Savulaik minimālistiskā garāžroka duets “The White Stripes” izraisīja gluži vai revolūciju pasaules mūzikā, atstājot tajā tik paliekošas pēdas, ka šo grupu piemin joprojām, lai gan kopš tās oficiālās pajukšanas pagājuši jau septiņi gadi.
Tās līderis, multiinstrumentālists un komponists Džeks Vaits saviem faniem arī neļauj gulēt mierīgi, ik pa laikam tos aplaimojot ar kādu jaunu darbu. Lūk, viņa trešais studijas soloalbums, kas seko iepriekš izdotajiem veiksmīgajiem “Blunderbuss” (2012) un “Lazaretto” (2014). Protams, ka arī tas, tāpat kā abi minētie, štatos ir Nr.1 - kurš gan par to šaubījās?!
Stilistiski - joprojām tas pats smagnējais blūzroks ar 60./70. gadu rokmūzikas elementiem, bagātināts ar pārsteidzošām un neatkārtojamām improvizācijām. “Džeks Vaits paplašinājis savu muzikālo redzesloku. Iespējams, ka šis ir viņa ambiciozākais darbs. Šī ir dziesmu kolekcija, kas ir vienlaicīgi mūsdienīga un laikmetīga. Dziesmas tika idejiski iecerētas un rakstītas, kad mākslinieks dzīvoja spartiska stila dzīvoklī, kurā nebija nekādu traucējošo elementu. Lai radītu dziesmu skices, Džeks dzīvoja tādā vidē, kādā viņš bija 15 gadu vecumā: ar parastu lenšu magnetofonu, bāzes instrumentiem un parastu mikseri,” teikts viņa izdevniecības “Third Man Records” izplatītajā preses relīzē. Protams, šis skaņu materiāls vēlāk rakstīts profesionālās studijās - nešviliešu “Third Man Studio”, Ņujorkas “Sear Sound” un Losandželosas “Capitol Records”. Vaits pats iespēlējis akustiskās un elektriskās ģitāras, taustiņus un bungas, tiesa, šajā procesā viņam piepalīdzējis vesels lēvenis viesmūziķu.
Šī mūziķa daiļrade vienmēr raisījusi diskusijas, viedokļi bijuši dažādi, un izņēmums šajā jomā nav arī latvju zeme, kur uz vienas laipas satikušies divi tik autoritatīvi mūziķi kā Jānis Žilde (“Satellites LV”) un Arnis Račinskis (“Laika suns”): ja pirmais savā recenzijā portālā “TVNet” par šo darbu rakstījis “viens no gada albumiem, rokmūzikas jomā šo būs grūti kādam pārspēt” (tiesa, arī par iepriekšējo Žilde jūsmoja „ir acīmredzami, ka „Lazaretto” ir galvas tiesu pārāks par 99% rokmūzikas, kas šodien tiek saražota.”), tad otrais rezumēja, ka “ir albumi, kurus labāk neizdot”, tā sociālajos tīklos provocējot pamatīgu domu apmaiņas vētru. Starp citu, līdzīga situācija valda arī Rietumos. Ja, piemēram, “NME” šim albumam ar vērienu piešķīruši piecas zvaigznes (tas nemaz tik bieži negadās), tad ne mazāk autoritatīvais “Rolling Stone” - trīsarpus, bet “The Guardian” un “The Independent” - tikai trīs balles. Džeks Vaits nevienu neatstāj vienaldzīgu.
PAR. Džeks Vaits meistarīgi virpina ritmus, savā totālajā mākslinieciskajā improvizācijas brīvībā izveidojot tādus muzikālos novirzienus, kuru definēšanai kritiķiem pietiks darba līdz gada beigām un pat vēl ilgāk. Klausoties šo garadarbu vēl un vēl, atklājas aizvien jaunas nianses, ko savos skaņdarbos iedabūjis Vaits. Ja izvēlēties kādu vienu, tad par labāko gribētos kronēt “Over And Over And Over”, kura iekrīt ausīs uzreiz un paliek atmiņā uz ilgu laiku - teicams garāžroks (būtu smagāks, tad pretendētu uz “Rage Against The Machine” lauriem), kuru gan pabojā gospeļkora dziedājums. Vēl - “Hypermisophoniac” un “Connected By Love”, varbūt arī “Corporation”.
PRET. Ja vajadzētu izvēlēties, pieslieties šī albuma vērtējumā Žildes vai Račinska nometnei, apskatniekam tuvāka būtu pēdējā. “Džeks Vaits kā Džeks Vaits” - tas būtu precīzākais šī diska raksturojums, neverbālajā komunikācijā to stiprinot ar plecu paraustīšanu. Elektronisko efektu savārstījums un daudz (pārāk daudz!) augstās eksperimentu mākslas - protams, Vaits to var atļauties, taču par ko šeit vajadzētu ķert klausīšanās orgasmu, nudien nav skaidrs. Pie abām albumu noslēdzošajām dziesmām “What’s Done Is Done” un “Humoresque” apskatnieka blociņā pierakstīts “skaisti, bet fui”…
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.