Trešdiena, 22.maijs

redeem Emīlija

arrow_right_alt Izklaide \ Mūzika

Elita Mīlgrāve: Popmūzikā un rokmūzikā viss lielā mērā balstās uz pašdarbības līmeni

NEPĀRTRAUKTĀ DARBĪBĀ. Šo trešdien Latvijas 1. rokkafejnīcā tika nosaukti Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas Zelta mikrofons Top 5 visās nominācijās – protams, ka šī pasākuma pirmajās rindās bija arī šī notikuma galvenā kūrētāja jau vairāk nekā divu gadu desmitu garumā Elita Mīlgrāve © Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Šīs nedēļas izskaņa vainagosies ar barikāžu laika atceres dienām, taču atmiņas ir atmiņas, dzīve turpinās. Interesants ir kaut vai tās skatījums muzikālā griezumā, par ko var vēstīt Elita Mīlgrāve – to laiku radiožurnāliste, bet šo laiku Latvijas Mūzikas producentu apvienības valdes priekšsēdētāja.

- Šajās nedēļās tev darba pāri galvai, vai sanāk kā kādreizējai Latvijas Radio žurnālistei pagremdēties nostalģiskās atmiņās par 1991. gada barikāžu dienām?

- Ja kāds atgādina, tad pagremdējos (smejas). Katru gadu tiek rīkoti barikāžu dienu atceres pasākumi, un tad, protams, arī es atceros tolaik piedzīvoto, jo šie notikumi bija ļoti spilgti un prātā paliekoši. Tie bija vēstures pagriezieni, kuros mums un man konkrēti ir laimējies piedalīties - gan barikāžu laikā, gan augusta puča dienās esmu pabijusi pagrīdē un darījusi visādas trakas lietas. Atceros, ka tajās dienās strādājām radio un Mikrofona redakcijas logi, atšķirībā no daudziem citiem radiocilvēkiem, veda tieši uz Doma laukumu. Ik stundu reāli redzējām tur notiekošo - gan ugunskurus, gan cilvēku kustību. Dežurējām pie telefoniem, saņēmām un vācām informāciju ziņu raidījumiem, palīdzējām arī organizēt koncertus. Apzvanījām mūziķus, kuri būtu gatavi uzstāties [Doma laukumā], lai cilvēkus, kuri salā dežurēja un sargāja mūsu valsts neatkarību, iedrošinātu un patriotiski noskaņotu. Mikrofonam bija daudz ierakstu, kuru nebija pat Latvijas Radio fonotēkā, līdz ar to varējām piedāvāt arī tādas dziesmas, kuras bija varbūt ne gluži aizliegtas, bet tādas, kuras ikdienā radio ēterā neskanēja. Es priecājos, ka man bija iespēja būt šajos notikumos, arī es jūtos zināmā mērā veidojusi Latvijas valsts vēsturi.

- Vai tad mūzikas cilvēkam vajadzēja piedalīties arī šādā vēstures veidošanā?

- Mēs tolaik strādājām diezgan neordinārā režīmā - neskatoties uz to, ka skaitījāmies Mikrofona redakcija, es biju tās galvenā redaktore, darījām visus darbus, kādi bija nepieciešami radio funkcionēšanai. Barikāžu laikā ēterā neskanēja iepriekš saplānotā programma: bija svaigi ziņu izlaidumi, kas, cita starpā, tajos laikos nebija ierasts - tagad gan katrā radiostacijā ik stundu skan ziņu izlaidumi, bet tolaik tie tika ilgi un rūpīgi gatavoti un ēterā laisti tikai dažas reizes dienā. Šajā gadījumā neierasti bija arī tas, ka tieši paši cilvēki jeb klausītāji zvanīja un deva šo informāciju - savulaik taču bija tā saucamais glavļits un pārējās struktūras, kas kontrolēja katru ēterā izskanošo vārdu. Arī pieeja darbam barikāžu dienās bija citādāka, revolucionārāka.

- Vai pati arī dūraiņos gāji ārā, lai salstošajiem aiznestu termosu ar tēju?

- Nē (smejas), katrs tajā laikā darīja savu darbu - ja kādam labāk padevās vārīt tēju un smērēt maizītes, tad tas bija viņu pienesums, savukārt mēs pildījām savas funkcijas kā informācijas avots. Mums svarīgākais bija informācijas vākšana, apkopošana un nodošana ziņu dienestam, lai viņi no šī materiāla varētu veidot savus ziņojumus. Cilvēku gara uzturēšana arī bija ļoti svarīga, turklāt mēs to darījām visas Latvijas mērogos, tas attiecās ne tikai uz tiešā tuvumā esošajiem cilvēkiem Doma laukumā, bet arī attālākos valsts rajonos dzīvojošajiem. Tas, manuprāt, bija svarīgs un atbildīgs darbs. Strādājām maiņās, arī naktī, nebija pārtraukumu. Tas bija saspringts, bet tajā pašā laikā arī ļoti interesants laiks.

- Ko tolaik varēja piedāvāt koncertos ēterā, kas bija tā laika topa mākslinieki? Čikāgas piecīši?

- Arī. Tolaik populārs bija arī Pērkons, protams, Ieva Akuratere, arī Olga [Rajecka], Jumprava, Līvi, Opus pro, Linga - visi atskaņoja tās dziesmas, kuras bija ar nacionālu un patriotisku ievirzi. Dziedāja gan savu, gan citu mākslinieku repertuāru, ko mēdz dziedāt šādos patriotiskos brīžos. Piemēram, arī Edgara Liepiņa dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem nebija radio fonotēkā, taču Baibas Palkavnieces plauktiņos tās tomēr atradās gan! Mums bija arī ieraksti, ko radījuši tautieši ārzemēs - Mikrofona aptaujai savulaik tika sasūtītas gan brāļu Grašu, gan Ilmāra Dzeņa, gan citu autoru dziesmas. Tās bija tiem laikiem diezgan drosmīgas un izaicinošas. Tikai šajos laikos ne ar ko vairs nepārsteigsi - klausoties digitālās mūzikas topu DigiTop100, šķiet, ka nu jau var pārsteigt tikai ar rupjībām, neko aizliegtu un neraidāmu vairs neuztaisīt -, bet 90. gadu sākumā tā nebūt nebija. Šobrīd situācija ir tāda, ka internetā iespējams teju viss - tas ir medijs bez cenzūras un praktiski bez jebkādas kontroles, turklāt ļoti spēcīgs medijs. Taču es domāju, ka drīz sāks ierobežot arī šo jomu. Facebook un Youtube ierobežojumus gan liek arī tagad - naidu kurinoši, antisemītiski, pornogrāfiski un tamlīdzīga stila ieraksti tomēr tiek bloķēti.

- Peldoši sarunā pārgājām uz otru tavu šā brīža aktualitāti - digitālā topa jeb DigiTop100 veidošanu. Nākamās nedēļas nogalē, 27. janvārī, Ventspils Olimpiskā centra hallē tiks rīkots DigiTop100 lielkoncerts, kuram tu tiec pieteiktā kā rīkotāja.

- Producente, ja precīzāk. Kas ietilpst manos pienākumos? Viss (smejas)! Galvenais - noorganizēt, lai pasākums vispār notiktu, lai būtu reklāmas kampaņa, lai būtu izejas dati, no kā šādu topu veidot. Pat nosaukums - arī tas ir manis izdomāts (smejas)! Esam šajā jomā kā pionieri. Starp citu, es meklēju internetā, vai kaut kur šādu topu izcilnieki tiek apbalvoti, bet esmu atradusi tikai tik, ka dažādu Music Awards ietvaros dažādās valstīs ir attiecīgas nominācijas, kur tiek piešķirtas balvas, taču kā atsevišķu ceremoniju vai apbalvošanas pasākumu man to neizdevās atrast. Ja kāds to var, lai man atsūta [informāciju], es ar lielu prieku iepazīšos, kur vēl šāds pasākums notiek. Mēs, latvieši, esam ļoti pieticīga tauta, taču šoreiz man gribētos teikt, ka vismaz šajā jomā esam pirmrindnieki.

- No malas raugoties, man šķiet, ka digitālā topa jeb interneta vidē visvairāk klausītās mūzikas saraksta izveide notika ļoti strauji.

- Jau kādus divus gadus ar lielo mūzikas ierakstu kompāniju Universal, Sony un Warner pārstāvjiem, kā arī IFPI kā tās apvienojošo organizāciju esam sprieduši, ka vajadzētu sākt šos datus publicēt, jo kā mūzikas tirgus spēlētājs šī digitālā vide ieņem ārkārtīgi nozīmīgu vietu. CD pārdošanas dati iet mazumā, taču vēl vairāk tie laikam vairs nekritīsies, jo - vienkārši vairs nav kur (smejas)! Tiesa, vienmēr jau paliks klausītāji, kuri vēlēsies šo taustāmo formātu, skat, pat audiokasetes atgriežas, nerunājot par vinila platēm, kas šobrīd ir absolūta modes lieta. Katram sava niša, bet digitālās mūzikas klausīšanās ir primāra jaunajai paaudzei. Protams, visvairāk šis process notiek mobilajos telefonos, pašlaik telefons jau ir kā mazs dators - tas vienmēr ir kabatā, un nav nekādu problēmu tajā klausīties mūziku. Šobrīd pieejamie servisi ir ārkārtīgi kvalitatīvi un ērti - Spotify, Deezer, iTune, Apple Music un pārējie. Ja pirms kāda laika mēs raudājām, ko nu tagad darīs ierakstu kompānijas, jo disku vairs nebūs, tad tagad jāsaka, ka mūzikas izmantojums nav gājis mazumā - tas ir pat pieaudzis, jo mūzika kļuvusi pieejama jebkurā dzīves situācijā. Re, man arī ir maza tumbiņa (demonstrē), nolieku to uz galda, pieslēdzu telefonu, ieeju [straumēšanas servisā], atrodu vajadzīgo pleilisti, un - viss notiek, ballīte tepat uz vietas! Nav pat dīdžejs vajadzīgs! Ērtāk vairs nevar! Viens no mūsu uzdevumiem ir piedāvāt cilvēkiem šos legālos mūzikas klausīšanās veidus un aicināt cilvēkus tos izmantot. Nav noslēpums, ka krievvalodīgajai auditorijai ir populāras interneta vietnes, kas nav legālas, piemēram, zaicev.ru un tamlīdzīgas - arī šo auditoriju aicinām civilizācijā, pievienoties mums, legālās mūzikas patērētājiem. Tā ir arī viena no digitopa devīzēm - tā ir kulturālu mūzikas klausītāju izvēle.

- Ko šis digitālais tops parāda?

- Ko patērē, tas arī šajā topā atspoguļojas. Šajā gadījumā cilvēkam nav speciāli jāpieslēdzas kādai mājaslapai un kaut kas tur jāieķeksē, lai atbalstītu savus māksliniekus. Šāda veida aptaujās bieži pakļaujamies mārketinga ietekmei - ja iznācis kādas grupas jaunākais albums, tad it kā ir modes lieta to ar savu balsojumu atķeksēt, ka šis gan ir foršais. Taču, kad reāli straumēšanas servisā veido savu pleilisti un to klausies, izrādās, ka no šā brīža topa lietām klausies itin maz, jo tev ir pavisam cita gaume. Skatoties uz to, kā veidojas DigiTop100, ko katru nedēļu sestdienas rītos savā ēterā atspoguļo Star FM, redzam, ka digitālās mūzikas klausītājs gados ir ļoti jauns, tāpēc topos dominē hiphops. Šī žanra mūziķi un viņu piekritēji pilnīgi noteikti parādīsies arī Ventspilī. Tā ir šā brīža aktualitāte, mums ar to jārēķinās. Taču kopumā šis tops atspoguļo arī vidējo gaumi un parāda, ko klausās visu vecumu un dzimumu cilvēki, kas tikai vispār vien lieto internetu mūzikas klausīšanai. Līdz ar to nav jābrīnās, ka šajā topā kādās 20-30 versijās ir Prāta vētra. Starp citu, Rietumos šāda veida topos ir tikai novitātes, taču mums ir arī daudzi iepriekšējo gadu albumi un singli, Latvijā šī aprite ir daudz lēnāka. Šādi ir mani pirmie secinājumi pēc pāris mēnešu darba šajā jomā.

- Ventspilī diezgan negaidīti nomainījāt Muzikālo banku.

- Sākās ar to, ka domājām, kur un kā parādīt kaut nedaudz no tā, kas notiek šajā digitālās mūzikas jomā, bet nonācām pie tā, ka pēkšņi parādījās vieta un parādījās apstākļi to sarīkot plašākā mērogā. Proti, mums piezvanīja no Ventspils domes Kultūras centra, vai man nav padomā kaut kas jauns un interesants, ventspilnieki mums labprāt bija gatavi piedāvāt gan finansējumu, gan arī cita veida atbalstu, jo viņi savukārt lūkojās pēc kāda pasākuma, ko varētu rīkot savā pilsētā. Kāpēc gan ne?! Nolēmām rīkot tādu kā digitālās mūzikas topa ieskaņas pasākumu, lai parādītu, kas notiek šajā vidē. Protams, izaicinājums ir liels, jo nepieciešams kaut kas pilnīgi citādāks, lai šis pasākums neatgādinātu ne Muzikālo banku, ne Zelta mikrofonu, ne Supernovu, ne kaut ko citu. Tam ir jābūt pasākumam ar savu stilu un raksturu, savu mērķi un auditoriju. Taču šobrīd mums ir diezgan skaidrs, ko mēs darām, tāpēc atliek vien cerēt, ka viss izdosies kā iecerēts.

- Esmu gan dzirdējis viedokli, ka šis DigiTop100 ir tāds kā bērnu tops, jo to lielākoties veido auditorija, kas ir vecumā līdz 25 gadiem…

- Tā gan nebūs taisnība! Daudzi mani paziņas klausās mūziku internetā un skatās videoklipus Youtube, daudzās jaunajās automašīnās vairs nav CD atskaņotāju, bet gan ierīces, lai varētu mūziku klausīties digitāli vai nu līdzi paņemtajā zibatmiņā, vai pieslēdzoties straumēšanas servisam internetā. Spotify vai Deezer - tā ir mūzikas bibliotēka, kura ir brīvi pieejama. Arī pensionāri sēž pie datoriem vai mācās, kā ar tiem apieties. Manai mammai ir 82 gadi, un viņa man sūta ziņas WhatsApp, lasa ziņas internetā un skatās dažādus sižetus Youtube! Ar mūsu interneta kvalitāti un ātrumu ir tikai laika jautājums, kad šāda veida straumēšanas servisiem pieslēgsies praktiski visi cilvēki, kuri vien ar to saskaras. Atliek tikai reizi pamēģināt, lai no to piedāvātajiem pakalpojumiem negribētos iet prom. Protams, šī digitālā topa aprises lielākoties ietekmē jaunieši, taču topa auditorijas vecums noteikti nav līdz 25 gadiem, amplitūda ir krietni plašāka, turklāt ar katru brīdi tā tikai paplašinās. Pie šādām novitātēm ir tikai jāpierod - ja mūsu paaudzei tas skaitās kaut kas jauns, mūsu bērni jau piedzimst ar telefoniem rokās, viņiem tas nav nekas īpašs.

- Starp citu, kā tu kā mamma un vecāmamma skaties uz bērnu dzīvošanu telefonā?

- Tas ir diezgan traki. Saskaros ar to diezgan bieži, taču tā jau ir daudziem - aizejot ciemos, redzi, kā visi sēž telefonos, tas ir, sarakstās un skatās vēstis Facebook, vienam ar otru nav laika komunicēt, jo katrs ir iekāries savā telefonā. No otras puses - var uz to skatīties arī no pozitīvās puses. Skaties, tramvajos vai trolejbusos neviens vairs skaļi nesarunājas, jo visi klusiņām sēž un skatās telefonos vai lasa ziņas savos datoros! Tāpat arī rindā pie daktera - neviens vairs nav tik nervozs, visiem ir ko darīt, un cilvēki ir daudz mierīgāki (smejas)! Tam ir savi plusi, savas ēnas puses, bet sliktākais šīs telefonu revolūcijas radītais aspekts, manuprāt, ir tie, kas nosit laiku, spēlējot dažādas spēlītes. Viņiem vairs nav laika lasīt grāmatas vai kaut iziet ārā padauzīties ar vienaudžiem. Bīstamākais, ka šādā veidā cilvēki pat nejūt, kā pazaudē laiku. Nemaz nemani, kā internets tevi ierauj iekšā un āmen!

- Bet nav jau tā, ka visi mūziku klausās tikai telefonos - skat, tev arī uz galda vesela čupa ar CD!

- Ir, ir, mēs [Mikrofona ieraksti] jau arī turpinām izdot diskus! Kas attiecas uz Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu Zelta mikrofons, kas ir nākamais pasākums manā darba kārtībā un kurš šobrīd tiek gatavots paralēli, tad šogad pieteikumu skaits ir ievērojami audzis. Tas vēlreiz apliecina to, ka formāts nav svarīgākais, svarīgākais ir pats saturs - mūzika. Manuprāt, tie, kas dodas studijā veikt savus ierakstus, nedomā par to, vai darba gala rezultāts būs disks vai šis saturs tiks likts internetā. Viņi vienkārši rada mūziku un pie tās strādā, bet mūsu uzdevums ir to visu apkopot un nolikt žūrijai priekšā izvērtēšanai, lai tā savukārt varētu Latvijas skatītājiem un klausītājiem darīt zināmu, kas notiek mūzikas jomā. Jo notiek tik daudz, ka visam nevar izsekot, tāpēc ir ļoti forši, ka ir šāds pasākums, kurā satiekas visdažādāko žanru mūziķi un var uzzināt daudz jauna. Daudz mūziķu muzicē savai šaurai auditorijai, bet mikrofona gadījumā mēs to noliekam izvērtēšanai arī citiem, lai viens ar otru iepazīstas un apmainās ar informāciju, ko kurš klausās. It īpaši pēdējos gados man pēc šiem pasākumiem daudzi nākuši klāt un teikuši - o, cik interesanti, es nemaz nezināju, ka tādi [mākslinieki] arī ir, kur tos var noklausīties koncertos?! Man ir liels prieks, ka Zelta mikrofons ir tā vieta, kur mēs parādām visu žanru procesus. Manuprāt, šogad žūrijai bija īpaši grūti visu izsijāt, jo konkurence bija ļoti liela. Nomināciju skaitu cītīgi cenšamies nepalielināt, jo pasākums jau tā iet ilgi, un bieži vien daudzi sūdzas, ka nevar sagaidīt tā beigas, turklāt tas taču notiek darbadienas vakarā (apbalvošanas ceremonija notiks 27. februārī Dailes teātrī - aut.). Pluss, ka pasākums ir pieejams arī internetā un noskatāms arī pēc tā norises, ja nav izdevies to izdarīt konkrētajā vakarā. Starp citu, šajā ziņā mums pagājušajā gadā bija interesanti - pirmajā brīdī šķita, ka TV auditorija kopumā krītas, taču, kad reitingus saskaitījām kopā ar interneta skatītājiem, tad cipars bija krietni patīkamāks. Kopējais skatītāju skaits mums bija ap 150 000.

- Šī pēc skaita būs jau divdesmit otrā Gada balvu pasniegšanas ceremonija, kas mainījies šajos gados?

- Daudz kas ir krietni mainījies. Tas ir dabisks process - iepriekšējo gadu topa mākslinieki kļūst mazāk aktīvi, nāk jaunie. Vārdi plūst un mainās, visu laiku kaut kas kuļas un maļas, un ik pa laikam izpeld kāds skaļāks vārds vai arī izveidojas kaut kas noturīgāks. Piemēram, Prāta vētra - nu, ir taču tā noturīgs vārds Latvijas mūzikā, tā pastāv tikpat ilgi kā Gada balva! Ir jaunpienācēji, kas tādi skaitījās vēl pirms kāda laika, bet nu jau ir stabilas grupas. Piemēram, Instrumenti - viņi taču uzsāka savu ceļu Gada balvas pasniegšanas ceremonijā, toreiz tas bija liels izaicinājums viņus laist uz skatuves, pat es īsti nezināju, kas slēpjas aiz tām pandas maskām! Tāpat ar The Sound Poets - līdzīgs stāsts, ļaujot viņiem uzstāties koncertā, mēs zināmā mērā riskējām, taču pēc tam šī grupa kļuva par stabilu vērtību mūsu mūzikas tirgū. Tiesa, ir arī tādi, kuriem mēs šo iespēju dodam, bet viņi to neizmanto. Ir jāstrādā! Mūziķiem ir tā jāstrādā kā nevienam, tas nav valsts apmaksāts darbiņš no deviņiem līdz pieciem, tur nav ne rīta, ne vakara, viss ir vienā nebeidzamā nonstopā (smejas)! Ja vien, protams, kaut ko vēlies sasniegt. Ne velti daudzi mūziķi, tāpat arī aktieri, nevēlas, lai viņi bērni darbotos šajā lauciņā. Jo viņi zina, ko tas nozīmē. Tas ir dzīvesveids.

- Vai tas nozīmē, ka mūsējie ir par maz strādājuši, ja sapnītis par kāda Latvijas mūziķa kļūšanu par spilgtu eksportpreci joprojām tā arī nav piepildījies?

- Te es gribētu piekrist Maestro Raimondam Paulam - mūsu akadēmiskā mūzika ir starptautiski atzīta, jo šiem mūziķiem ir kvalitatīva izglītība. Ir pamats, uz kā atsperties un startēt tālāk. Popmūzikā un rokmūzikā viss lielā mērā tomēr balstās uz pašdarbības līmeni, lai gan ir izņēmumi. Jāsasniedz kaut kāda kritiskā masa, lai notiktu izrāviens, bet mums tomēr šī kritiskā masa vairāk bāzējas pašdarbībā. Otrs aspekts - valsts subsidē akadēmisko mūziku, savukārt viss, kas saistās ar ritmisko mūziku, ja tā var teikt, ir pašu slīcēju rokās. Bez lieliem ieguldījumiem starptautiski panākumi nav iespējami. Ir nepieciešama kārtīga komanda un pamatīgi ieguldījumi mārketingā. Tāpat, lai konkurētu ar ierakstu starptautiskā mērogā, tam ir nepieciešami attiecīga līmeņa producenti un studijas, kas maksā bargu naudu. Mūsu mūzikas tirdziņš ir ļoti mazs, un savākt kapitālu tālākam atspērienam šeit pat ir nereāli - diemžēl šis atspēriena ledus ir ārkārtīgi plāns, tas visu laiku lūst. Kā nesanāk, tā nesanāk. Daudzi gan ir sapratuši, ja mēs nevaram konkurēt Rietumos, tad vēršamies uz Austrumiem, un šāda soļa pareizību diezgan labi ir pierādījuši Prāta vētra, Intars Busulis, Markus Riva un citi. Viņiem būs arī sekotāji, jo tā arī ir iespēja, Krievijas tirgus varbūt ir pat lielāks par mums pieejamajiem tuvās Rietumeiropas tirgiem. Protams, joprojām ir sapnis par kādu pasaules līmeņa zvaigzni latviešu mūziķu aprindās. Gan jau pienāks šis brīdis, nekur tas neliksies (smejas)!