RECENZIJA: Inokentijs Mārpls "Āmuris un sirpis"

Pagājušajā nedēļā ar vērienīgu koncertu un interesantu vārdisko ekskursiju grupas vēsturē trīsdesmitgadi atzīmēja latvju “underground” leģenda “Inokentijs Mārpls”.

Svinībām bija vēl viens iemesls - albuma “Āmuris un sirpis” raudzības. Jāatgādina, ka grupa dibināta 1985. gadā, bet tolaik tās nosaukums bija "Aklā Zarna", kas 1987. gadā pārtapa par "Inokentijs Mārpls". Šis albums ir grupas agrīnā darbības posma ierakstu apkopojums no 1987. gada līdz 1990. gadam. Iepriekš šaurās melomānu aprindās šī izlase klejojusi pat divās versijās - Rīgas pagrīdes mūzikas aktīvistu vadītās studijas “Tornis” veidotā kompilācija ar nosaukumu “Dambja izlase” un Kuldīgas pagrīdnieku “KAMPA” radītais produkts ar nosaukumu “Āmuris un sirpis”. Nu šīs izlases ar tiem pašiem ierakstiem piedzīvojušas atdzimšanu jau cita laikmeta tehniskajās iespējās, tiesa, tās aprobežojušās ar CD (un arī audiokasetes) formātu - gan dziesmas, gan to ierakstu kvalitāte, gan secība saglabāta 80. gadu beigu versijās. Ieraksti tapuši visneiedomājamākajās vietās, piemēram, komunālajā dzīvoklī pie Kaspara Bindemaņa, Dzeržinska kultūras namā “Magadāns” (šobrīd tā ir Septītās dienas Adventistu baznīca), kultūras namā “Boļševiks” Liepājā, kultūras namā “Draudzība” Sarkandaugavā, Pagraba festivālā “krāmenē”, Imantas amatniecības vidusskolā un citur. Kopumā 18 dziesmas, tostarp arī tādas kā šajos laikos itin pazīstamās “Kājas mazgāšu es rīt”, “Sēdēt, smaidīt, gaidīt”, “Pasaciņa”, “Man patīk tavs caurumiņš”, “AIDS” un “Mēs esam suņi”. Stilistiski - no “graindkorīga” hārdkora kā dziesmās “AIDS” un “Kājas mazgāšu es rīt” un “motorhediska” pankroka kā “Meklē mani peklē” līdz pat psihozi psihedēliskai kakofonijai kā “Sēžu tumsā” ar Ingunu Černovu galvenajā lomā.

PAR. No vēsturiskā viedokļa izcila izlase - saglābti 90. gadu nogalē tapušie “IM” dziesmu ieraksti, turklāt vēl interesantāku šo albumu padara klāt pievienotais apjomīgais buklets ar izgriezumiem no to laiku avīzēm un arī fotogrāfijas, piemēram, tāda, kurā redzams Dambis un Aleksis kaut kur Rūjienas ielā 1989. gadā nesot nodot tukšās pudeles… No dziesmām - labākās joprojām šķiet pankroka etalons “Pasaciņa” un roķīgā “Mēs esam suņi”. Interesanti, ka dziesmas “Draugi” teksts ir aktuāls arī šajos laikos: ja 1989. gadā tā bija pret migrantu “ciemošanos” valstī, tad tagad to var attiecināt uz latvju emigrantu problēmu. Jāpabrīnās, kā Dambis 80. gadu beigās nenonāca “čekas” apskāvienos un pēc tam cietumā vai vismaz izsūtījumā uz padomju režīmam tik iecienīto psihiatrisko klīniku - laikam neviens no Stūra mājas nebija spējīgs paklausīties šāda veida mūziku.

PRET. Patiesībā šim albumam ir tikai pāris mīnusi - traģiskā skaņas kvalitāte un Dambja (ne)balss. Protams, šīs dziesmas ierakstītas atbilstoši tā laika tehnoloģiskajām iespējām un “underground” grupu koncertēšanas lokācijas vietām, tas viss ir saprotams, un tomēr - šos “mucas ierakstus” klausīties ir visai nereāli.