Agnese Rakovska no triāņiem, viņa neliekuļo

Nupat klajā nācis grupas Triānas parks jaunākais studijas albums Alive, kas nozīmē, ka atraktīvā un eksplozīvā Agnese Rakovska atkal ir zirgā. Pēc pērn Eirovīzijā piedzīvotās neveiksmes šķita, ka viņa uz kādu laiku ir novirzījusies lielās skatuves otrajā plānā, bet tā nemaz nevarētu būt – viņa taču nekad neapstājas.

- Grupai Triānas parks nācis klajā albums, bet šoreiz kaut kā neraksturīgi klusi - ne skaļas reklāmas kampaņas, ne plašas informācijas masu medijos…

- Jā, mēs ieturējām nelielu pauzīti un ar skaļiem paziņojumiem apkārt neplivinājāmies, jo pēc pagājušā gada Eirovīzijas konkursa gribējās padzīvot mazliet klusāk. Es tiešām nebiju domājusi, ka Eirovīzija paņems tik ļoti daudz laika un enerģijas, arī finanses... Beigās pat likās mazliet absurdi, ka tik daudz ieguldīts vienā dziesmā, tiesa, tas arī atmaksājās, jo, piemēram, Spotify tā klausīta vairāk nekā miljons reižu. Lai arī šī dziesma mums jau sēž, tā joprojām griežas un rotē radiostacijās - tas ir pozitīvais aspekts. Tomēr pēc tā visa gribējās pārgrupēties. Turklāt tagad mums pieslēdzies arī DJ Rudd [Rūdolfs Budze], kurš pilnīgi noteikti ir viens no labākajiem latviešu producentiem. Lai cik tas būtu jocīgi, bet albums ir ļoti eklektisks - it kā visu laiku mēģinu atrast kādu robu, pa kuru braukt, bet nekādi nesanāk, pašai jau tas sāk krist uz nerviem. Bet mani joprojām interesē visi šie stili. Un arī pārējiem grupā tāpat - katrs iefano par kaut ko citādāku. Paļaujos uz to, ka cilvēki mūsdienās mūziku klausās ļoti selektīvā līmenī, tāpēc no visa šī mūsu piedāvātā podiņa viņi savāks paši savu plejlisti. Iespējams, ka vairs nav nepieciešams visu par varītēm saspiest zem kāda konkrēta karoga, lai gan, protams, gribētos būt konceptuālākiem.

- Šoreiz visas dziesmas angliski, bet, cik sapratu, tu domā pievērsties arī latviskajam repertuāram?

- Uz rudeni noteikti vēlamies to izspiest. Latvija jau sen to no Triānas parka ir pelnījusi, turklāt nevar noliegt neapstrīdamo faktu, ka koncertos dziesmas latviešu valodā tiek uztvertas daudz atzinīgāk. Radiostacijām arī labāk iesniegt dziesmas latviešu valodā, lai gan, piemēram, Star FM labi ņem pretī arī mūsu anglisko repertuāru. Interesanti, ka Igaunijā angliskās dziesmas radiostacijās tiek ļoti labprāt ņemtas pretī un klausītāji tām koncertos dzied līdzi, savukārt Latvijā tās tikpat kā nezina. Rudens tūre iecerēta arī kā Baltijas tūre - būs divi koncerti Igaunijā, divi Lietuvā, bet pie mums - Rīgā un Valmierā. Galvaspilsētā pasākums notiks koncertzālē H2O 6, Aisteres ielā, 10. oktobrī. Ļoti forša vieta! Nav nopulēta un pārāk sterila, kas ļoti labi piestāv tam, ko mēs darām.

- Zinot tavu maksimālistes dabu, nespēju iedomāties, kas notiks koncertos - tiks spridzināts, šauts, lēks tīģeri cauri degošām stīpām, uzstāsies bārdainas dāmas…

- Nē, tīģeri nelēks (smejas)! Mēs atvasināsim nelielu elementu no albuma - tur figurē pērtiķis. Es vispār nesaprotu, kāpēc mums velk uz tiem mērkaķiem - laikam tāpēc, ka paši esam diezgan ākstīgi, tāpēc ir vēlme šovu veidot uz šādas tēmas. Pērtiķi jau visu ko var veidot, bet - ko tieši, lai paliek fantāzijām. Esam jau sazinājušies ar Mākslas akadēmijas scenogrāfijas nodaļu, bet viss vienmēr atduras pret naudu. Taču mums ir ļoti labs atbalstītājs Spirits & Wine personā. Saprotu, ka jūs nevarat tos pieminēt, bet ar atbalstītājiem vispār ir jokaini - pieminēt nedrīkst, bet bez viņiem neko pacelt vispār nav iespējams. Nesen lasīju iecepienu par Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas pasākumu Zelta mikrofons, ko bija sponsorējusi ātro kredītu firma, bet - katrs tos ņem uz savu atbildību! Nav spiesta lieta! Savukārt dažādiem radošiem pasākumiem nepieciešami atbalstītāji. Piemēram, Latvijas Radio atteicās no Ventspils finansējuma Muzikālajai bankai. Nu, un kas notika šogad? Mūziķi atnāca uz Latvijas Radio studiju, iedzēra glāzi ūdens, savāca balvas un devās mājās! Nekāda svinīgā momenta, šādas lietas jau tomēr ir kā savdabīgi cunftes pasākumi. Šajā lauciņā, kurā mēs strādājam, bez atbalstītājiem nevar izdarīt absolūti neko, it īpaši, ja vēlies kaut ko paveikt augstākā līmenī. Es jau varētu arī tikai divatā ar ģitāristu uztaisīt konci, bet tas taču nebūtu tas.

- Igaunija, Lietuva… Savulaik tavi mērogi tuvāk ar Ameriku neaprobežojās.

- Amerika - tas, protams, ir baigi forši, bet būsim reālisti. Tiesa, brauciens uz šo kontinentu deva ļoti labu grūdienu grupas attīstībā, jo pēc tam izdevām EP, radās sadarbības iespējas ar igauņu producentiem. Tas viss iedeva pārliecību, ka varam skanēt labi. Izkristalizējās arī pārliecība, ka lēnā garā gribam iemīt šo Baltijas taku - skat, arī Laurim Reinikam tur klājas gana labi! Domāju, mēs arī varam stabili aizbristies līdz Igaunijai un Lietuvai un tur uzstāties ar veiksmīgiem koncertiem. Mēs šobrīd strādājam pie tā, lai attīstītu šo virzienu, pēc tam - Poliju un varbūt arī Skandināviju. Protams, daudz kas atduras pret finansēm, jo, lai kaut ko sasniegtu, nepieciešams ļoti daudz ieguldīt. Pagaidām ceram labi atsperties ar koncertiem, un tad jau manīs. Kas zina, varbūt mums kādu dziesmu paņems kādam filmas soundtrekam (smaida). Patiesībā daudz kas ir kā vienas sekundes jautājums - trāpīties pareizajā laikā pareizajā vietā. Nepieciešams tikai strādāt. Jāatzīst, ka šis Triānas parka albums ir mazliet iekavējies, mums pašiem uz to ir neliela dakša, gribas to izdot un virzīties savā attīstībā tālāk. Bet man liekas, ka dziesmas ir foršas, un gan auditorija tās novērtēs.

- Kā tev nenolaižas spārni no šīs nepārtrauktās cīņas par vietu uz starptautiskās mūzikas skatuves? Uz tevi raugoties, šķiet, ja jau tev tas nesanāk, tad kuram gan vēl…

- Ja mēģināsi desmit reizes, tad kaut kas sanāks vienreiz, ja mēģināsi simt reizes, tad kaut kas izdosies desmit. Tas pats ir ar dziesmu sacerēšanu. Aktīvākie dziesmu komponētāji ir stāstījuši - viņi konkrētā periodā uzraksta simt dziesmas, no kurām varbūt kādas divas tiek atzītas par derīgām. Iedomājies, tad kādā kapacitātē es strādāju, ja uzrakstu daudz mazāk un vēl uz kaut ko ceru?! Ir jāuzraksta vismaz divsimt dziesmas gadā, lai uz kaut ko varētu pretendēt. Piemēram, mums uz kādu semināru bija atbraucis viens čalītis no Somijas, kurš teica, ka viņš katru dienu iet uz studiju, lai līdz vakaram sarakstītu kaut ko, kas būs vismaz klausāmā stadijā. Mēs šeit esam pieraduši strādāt tā: gaidām, lai atnāk mūza vai atjāj pegazs. Ir jāstrādā daudz, daudz intensīvāk! Un jāapzinās, ka neveiksmju ir krietni vairāk nekā veiksmes stāstu, un labi, ja šīs nosacītās neveiksmes neviens neredz, ja tās var kaut kur norakt. Cilvēki redz tikai iznākušo albumu, bet, kas noticis tā tapšanas gaitā, neviens, par laimi, nezina. Profesionālis jau ar to arī atšķiras no diletanta, ka tomēr spēj jebkurā brīdī no sevis kaut ko sakarīgu izspiest. Ja tu man tagad teiksi - Agnese, man šovakar vajag dziesmu par ziloņiem, tad man ir jāspēj kaut ko radīt. Nevar būt tā - ai, pazvani man pēc nedēļas, varbūt tad man būs attiecīgais noskaņojums! Man nepatīk arī cilvēki, kas citās nozarēs šādi mēdz strādāt. Par Triānas parka dziesmas latvisko versiju tā arī bija - Kristapam bija melodija, ej būdā un līdz vakaram raksti dziesmu un tekstu! Beigās izrādās, ka no sākotnējās versijas der tikai piedziedājums, bet pārējais ir jāpārstrādā, taču vismaz šī sākotnējā versija ir! Pārveļam pantu, pēc tam sākam to kā mālu viļāt tālāk, un beigās dziesma tomēr rodas. Turklāt labākais rodas diskusijās, kad viens ar otru cīnāmies, kurš dziesmas risinājums ir labāks. Protams, ir jau grūti atteikties no savām idejām, kad tās kāds sāk kritizēt.

- Taču kādam ir jāpieņem galējais lēmums. Tā teikt, jāuzsit dūre galdā un jāsaka, ka būs tā, nevis citādāk! Nez kāpēc man liekas, ka tieši tu esi tā, kas jūsu triāņu vīrišķīgajā kolektīvā pieņem šo lēmumu.

KOMANDA. Šobrīd Triānas parks ir Agnese Rakovska, Artūrs Strautiņš, Edgars Viļums un Kristaps Ērglis. Visi kopā viņi ir vienota un saliedēta komanda / Publicitātes foto, Mikus KLAVINS

- Jā, mums dažkārt iet diezgan traki. Ir bijis pat tā, ka Kristaps man met ar pudeli. Pilnu! Zinu, ka es varu izvest, un es to arī dažkārt izdaru, bet man ir pārliecība par savām idejām. Iedomājies, publicēsim kādu materiālu, kas izrādīsies neveiksmīgs, un ko tad es pēc tam teikšu - nu, re, ko es jums sacīju?! Es nevaru kaut ko risināt pie sasistas siles, šis jautājums ir jāatrisina tagad un uzreiz! Ir kādam jāuzņemas atbildība par rezultātu. Tāpat kā Saeimā - simt cilvēki spiež pogu, bet neviens konkrēti nav atbildīgs. Es nebaidos uzņemties atbildību un tāpēc arī karoju līdz galam. Jā, es dažkārt kļūdos, bet, ja kaut kam ticu, tad eju līdz galam. Cenšos gan arī džekiem uzticēties vairāk, bet dažkārt tiešām ir tā - dūre galdā! Bet nu jau mums klājas mierīgāk.

- Kā tava ambiciozā personība sadzīvoja ar zaudējumu Eirovīzijā?

- Ļoti grūti (nopūšas). Ja es būtu uz turieni braukusi divdesmit gadu vecumā, tad būtu ļoti sagruzījusies. Man liekas, ka es vienkārši nodzertos (smejas)! Es, goda vārds, ņemtu to visu ļoti personīgi. Taču to tā nedrīkst darīt, jo šis rezultāts jau nebija ne pret mani, ne pret grupu Triānas parks - tā vienkārši sanāca. Mani izglāba tas, ka man ir stingra komanda, ar kuru es sadarbojos. Spēcīgs kolektīvs. Mēs dažkārt kašķējamies, bet situācijās, kad tas ir nepieciešams, mēs esam vienoti kā vilku bars. Savā starpā mēs varam paķīvēties, bet vienalga cits citu atbalstīsim. Starp citu, man Eirovīzijas laikā bija dzimšanas diena, un tad viņi sarīkoja tādu smuku ballīti ar baloniem un visu pārējo - it kā muļķīgām lietām, kas tomēr sapurināja. Kādas divas dienas es gan spēcīgi pabēdājos… Zini, kas bija sāpīgākais? Ja es būtu aizbraukusi uz kādu konkursu anonīmi, tad nekas, bet no mūsu mazās Latvijas bija tik nenormāls spiediens… Mēs kaut kā vispār visu pārāk sāpīgi uztveram - Mairis Briedis zaudēja cīņu, Martins Dukurs ne tā nostartēja… Es šausmīgi jutu to spriedzi. Un beigās man nebija žēl par zaudējumu, bet par to, ka es pievīlu visus šos cilvēkus, kas no mums kaut ko gaidīja. Bet viss pārējais bija cool - kad ieraudzīju to skatuvi, vispār neticēju, ka kaut kas tāds ir iespējams.

- Bet kas īsti notika? Nepaveicās?

- Man tiešām liekas, ka tā bija apstākļu sakritība. Protams, es arī dzīvoju kā mazā burbulī - o, vinnējām Supernovā, aizbraucām uz Eirovīziju, kur žurnālisti nāk klāt un stāsta, cik mēs esam labi, apber ar komplimentiem, super! Producenti arī slavē, programmā apzināti ieliek mūs kā pēdējos, kā koncerta naglu. Noslēdzam finālu, ir intervijas, viss notiek, tik labi! Un beigās… Es tev pat nevaru to izskaidrot! Šīs sajūtas var saprast tikai tie, kas paši to kaut reizi ir piedzīvojuši. Piemēram, Ralfs Eilands, kas uzreiz man atsūtīja atbalstošu īsziņu, jo viņš ir bijis līdzīgā situācijā. Es par to riktīgi nopriecājos, jo viņš patiešām zināja, kā es tajā brīdī jutos.

- Tev jau vispār bieza āda, ārpus mūzikas arī tevi var ar kaut ko aizskart?

- Nemaz tik bieza āda man nav… Sadzīviski man patīk kaut kāda konkrēta lietu kārtība, tāpēc arī attiecībās var rasties dažādi kašķīši, ja kāds aiz kāda nav kaut ko novācis vai traukus nomazgājis. Bet tas nav nozīmīgi, tas ir tikai īslaicīgi. Man vienkārši ikdienā ir tik ļoti daudz darāmā, ka esmu ļoti aizņemta ar sevi - man nav laika iedziļināties sīkās sadzīviskās lietās. Es mēģinu darīties un realizēties. Jā, gribētos veltīt vairāk laika sev. Kaut kur tāpat vien aizbraukt, lai nebūtu jādomā par to, ka tepat aiz stūra kāds būs jāsatiek, ka kaut kas jāizdara. Man arī radošā domāšana vairāk paveras tad, kad varu mierīgi piesēsties pie galda un padomāt.

- Šā gada sākumā noslēdzās tava Raimonda Paula dziesmu cikla Vienaldzības tūre. Kādu iespaidu tā uz tevi atstāja?

- No profesionālā viedokļa tas bija kaut kas man ārkārtīgi nepieciešams. Mēs nospēlējām 11 koncertus, un katra no repertuārā iekļautajām dziesmām bija ļoti komplicēta - man dziedāt mīlas balādes vai sēru dziesmas ir liels izaicinājums. Ar katru koncertu es jutu, ka man parādās lielāka meistarība - vairāk māki sadarboties ar publiku, vairāk iejūties atmosfērā. Tās ir sīkas nianses, taču man kā izpildītājai tās ir ļoti svarīgas. Un tas, ka komponists Raimonds Pauls mani vispār uzrunāja [šīs programmas izpildīšanai], ir ļoti, ļoti, ļoti forši! Tas man bija ārkārtīgi svarīgi. Starp citu, arī izdotais albums Vienaldzības man ļoti patīk - dažādi kreizī gabali, kas tomēr labi iet kopā.

- Ko šobrīd dari ar savu audiologopēdes diplomu? Augstskolu taču pabeidzi?

- Neko ar to nedaru! Jā, skolu pabeidzu. Ļoti labi, ka es to izdarīju, taču man tas vairāk bija redzesloka paplašināšanai. Pabūt citā vidē, uzzināt jaunas lietas. Skola mani motivēja piecelties agrāk no rīta un kaut ko iezubrīt savā galvā. Es gribētu pamācīties vēl kaut ko, piemēram, Kultūras vai Mākslas akadēmijā, bet varbūt ne gluži šobrīd. Ja tev ir kabatā pieci vārdi, kā tu vari būvēt loģisku teikumu?! Tāpat arī mūzikā - nepieciešams zināt kaut ko plašāk, arī par politiku, par medicīnu, inženierzinātnēm. Ne jau visas dziesmas ir tikai par mīlestību, tāpēc nepieciešams būt arī savā ziņā erudītam un vispusīgam režisoram. Nepieciešama zināšanu bāze, kas ir uz kaut kā balstīta.

- Tu vienmēr atklāti paud savu viedokli - tas bija novērojams arī Supernovas žūrijā.

- Es vienkārši esmu patiess cilvēks, es neesmu ļauna. Ja mēs esam draugi, tad es tev pateikšu, ka tev uz zobiem ir lūpu krāsa vai biksēm attaisījies rāvējslēdzējs. Man liekas, ka tāds ir labs draugs, nevis tāds, kas noklusēs un novērsīsies. Es sevi par tādu uzskatu, un arī apkārt man ir tikai tādi draugi. Ja cilvēks ir liekulīgs, tad man ar tādu nav pa ceļam. Man patīk, ja cilvēki ir godīgi.