan liekas pārspīlēts, taču uz trijnieciņu ar krustu (drīzāk gan bez tā) “Resistance Is Futile” tiešām velk. Dziesmas kā dziesmas, neviena īpaši uz pārējo fona neizceļas. “People Give In”, “Distant Colours”, “Vivian” utt. - kāda starpība, visas ir tik līdzīgas, ka bez dziesmu treklistes rokā tās neatšķirt. Ja nu vienīgi izcelt varētu “Dylan & Caitlin”, kas iedziedāta duetā ar velsiešu indīpopa mūziķi The Anchoress (Ketrina Enne Deivīsa). Un “Broken Algorithms”, kas ieturēta nedaudz straujākos ritmos.
PRET. Par šo albumu grūti pateikt kaut ko negatīvu - patiesībā grūti vai pat neiespējami pateikt vispār kaut ko.
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.