RECENZIJA: Spāre ''Māsa''

Kamēr daži vēl tikai atkopjas pēc svētku svinību trakumiem, citi jau metas aktīvajā koncertdzīvē. Piemēram, jaunais muzikālais projekts “Spāre”, kas šo sestdien uzstāsies klubā "One One" pašmāju psihedēliskā roka grupas “The Bad Tones” (ex “The Pink Elephant”) iesildītāju lomā.

Decembra sākumā tika izdots “Spāres” debijas albums, kas no malu malām saņēma ļoti labas atsauksmes un lika par šo blici ieinteresēties vēl vairāk. Tātad “Spāre” - tie ir Matīss Čudars, Jānis Ruņģis un Artis Orubs, jādomā, ka viņu vārdi plašākus komentārus neprasa. Šajā sastāvā Matīss spēlē ģitāru un dzied, Artis spēlē bungas, bet Jānis ķēries pie savā ikdienā ne tik ierastiem mūzikas instrumentiem - basģitāras un flautas. “Spāre” lielākoties spēlē latvisku psihedēlisku roku, taču “grupas skanējumā var saklausīt ietekmes no laikmetīgā džeza, fanka atsperīguma un avangarda inovatīvisma” - tā tiek pieteikta šī grupa. “Viens no “Spāres” mērķiem ir papildināt latviešu neakadēmisko mūziku un veicināt tās māksliniecisko attīstību, tādēļ īpašs uzsvars likts gan uz pašu grupas dalībnieku sacerēto oriģinālmūziku, gan uz dziesmu tekstiem dzimtajā valodā.” Dziesmās tikuši izmantoti Jāņa Raiņa, Ojāra Vācieša un Mirdzas Bendrupes teksti. Jāpiebilst, ka albums tapis itin nepiespiestā garā, proti, pēc pāris kopīgām ierakstu sesijām un trīs improvizētiem koncertiem puiši pāris dienās Arta mēģinājumu telpā Rīgā satikās ar skaņu inženieri Gustavu Ērenpreisu, kurš līdzēja iespēlēt to, kas nu konkrētajā brīdī un kopīgajā sintēzē radies. Šis materiāls kļuva par albuma “pamatmasu”, kas vēlāk apaudzēta ar dažādām idejām, kas tika ierakstītas ar Gata Zaķa, Raita Kalniņa un Ģirta Laumaņa jeb Lomika palīdzību.

PAR. Kaut kas, ko atkal klišejiski var dēvēt par “svaigu malku latviešu rokmūzikā”. Savdabīgs skaņu materiāls, kurā dominē improvizācija un individuālā meistarība. No astoņiem skaņdarbiem izcelt gribētos “Visi un viens”, kas ieturēta gluži vai “Dire Straits” garā (šāds līdzības laikam gan rodas ģitāras motīvu dēļ), kā arī latvju psihedēliskā roka klasikas zelta fondā liekamo “Vienā jūrā”, kurā spoži izceļas tenorsaksofona solo, ko iespēlējis Kopenhāgenā dzīvojošais latviešu laikmetīgās džeza mūzikas saksofonists Kārlis Auziņš. Protams, jānoklausās arī “Āgenskalna tirgus” ar tā enerģiski dzenošo ritmu.

PRET. Slavinošās runas par “Spāres” kvalitātēm ir stipri pārspīlētas. Grupa bieži sakrīt uz nerviem ar savu monotono ritmu, turklāt arī vokāls ir diezgan žēlīgs. Albums nav slikts, taču tas ne tuvu nav perfekts, it īpaši tas sakāms par tādiem šaubīgiem gabaliem kā “Viens pie dzīva stāda” un “Atklāsme”.