Patīkamā, nepiespiestā un teju vai ģimeniskā atmosfērā līdz pat pirmajiem gaiļiem piektdienas rītā kafejnīcā Ļeņingrad pagājušās nedēļas nogalē tika atzīmēts kāds notikums – mūzikas žurnālista un dīdžeja Kaspara Zaviļeiska grāmatas klajā nākšana.
«Man jau sen par to gribējās uzrakstīt, taču nebija tam laika. Kā mūzikas žurnālistam un žurnālistam vispār, kā dīdžejam un arī tēvam - dažādu atrunu, lai atliktu grāmatas rakstīšanu, pietika. Un tomēr gribējās izstāstīt šo stāstu, kas ar katru gadu šķita aizvien interesantāks»
Dienasgrāmata ar rozā brillēm
Grāmata ParaPops jeb Rozā brilles Siguldā tiek pieteikta kā «literārs, autobiogrāfisks garstāsts par 90. gadiem un radiostaciju gleznainajā Latvijas mazpilsētā». Tajā vienkāršā valodā vēstīts par īsta melomāna jaunību šajos neparastajos gados, kad PSRS jau bija sabrukusi, bet Eiropas Savienības birokrātija vēl mūs neskāra. Par citādākiem laikiem. «Man jau sen par to gribējās uzrakstīt, taču nebija tam laika. Kā mūzikas žurnālistam un žurnālistam vispār, kā dīdžejam un arī tēvam - dažādu atrunu, lai atliktu grāmatas rakstīšanu, pietika. Un tomēr gribējās izstāstīt šo stāstu, kas ar katru gadu šķita aizvien interesantāks,» skaidro Kaspars Zaviļeiskis. «90. gadi, mazpilsēta, radio - tas ir stāsts, ko mūsdienās nav iespējams atkārtot. Grāmatā ir aprakstīts daudz kas tāds, kas šajos laikos nav iedomājams, sākot ar to, ka uz kultūras nama jumta uzlikta armijas antena, lai skanētu radio, kas līdz ar to bieži vien skan arī apkārtējo māju dzīvokļu televizoros, bet programmas veido mazgadīgie. Mūsdienās šāda situācija ir pilnīgi nereāla! Protams, par pamudinājumu kalpoja arī tas, ka par 90. gadiem pēdējā laikā ir šis un tas sarakstīts - gan Jāņa Joņeva Jelgava ’94, gan Arno Jundzes Sarkanais dzīvsudrabs. Pavērojot cilvēku interesi par jebko, kas ir sarakstīts par deviņdesmitajiem, sapratu, ka ir īstais brīdis uzrakstīt arī savu stāstiņu.»
Kaspars ar savu grāmatu nepretendē uz augstās literatūras plauktu - to drīzāk varētu dēvēt par pabiezāku dienasgrāmatu nedaudz uzskaistinātā variantā. «Mūsu tā laika paaudze visu atceras vairāk tādā kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas griezumā. Man tajā laikā bija 15 - 17 gadu. Ja tu jautātu par šiem laikiem kādam, kuram tajā laikā bija 27 vai 37 gadi, un kurš dzīvoja tajā pašā vietā un tajā pašā laikā, viņš atcerētos dažādas bandītu lietas un tamlīdzīgas negācijas. Bet es savā rozā jaunībā varēju pelnīt nelielu naudiņu, darot to, ko vēlējos: dīdžejot reālā radiostacijā, nevis kādā skolas radio, kas skanētu tikai starpbrīžos; spēlēt reālos klubos un krogos, nevis tikai disenes skolā. Es tolaik biju pārāk jauns, lai tagad atcerētos kaut ko baigi negatīvu.»
Pirmais privātais komercradio
Lai cik tas būtu dīvaini, bet 1991. gadā izveidotais Radio Sigulda (šobrīd tas turpina darbu kā Radio 7) bija pirmais privātais komercradio Latvijā -varenie Radio SWH un Radio Skonto tika izveidoti pēc pāris gadiem. «Man bija tā laime būt Radio Sigulda sastāvdaļai, bez šīs pieredzes es mūsdienās būtu cits cilvēks,» atzīst Kaspars, kas šīs radiostacijas darbībā bija iesaistījies no 1995. gada. «Es jau tolaik biju baigais melomāns. Man bija supersponsors - 13 gadus vecāka māsa, kura strādāja, līdz ar to viņai bija nauda. Viņa pirka kasetes sev un pie viena arī man, jo jau tajā laikā biju demagogs un pratu iestāstīt, ka - mēs taču kopā varam paklausīties to vai šo! Tā šīs kasetes krājās, krājās un krājās, līdz vienā brīdī sapratu, ka ar to visu gribu kaut ko darīt. Nolēmu pamēģināt tikt radio, jo man likās interesanti - spēlē mūziku, un to klausās tik daudz cilvēku!»
Pirmais Kaspara veidotais raidījums bija viņa muzikālajai gaumei diezgan netipisks - tas saucās Stunda tehno dejām. «Atminos, ka gāju uz darba pārrunām, satiku radiocilvēkus Egonu Reiteru, kas šobrīd ir TV un radio ētera personība, un Romānu Kurpnieku, kurš savulaik strādājis Radio SWH: viņi brīdināja, lai tikai radio vadībai neieminos neko par tehno. Es jau tajā laikā biju absolūts spītnieks, tāpēc pirmais, ko ieejot pateicu, ka vēlos veidot raidījumu par tehno… Priekšniecība saķēra galvu, taču pēc kādas minūtes saprata, ka jauniešiem šāda mūzika patīk, turklāt tā ir brīva niša, un radio nepieciešama visu žanru pārstāvniecība - davai, taisi! Šim raidījumam saradās auditorija, kas tam pievērsa uzmanību - nāca klāt uz ielas un informēja, ka klausoties,» smejas dīdžejs. Pēc tam viņš veidoja arī citādāka formāta mūzikas raidījumus, nostrādāja Radio Siguldā četrus gadus, bet, studiju dēļ pārceļoties uz Rīgu, braukāšana uz radio kļuva par sarežģītu. Šos četrus gadus Kaspars joprojām atceras ar nostalģiju: «Tas bija radio, kuru patiešām klausījās visur pilsētā - mājās, mašīnās, veikalos. Tajā bija arī vietējās ziņas, vietējos sludinājumos varēja uzzināt, ko kurš pārdod, viens otram nodeva sveicienus vai veltījumus utt. Radio bija dzīvs - tā nebija tikai mūzika, kurai pa vidu izskan reklāma, un viss. Šobrīd tas tiešām ir bizness, katrai radiostacijai ir pilnīgi skaidri formāti - atkāpes nav pieļaujamas ne pa labi, ne pa kreisi. Bet mēs tolaik strādājām brīvā režīmā.»
Melomāns līdz kaulam
Arī savus audiokasešu laikus Kaspars atceras ar nostalģiju - kad šis formāts zaudēja savas pozīcijas CD priekšā, kasetes saliktas pie vecākiem Siguldā, kādā šķūnī. «Šobrīd mazliet to nožēloju, taču kādu daļu kasešu ir izdevies saglābt, tas ir, izdabūt no šī šķūņa ārā, un, pats amizantākais, - ar visu magnetofonu. Tolaik man bija stacionārais magnetofons Nota - krievu, bet krietni labāks par korejiešu pārnēsājamajiem divkasetniekiem. Izrādās, šis magnetofons joprojām ir dzīvs un pat darbojas. Kad oktobrī man bija dzimšanas diena, vecāki to man atveda - lai gan dāvanā bija kaut kas pavisam cits, tā man šķita pati labākā dāvana! Sēdēju, klausījos un tīri vai uz asaru pavilka. Jo tā skaņa jau ir tieši tas, ko atceries. Vari klausīties, piemēram, Soundgarden albumu kompaktdiskā, tas skanēs perfekti un digitāli skaisti, vari nopirkt arī lepnu vinilplati, bet, tieši paklausoties to šņācošo poļu kaseti, ko savulaik esi noklausījies divsimt reižu, saproti, ka tā ir tava īstā skaņa! Tas rada šo nostalģiju, ne jau tas perfektais skanējums.»
Pašlaik žurnālists nelaiž garām neko no jaunākās mūzikas un klausās gan straumēšanas servisu piedāvājumu, gan CD, gan kasetes, gan plates un pat minidiskus. «Nepiešķiru tik lielu nozīmi superkvalitātei, lai nevarētu paklausīties mūziku, piemēram, telefonā. Esmu melomāns, es neesmu audiofils,» ironizē Kaspars. «Protams, šķiroju mūziku pa žanriem, tomēr ļoti cītīgi sekoju līdzi visām novitātēm - primāri kā melomāns, sekundāri kā mūzikas žurnālists un dīdžejs. Visu laiku gribas izrakt kaut ko jaunu, tāpēc ir ļoti maz tādu albumu, kurus noklausos atkārtoti. Esmu par šo pieeju diskutējis ar Klāsu Vāveri, kas uzskata, ka tas ir baigais mīnuss - viņam patīk labus albumus klausīties vēl un vēlreiz, bet man tomēr patīk kaut ko atrast un zemapziņā ir izmisīga vēlme pierādīt, ka arī mūsdienās joprojām top laba mūzika. Kad to visu klausos? Man ir ļoti pacietīga ģimene - sieva un divi bērni, kuri labprāt kopā ar mani nemitīgi klausās jaunos albumus, kas dažbrīd, it īpaši jau brīvdienās, nudien nav vienkārši. Bet, jā, - man visu laiku apkārt skan mūzika.» Šāda pieeja gan nozīmē arī to, ka melomāna galvā ir tūkstošiem mūzikas failu, bet nav garantijas, ka nepieciešamības gadījumā starp tiem var atrast īsto. «Kad no nosacītā mūzikas eksperta plauktiņā jāpakāpj nedaudz nostāk un nonāc viens pret viens situācijā ar cilvēkiem, kas ikdienā strādā pavisam citu darbu, bet kā vienkārši melomāni klausās mūziku, nemaz tik viegli neiet,» atzīst arī pats dīdžejs. «Nesen ar Egonu Reiteru, Arti Volfu un Normundu Vucānu piedalījāmies mūzikas erudītu spēlē Chancers. Mēs gan kā otrie tikām nākamajā kārtā, kas bija milzīgs atvieglojums, taču šādos brīžos saproti, ka ne velna jau tajā galvā neturas! Kad kaut kāda informācija jāatceras, tad ir diezgan interesanti.»
Dīdžejs ar šaha dēlīti
Kaspars Zaviļeiskis ir pazīstams arī kā DJ Šahs, viņa pirmās gaitas šajā ampluā bija vēl radio laikos. «Siguldā pie dzelzceļa atvērās stilīgs krogs Kurtuve - pēc dizaina tas mazliet atgādināja Slepeno eksperimentu. Šeit nedēļas nogalēs lielākoties ballējās no Rīgas mājās atbraukušie studenti. Sestdienas vakarā līdz desmitiem man bija radio ēters, un pēc tam visus aicināju turpināt programmu uz Kurtuvi. Man bija 16 - 17 gadi, kas arī mūsdienām ir nereāla situācija, proti, aiz pults reālā krogā ir mazgadīgs dīdžejs. Es gan alkoholu nelietoju, man pat prātā nenāca, ka to vajadzētu darīt - man likās ļoti forši spēlēt mūziku un radīt cilvēkiem prieku. Es spēlēju nosacīti alternatīvu mūziku, tādu pašu kā savās radio programmās, un izrādījās, ka tas kādam ir arī vajadzīgs. Pilsētā bija arī centrālais klubs, kurā vairāk spēlēja popmūziku, bet daži mēģinājumi tur spēlēt beidzās ar nosacītu strīdu no sērijas «ja tu nebūtu no radio, dabūtu pa muti!». Paveicās, ka bija tāda Kurtuve,» atminas Kaspars. Starp citu, cits Kaspars - grupas Dzelzs vilks taustiņnieks Kaspars Tobis, kas arī tolaik strādāja radio, bijis kā tehniskais direktors. «Viņš veda aparatūru, visu saslēdza kopā, bet es tikai braucu un spēlēju diskotēku - pēc tam naudiņu dalījām uz pusēm.» Kad DJ Šahs pārcēlies uz Rīgu, galvaspilsētas klubos viņam bijuši sekotāji arī no Kurtuves laikiem.
Skatuves vārda izvēle bijusi diezgan savdabīga. «Man patika spēlēt šahu. Ik pa laikam krogos sarodas tādi cilvēki, kas grib uzspēlēt šahu, lai gan atnākuši padejot. Noliku blakus dīdžeja pultij šaha galdiņu - to es daru joprojām. Saliec figūras un ar baltajiem izdari pirmo gājienu. Jebkuram, kuram ir kaut kāda interese un saprašana par šahu, ir skaidrs, ka tā viņu izaicini uz spēli. Ar savu aliņu vai viskija glāzi rokā tāds pienāk, apstājas un sāk spēlēt. Man kā dīdžejam jau nav tik intensīvi visu laiku jāmiksē, līdz ar to paralēli varu spēlēt diseni un arī šahu,» stāsta Kaspars. «Lielākoties šajās partijās vinnēju, jo auditorija pārsvarā nemaz tik labi nespēlē, kā pašiem liekas, turklāt bieži vien ir iedzēruši krietni vairāk par dīdžeju. Taču man arī patīk, ja zaudēju - ir cilvēki, kas ļoti nopietni pieiet šai spēlei. Nesen kafejnīcā Ļeņingrad dīdžeja seta laikā iemaldījās kāds biznesmenis no Sanktpēterburgas, kuru bija pievilinājis kafejnīcas nosaukums. Izspēlējām divas partijas, un es abas stabili zaudēju, bet man par to pat bija prieks, ka kāds man ierādījis vietu, cik var tos apmeklētājus bāzt maisā!» ironizē dīdžejs.
Šobrīd DJ Šahs aktīvajā darbībā redzams maz - lielākoties korporatīvajos pasākumos, retu reizi Ļeņingradā. «Pie dīdžeja pults nostāvēti 23 gadi, man ir 39 - cik tad var…» atzīst Kaspars. «Joprojām spēlēju lielajos publiskajos pasākumos, piemēram, šogad jau desmito gadu pēc kārtas spēlēšu krastmalā, Līgo svētkos. Šādiem lieliem pasākumiem ir sava pievienotā vērtība, jo lielām masām var piedāvāt arī kaut ko tādu, ko viņi ir dzirdējuši mazāk. Piemēram, Līgo svētkos piedāvāju speciāli atlasītu latviešu etnoprogrammu.» Kaspars uzskata, ka dīdžeja darbā galvenais ir dialogs ar publiku. «Dīdžeja darbs pieprasa psihologa dotības un spēju komunicēt ar cilvēkiem, tostarp iereibušiem. Patiesībā visu var sarunāt. Tādu ārprātīgi agresīvu cilvēku, kuriem ļoti nepatiktu spēlētā mūzika vai pats dīdžejs, nemaz nav. Ja pat viņam pašam kādā brīdī tā liekas, tad ar kādu elementāru joku vari viņu izsist no šīs ļaunās auras, un pēc piecām minūtēm viņš tev uzsauks dzērienu, uzsitīs uz pleca un pats par sevi pasmiesies. Tā, cita starpā, ir bijis daudz un dikti. Manuprāt, tas arī ir šī darba būtības pamats - nevari būt dīdžejs, kas iegrimis savā aparatūrā un septiņas stundas naktī pavadi ar austiņām, nemaz nemanot, kas notiek apkārt, jo tev ir sava programma un sava mūzika, ejiet taču jūs visi…! Tā ir liela komunikācijas māksla, dīdžeja un žurnālista darbam ir līdzības,» tā Kaspars Zaviļeiskis.