Lai arī ar īsu, toties efektīgu koncertu Vecrīgas bāra I Love You terasē šonedēļ klajā tika laists dziesminieka Goran Gora jaunākais albums ar neizrunājamo nosaukumu Mystyrys Yrs.
Uz sava albuma iesvētībām Goran Gora (īstajā vārdā Jānis Holšteins) bija aicinājis radus, draugus un paziņas, taču klausītāju pulks sanāca itin plašs. Mūziķis uzsvēra, ka šobrīd viņš jau var runāt par savu grupu – The Yrs, kurā vēl ietilpst Edgars Runcis, Kaspars Ansons un Valters Sprūdžs, jo "šo džentlmeņu devums būtiski bagātinājis šo disku". Pagaidām klausītājiem gan pieejama tikai tā promoversija – savukārt visā savā krāšņumā CD būs aptaustāms Positivus Festival ieskaņas pasākumā, kas notiks 16. vai 17. jūnijā. Jau pēc prezentācijas koncerta Neatkarīgās apskatnieks aicināja Goran Gora uz īsu interviju.
– Pastāsti man, diletantam, un citiem līdzīgajiem, ar ko jaunais albums atšķiras no iepriekšējā?
– Pirmo albumu es būtībā rakstīju viens pats, piepalīdzot daudziem foršiem mūziķiem, bet šajā mēs jau esam četras radošās galvas. Līdz ar to tās vairs nav tikai manas idejas, bet arī viņu redzējums par Goran Gora mūziku. Tā laikam ir lielākā atšķirība, tāpēc šis materiāls skan nedaudz citādik nekā Jetlag – tas ir nedaudz pilnīgāks.
– Un stilistiski?
– Stilistiski, domāju, ka īpašu izmaiņu nav, ja neskaita dažus skaņdarbus, kuri žanriski atšķiras, piemēram, Prodigy, ko varētu noformulēt kā... Jā, tev taisnība – Depeche Mode roks! Pa lielam tas tomēr ir kopskanīgs un konceptuāls albums, līdz ar to lielas stilu gradācijas nav.
– Ja tavam dziesminieka stilam varam meklēt līdzības arī Latvijā, tad šāda veida gabalus kā Prodigy pie mums nespēlē neviens. Varbūt ir vērts pievērsties tieši šādas mūzikas izpildīšanai?
– Jā, tas ir gabals džekiem (smejas)! Jautājums, cik es šobrīd vairs esmu dziesminieks – jaunais albums ir grupas darbs. Drīzāk esmu šī muzikālā projekta dziesmu autors. Dziesmas Prodigy melodija un velkošā basa partija tiešām nāk no manis, laikam kāda daļa no manis vēl dzīvo tajos jaunības gados, kad pastiprināti klausījos Deftones, Korn un tamlīdzīgas grupas. Tas ir kā sauciens no atmiņu pasaules. Taču nenoliedzu, ka man ir interesanti paspēlēt arī kaut ko nedaudz smagāku, jo cik tad ilgi es būšu romantiskais dziesminieks!
– Pirms šī albuma tev esot bijuši ierakstīti vēl divi, kuri nolikti plauktiņā?
– Tie pat netika nolikti plauktiņā, tie tika izmesti miskastē. Tie laikam bija pārāk naivi un bezpersoniski. Manā gadījumā bieži vien viss notiek pārāk ātri un spontāni, tāpēc netiek sasniegts vajadzīgais rezultāts. Šodien arī ar izdevējiem runājām – varbūt pat labi, ka albums iznāk ar pusotra gada nokavēšanos, jo šajā laikā visu esmu paspējis apgremot un sagremot, un sapratis, kas šajā darbā ir labs vai slikts, atstājot tikai labo.
– Esi kritisks pret sevi?
– Ārkārtīgi kritisks! Taču tīri muzikālā skanējuma ziņā. Dzīvās uzstāšanās man šķiet kā tādas tikšanās ar klausītāju, kā līdzīgam ar līdzīgu, tika es stāvu tur, uz skatuves, bet viņi tai otrā pusē. Lielākas ambīcijas man ir dabūt ierakstu teicamā kvalitātē. Iespējams, ka tas nav īsti pareizi, lielāku uzmanību vajadzētu pievērst tieši dzīvajam izpildījumam, taču... Līdz tam mēs vēl tiksim.
– Vai neesi apdedzinājies savu starptautisko ambīciju realizācijā? Vairs nedzird skaļus plānus par Amerikas iekarošanu...
– Sākums jau vienmēr liekas daudzsološs – tev liekas, ka visu vari un esi pasaules naba, bet, laikam ejot saproti, ka esi tikai viens no miljoniem. Nākas sevi paškritiski izvērtēt, cik labs īsti es. Diez vai to var saukt par apdedzināšanos: drīzāk tā ir ļoti vērtīga pieredze, kuru šobrīd es vairs neatkārtotu, taču tagad man vismaz ir skaidrs, kas tur ārā notiek. Jau esmu sācis mēģināt sacerēt dziesmas arī latviski. Tas gan pagaidām ir realizējies tikai paša guļamistabas un rakstāmgalda līmenī, taču nedodu ne pieci, ka drīzumā no manis varēs sagaidīt arī kaut ko latviski.