RECENZIJA: Kaspars Zemītis "Vētra klusumā"

Latvju ģitāristi pēdējā laikā iecienījuši izdot instrumentālus soloalbumus – Aivars Hermanis, Mārcis Auziņš, gan vēl kāds. Savukārt Kaspars Zemītis izdevis jau otro soloalbumu, kas seko pirms pāris gadiem klajā nākušajam “Mana lūgšana”.

Šoreiz - 11 skaņdarbu, kuros “dzied” tikai Kaspara ģitāra, bet bonusā iekļautajā “Tumša nakte” dzirdams arī Valsts akadēmiskais koris “Latvija” Māra Sirmā vadībā, savukārt pie “Spulgo mēness Daugavā” savu muzikālo roku pielicis Reinis Sējāns. Albumā iekļauti gan Kaspara oriģināldarbi, gan interpretācijas par pazīstamām tautas melodijām (tostarp “Pūt, vējiņi!” un “Div’ dūjiņas”), gan viņa redzējums par Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi”. “Šķiet, viena no šodienas lielajām problēmām ir atrast klusumu, jo ikdienā mēs skrienam un visu laiku aktīvi darbojamies, aizmirstot, ka jāatrod laiks savējiem un sev pašam. Un otrādi - brīžos, kad mums ir laiks sev, kad esam vienatnē, mēs spējam pārdzīvot lielākās vētras un uzdot nozīmīgākos jautājumus. Manā dzīvē viena no tādām “vētrām” ir mūzika, savukārt “vētra klusumā” ir tie brīži, kad esmu vienatnē ar ģitāru. Tieši tie ir mani laimes un iedvesmas brīži, un tās ir manas vētras klusumā,” tā Kaspars. “Albums atspoguļo mani kā ģitāristu, kā komponistu, un to, kā jūtu ģitāru. Svarīgākais, ko esmu sapratis, - tā nav klasiskā, mūsdienu vai perkusīvā ģitāra, tas ir instruments, kādu to redzu es. Man, tāpat kā ikvienam māksliniekam, ir svarīgi, lai tas, kas iedvesmo, atspoguļotos albumā. Iespējams, es neesmu tik profesionāls, lai uzrakstītu skaņdarbu tad, kad to kāds pasūtina, jo man ir jāgaida, kamēr tas “atnāk”. Un, kad skaņdarbs ir “atnācis”, tad tas arī top.” Pašlaik Kaspars Zemītis ar jauno programmu jau devies nelielā tūrē, tuvākie koncerti būs Lielajā Ģildē (14. februārī), Jelgavas Kultūras namā (22. februārī) un Vidzemes koncertzālē “Cēsis” (25. februārī). Koncertos šīs melodijas tiks kuplinātas ar deju skolas “Dzirnas” dejotājiem, Rīgas Doma zēnu kori diriģenta Mārtiņa Klišāna vadībā un Jelgavas kamerorķestri Aigara Meri vadībā.

PAR. Kaspars Zemītis ir monstruāli labs ģitārists - par to sen nav šaubu. No jaunā albuma īpaši gribētos izcelt viņa versiju par smeldzīgo “Tumša nakte” (to no divām, kurā viņš izpaužas tikai pats, bez kora) - tā ir knapi atpazīstama, taču tāpēc vēl jo interesantāka.

PRET. Bez “Melanholiskā valša” gan varēja iztikt - ir sajūta, ka to tagad savā albumā vēlas “iearanžēt” teju katrs instrumentālists.