Gacho kā Mesa rada ažiotāžu

Neticiet tiem, kas saka, ka latviešu mūzikas CD nepērk – pērk un kā vēl! Nu, vismaz tad, ja tajos esošo dziesmu autors ir reperis Gacho jeb Mesa.

Pirmajās nedēļās kopš projekta Mesa otrā studijas albuma II izdošanas mūzikas ierakstu veikala Randoms pārdevējas jau bija tālredzīgi nolikušas blakus kases aparātam šo CD čupiņu - lai nav ik pa laikam jāskraida pie plauktiem turp un atpakaļ. Pāris nedēļās pārdoto Mesas albumu skaits jau bija mērāms simtos, kas Latvijā ir ļoti cienījams skaitlis. Par to saruna ar pašu vaininieku - hiphopa mākslinieku Gati Irbi jeb Gacho.

- Šāda pārdošanas ažiotāža neesot manīta kopš Prāta vētras albuma Četri krasti izdošanas laikiem. Kā pats to vērtē?

- Protams, esmu ļoti priecīgs un gandarīts, ka mans albums tik labi aizgājis un par to ir tik labas atsauksmes. Tiesa, pērn ieguvām zelta diska statusu par pārdotajiem vairāk nekā 5000 debijas albuma eksemplāriem, tāpēc mani kaut kādā ziņā neizbrīnīja pašreizējie rādītāji. Pārsteidzoši ir tas, ka pirmo disku pašās pirmajās dienās tā nepirka, bet šeit jau pirmajā dienā bija tāds - bams, kritiens virsū! Mani neizbrīna, ka cilvēki to vēlas dabūt CD formātā, jo arī pats vienmēr esmu uzskatījis, ja albums vai dziesma kā produkts ir labs un kvalitatīvs, tad tas vienmēr tiks novērtēts un to pirks. Es biju pārsteigts, ka kopš Prāta vētras albuma Četri krasti laikiem nav pieredzēti šādi pārdošanas apjomi - ļoti labi, vismaz var redzēt, ka tavs ieguldītais darbs, enerģija un laiks atmaksājas!

- Mesa II turpina labdarības kampaņu, kuras ietvaros, albumu digitāli lejupielādējot pēc paša noteiktas cenas, var ziedot bērnu ar smagiem kustības traucējumiem rehabilitācijai.

- Šajā jomā rādītāji ir gandrīz tieši tādi paši kā pērn, kad pirmajās divās nedēļās līdz CD oficiālajai izdošanai digitālās versijas iegādei tika saziedots ap 10 000 eiro. Pašlaik kopējā summa ir jau ap 27 000 eiro. Tas nav daudz, ja salīdzina ar citām labdarības akcijām, taču nav arī maz, jo mēs to darījām saviem spēkiem - praktiski bez reklāmas un mediju palīdzības. Protams, gribētos vairāk, bet - kā ir, tā ir. Ja esam palīdzējuši kaut vai vienam bērnam, tad šīs akcijas pievienotā vērtība jau ir nostrādājusi. Mēs pieprasām atskaites no rehabilitācijas centriem, lai cilvēki, kas ziedojuši, redzētu, ka nauda tiešām aiziet paredzētajam mērķim. Starp citu, tas bija vienīgais iemesls, kāpēc līdz šim nebiju piedalījies labdarības akcijās vai tās atbalstījis, jo dažos šādu akciju posmos tā bilde ir stipri tumša - kur tā nauda palikusi, kam piešķirta?!

- Iepriekšējā albumā mūziku rakstīji tandēmā ar Jāni Šmēdiņu jeb Faktu, bet šoreiz producents un arī dziesmu autors lielākoties ir Arstarulsmirus, kurš savulaik bija pazīstams kā Gustavo. Vai nebija bažu, ka šādi sanāks līdzības ar viņa daiļradi?

- Es gribēju otro albumu atšķirīgāku no pirmā, kurš patiesībā bija ļoti primitīvi veidots - izgriezts sempls, piemestas bungas utt. Gustavs prot visam pieiet kreatīvāk, viņš redz - o, te varētu iespēlēt čellu, te iederas kaut kas cits, un tas padara materiālu muzikāli bagātāku. Nelielas bažas par to, vai mani nesalīdzinās ar Gustavo, gan bija, taču mēs esam pilnīgi atšķirīgi domājoši cilvēki. Katram producentam ir savs paraksts, un no tā nevar izvairīties, taču galvenais, lai klausītājs nesavelk līdzības balsī un mesidžā. Būtu stulbi, ja klausītājs noklausītos tekstu un teiktu - eu, šo te Gustavo teica jau pirms pieciem gadiem! Starp citu, Arstarulsmirus man mūziku veidoja pēc principa, kādā viņš sen vairs to nedara, viņam tagad ir savs domugājiens par to, kas ir labs, bet kas - nav... Piemēram, dziesmai Vēl augstāk viņš nepievienoja bočku (basa bungu - aut.). Prasu - vecīt, kur ir?! To nevajag, jo bočka slikti iedarbojas uz tavu zemapziņu… Pie apaļā galda sarīkojām kopsapulci un nolēmām, ka bočka ir nepieciešama (smaida).

- Savukārt tekstus gan esi radījis pats, dažkārt sadarbībā ar savu ilggadējo sadarbības partneri Kasparu Jansonu.

- Man melodiskie piedziedājumi ne vienmēr padodas, un, tā kā ar Kasparu jau ilgstoši esam draugi un komandas biedri, viņš man varēja dažkārt ieteikt kādas lietas. Arstarulsmirus arī gribēja tekstuāli daudz palīdzēt, taču jau startā, kad izlaidām pirmo dziesmu Vēl augstāk kopā ar [Renāru] Kauperu, es viņam teicu - eu, vecīt, mēs tevi ņēmām kā producentu un mūzikas autoru! Viņam šobrīd ir savs interesantais dzīves posms, savs savdabīgais redzējums uz dažādām lietām, un viņš gribēja piedāvāt savu virzienu, bet mans pirmais nosacījums bija - es negribu otru Gustavo vai otru Arstarulsmirusu, es esmu es pats!

- Palasīju tekstus: patiesībā jau tu neko jaunu nepavēsti - paši taču zinām, ka laiku ziedojam dažādām muļķībām, dzenamies pēc naudas un citiem labumiem, dzīvojam mobilajos telefonos, nevis realitātē utt., bet savu rezumējumu jeb to, ko darīt, tu nesniedz!

- Jau pirmajā albumā pierādījās, ka man dažkārt izdodas pateikt ko tādu, ko it kā apzināmies, bet par ko skaļi nerunājam - lai arī tā ir mūsu kļūda, neko nedarām tās novēršanai. Un varbūt tas, ka es to pasaku, iedod kā ar āmuru pa pieri. Piemēram, man kāds draugs pēc dziesmas Laika pēdas noklausīšanās aizgāja no darba. Eu, ko tu dari, nomierinies, tā taču ir tikai dziesma! Nē, es sapratu, ka daru nepareizi. Un tagad viņam tiešām viss ir sakārtojies. Starp citu, man to pašu teica arī Arstarulsmirus - jūs stāstāt daudzas aktuālas lietas, bet izskaidrojumu tām nedodat, kā pareizi darīt, nepasakāt! Taču, vai būtu pareizi, ja es kādu mācītu, vai tas neradītu pretreakciju - ko, tu man tagad mācīsi, kā dzīvot, bet man ir rēķini, man par boileri jāmaksā, ej taču tu… ?! Palīdzu cilvēkiem pašiem apzināties savu problēmu, bet risinājums paliek viņu ziņā. Es gribu, lai cilvēkiem kāda dziesmā padzirdēta frāze liek aizdomāties par tālāko.

- Vai neesi pārspīlējis ar viesmūziķu skaitu?

- Pamatā tie ir tikai trīs - Renārs, Intars Busulis un Tautumeitas. Nekad neesmu viesmūziķus izvēlējies pēc principa, kurš ir trendīgs, lai gan globālā mērogā tieši tā arī notiek. Parasti radu dziesmu un tad skatos, kurš no māksliniekiem pēc noskaņas un atmosfēriski tajā vislabāk iederas, lai konkrētais mākslinieks, mani papildinot, dotu dziesmai vēl lielāku spēku un pievienoto vērtību. Protams, sadabūt visus vienkopus nebija viegli: ja man vajadzētu tikai kādu vienu pašu atvilkt uz studiju, būtu easy! Taču rakstījām pie Šmēdiņa Jelgavā, līdz ar to bija jāskatās, kad viņam ir brīvs grafiks, kad var tikt Renārs vai Intars, kad var Arstarulsmirus, kad var Kaspars utt. Labi, ka vismaz es pats varēju būt elastīgs attiecībā pret pārējiem! Dziesmas taču tapa kopā, sēdējām un breinstormojām, kā labāk skan, ko vēl uzlabot.

- Albums svaigs un tepat kūp galdā, bet tā atrādīšana notiks tikai pavasarī: 29. martā Valmierā, 12. aprīlī Rīgas koncertzālē Palladium un 21. aprīlī Liepājā. Kāpēc tik vēlu?

- Lai dziesmas nogruntējas prātos. Ja cilvēkam šis albums būs paticis un viņš vēlēsies atnākt uz koncertu, viņš tāpat to izdarīs. Es vispār labprātāk uzstātos tikai reizi gadā un arēnā, cita starpā, mēs uz to arī ejam - labāk retāk, bet kvalitatīvāk. Visam savs laiks, arī marts un aprīlis nav slikti mēneši.

- Esi galvenais pretendents uz Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu Zelta mikrofons hiphopa nominācijā - kā kopumā vērtē norises šajā mūzikas stilā?

- Vienmēr esmu darbojies ar pārliecību, ka visu, ko dari, dari vislabāk. Līdz ar to gribas, lai darbs arī tiktu novērtēts kā labākais. Un, protams, šāda balva dotu stimulu un radītu lepnumu par sevi un to, ko dari. Ja par hiphopu Latvijā kopumā, tad - es nekad neesmu īpaši klausījies latviešu hiphopu, izņemot Gustavo un vēl dažus māksliniekus, man vienmēr tajā kaut kā ir pietrūcis. Latviešu hiphopā lielākoties mūziķi cenšas rādīt savu tehniku, kā viņi prot repot, taču šajā sevis parādīšanas procesā zūd doma, ko mūziķis vēlējies pateikt. Tad vēl mums ir humorgrupas - tādu materiālu varu uztaisīt vienā dienā, esmu to izmēģinājis. Tas ir domāts bērniem, to ēd pavisam sīkie. Ja man tagad lūgtu izcelt kādu konkrētu mākslinieku, es to nevarētu. Man gan patīk tāds Sudrabu Sirds - es pat viņam feisbūkā aizrakstīju, ka man patīk viņa dziesmas, lai turpina tādā pašā garā. Starp citu, pēc tam atcerējos, ka tā esmu savulaik rakstījis tikai vienam, un tas bija mans pašreizējais sadarbības partneris Kaspars jeb Āķis, kaut kad 2005. gadā. Taču kopumā hiphops kvalitatīvi aug, un arī Mesas gadījums pierāda, kur tas var būt - nevis līmenī, kur to klausās tavi desmit draugi, mamma un tētis, bet plašās cilvēku masās. Es arī kādreiz sēdēju andergroundā, tomēr jebkurš no repa izpildītājiem grib tikt topos un tapt sadzirdēts. Jā, kāds oponēs, ka tādā gadījumā tas nav īstais ielu hiphops, taču tas vienkārši ir kvalitatīvs darbs, tā ir pareizā pieeja tam, kā ir jāstrādā.